Draudzībai
Neej man pa priekšu, jo nevēlos sekot.
Nenāc aiz manis, jo nevēlos vest.
Nāc man blakus un esi mans draugs!!!
Ziedi novīst līdz ar draugiem,
Miglā tērpies saules riets,
Tikai atmiņas no draugiem,
Mūžam degs kā akmens zieds.
Draudzība atzīstama augstāk par visu, tā ir tik pat nepieciešama kā gaiss, uguns un ūdens, tai ir tik daudz jaukumu, ka atņemt to dzīvei, būtu tas pats kas atņemt tai sauli!!!
Why Do We Need
Friends?
We
need our friends for many
reasons, No matter what the
day or season... We
need friends to comfort us
when we are sad, And to laugh
with when we are
glad. We need friends
to give us good
advice, Someone we can count
on to treat us nice. We
need friends to remember us
when we have passed Sharing
memories that will always
last. We need friends
to help us solve our
troubles And to share good
times so the joy is
doubled That''''''''s why
we need
friends... That''''''''s why I
need YOU!
Esi maza, maziņa,
Tā kā kalnu kaziņa.
Labāk mīli savu ēnu,
Nekā dumju klases zēnu!
Draudzība ir kā vēja spārni,
Te tā ir un Te tā nav,
Bet ja gribi saglabāt,
Tad jau labāk iemīlies.
Ja Tu iemīlēsi īsto
Tad jau vairāk rūpju nav,
Jo Tu zini cik viņš labs,
Un cik pasaulei viņš dārgs.
Beigās paiet dienas,
Paiet gadi mūžīgie,
Un Tu atceries ik dienu
Kuru aizmirst nespēji.
Katram cilvēkam ir sava izpratne par vārdu "draugs". Man draugs ir nevis tas cilvēks, kuru es uzskatu par savu draugu, bet gan tas, kurš sevi uzskata par manu draugu. Man ir ļoti paveicies, jo tādi cilvēki man ir.
Esi zieds, kas necieš salnu,
Esi sirds, kas mīlē draugu.
Kaut mēs šķirti tālā malā,
Paturi gan atmiņā,
To, kas rakstījis šos vārdus
Šeit, šajā vietiņā.
Lai būtu vienmēr mēs draugi,
Ir vajadzīga draudzība
Bet no drauga ir vajadzīga izpalīdzība un veiksme.
Nedari otram sliktu, ja Tev tas nepatīk, jo to pašu Tu saņemsi atpakaļ,
Dari otram to, kas Tev pašam patīk!
Āboldārzs...
Kad vēlējos redzēt ābolus krītam, es paskatījos augšup.
Kad gribēju sajust zāles smaržu, es paskatījos lejup.
Kad gribēju satikt savus draugus, es paskatījos atpakaļ.
Kad gribēju sasniegt ko labāku savā dzīvē, es gāju uz priēkšu.
Bet tad man pazuda ābeles virs galvas
un zāle kļuva par asfaltu- tumšu bruģi,
un draugi bija tālu.
Man vajadzēja kādu....
Kādu, kas būtu virs vai zem, aiz vai blakus.
Bet blakus man jau sen nav neviena.
Gribās tālāk iet, bet atmiņas,
atmiņas tās ir aizmirstamas.
Draugi zem ābelēm, virs zāliena tusē un smej
aizmirsuši par mani un pagātni.
DRAUDZĪBA IZJŪK
Kad tu būsi visu izlasījis,
Mazliet padomā, kaut tāpat vien ?
Var būt, ka tev daudz ir draugu bijis,
Man tu, zini, biji tikai viens.
Negribējās strīdēties ar tevi ?
Daudzreiz atliku ? nu rīt, nu rīt.
Nevar taču ilgāk apkrāpt sevi,
To, ko vajag, — jāvar uzrakstīt!
Zini ko, var tikai bērni mazi
Nedomājot drauga vārdu šķiest ?
Mēs, kam dzīvē nācies daudz ko pazīt,
Nedrīkstam ar vārdiem metāties!
Draugs ? tad draugs! Tu jūti viņa plecu,
Viņa solim blakus ? solis tavs.
Draudzību sev nevar pakļaut vecums,
Ja tā ir... Bet ja nu viņas nav?
Nogurstu no dienas gaitas naskās,
Kāpēc iesit vārdi, kuri glauž?
Un man liekas, ka zem drauga maskas
Tu slēp sirdi, kurai kaut kas skauž.
Zini ko, kad sanāk lielas raizes,
Drauga vārds tad ir gandrīz tas pats,
Kas ir izsalkušam gabals maizes,
Kas ir nogurušam uzmudinošs skats.
Redzot drauga jautājošo seju,
Tu ar vārdiem nekautrējies sist,
Parādīji ceļu, kurā ejot
Šodien, rīt ? man vajadzēja krist.
Nepakritu, jo tu nesaprati,
Steigdams melus labos vārdos vīt,
Nesaprati to, ka dzīve pati
Katru vardu atnāk pārbaudīt.
Kad tu būsi visu izlasījis,
Mazliet padomā, kaut tāpat vien ?
Var būt, ka tev daudz ir draugu bijis,
Man tu, zini... bija tikai viens.
(Ojārs Vācietis 1954. gads)
Nav nozīmes vārdiem,
Kuri ir tikai vārdi.
Nozīme ir sirds vārdiem
Tiem spēj ticēt,
Tie spēj palīdzēt.
Tajos var klausīties
Un tie ir no sirds.
Tā ir sajūta,
Kad saproti, ka neesi viens,
Sajūta, kuru ir jāsajūt
Un atkal spēj dzīvot,
Spēj just un smaidīt,
Spēj domēt un mīlēt.
Pietiek tikai ar pāris zilbēm un Tu pacelies spārnos,
Tu ieej citā dimensijā
Un dzīve it kā sākas no jauna.
Liela nozīme ir vārdiem,
Vārdiem, kuri nāk no sirds
Un aizķeras citā sirdī.
Vajag runāt un īstajā brīdī
Kāda sirds, kurai būsi vajadzīgs,
Kāda sirds tevi sadzirdēs
Un spēs pacelties spārnos...
Ir mīļi kādu atgriezt dzīvē!!!
Draugs, kas tas ir? ... Kā to definēt? ...
Draugs tas man esi Tu...
Tu, kas mani atbalsta un nesāpina...
Birstot manām asarām, Tu man tās slauki...
Jūtot bēdas Tu mani skauj...
Jūtot prieku Tu esi tas kurš priecājās ar mani...
Tu...Tu...Tu...un atkal Tu...Tu kas esi man blakus...
Tu...Un atkal Tu esi mans mīļais, labais draugs...
Nebēdā par skolu dikti!
Galu galā nav tik slikti!
Senči ? jāa, tie gan būs pikti,
Tie gan sados Tev pa rihti!
Piezīmes — tas tīrais nieks,
Vai no tā Tev tiek kāds prieks?
Protams, nē, bet kam tas rūp!
Tik, lai senčiem mati kūp!
Lai vai kā, bet vienmēr zini,
Ja Tev grūti — meklē mani!
Visas bēdas izrunāsim,
Kopā kaut ko izdomāsim!!!
Es naktī sapni redzēju
Un asaras man lija,
Jo Tevis uz zemes šīs vairs nebija...
Man sirds bij? tukša,
Man trūka gaiss...
Man likās- apstājies ir laiks.
Bet tas bija tikai sapnis,
Tomēr asaras man lija,
Jo tevis uz šīs zemes vairs nebija...
Neej man pa priekšu, jo nevēlos sekot.
Nenāc aiz manis, jo nevēlos vest.
Nāc man blakus un esi mans draugs!:)
Es Tev tu man... Vēlu baltu dieniņu, lai ik uz katra soļa mani sastaptu.. Esi laimīgs cilvēciņš!
Kaut kur klusi zvana telefons,
un krēslas smarža ienāk pa logu atvērto;
Ir vakars vēls, un visi guļ,
tik'' mēs ar tevi runājamies vēl...
Es jūtu smaržu kafijas
(Vai atceries tās krūzes?)
Es dzirdu melodiju zināmu,
un dungojam to līdz...
Nakts klusumā
reiz zvaigznēs vērāmies,
un arī bēgām, slēpāmies,
un viss mums kopīgs-
bailes, jūtas tās un atmiņas,
skaistas kā rožu dārzs plaukst te,
mūsu sirdīs,
tās vienos mūs līdz mūža galam
un arī vēl pēc tā,
bet pateikt vēl gribu paspēt es,
ka mīlu tevi, mīļo draudzenīt,
un mīlēšu līdz mūža galam,
un arī vēl pēc tā...
Ja dzīvē ir nolemts viss,
tad ticu, ka ir debesis,
no kurām laime ar'' reiz līs;
Tad pastāv mākonis,
kas aizsedz sauli līdz
tai draudzībai,
kas valda zemei virs...
Un draugu dieviete
reiz vienoja ar rožu saitēm mūs-
tās muļķītes,
kas gudras ar'' reiz kļūs...
