Nejauši sveicieni

Kad Jaunais gads pie loga klauvē
Un egļu zaros sveces mirdz,
Lai visas vēlēšanās pildās,
Ko vecā gadā ilgo sirds.

Sievietes mīl ar ausīm, bet ausis mīl briljantus.

Kā vēlos iegrimt tavās acīs
kā vēlos tavā klēpī būt
tā vienkārši un klusi
ik dienas blakus just...

Ņem no laimes vainadziņa
Pa vienam ziediņam,
Lai pietika katru dienu
Visu mūžu gājumiņu.

Kas dienas bijušās var pārskaitīt,
Arvien nāk jaunas aizgājušo vietā,
Un gadi tad starp tām kā dzintars spīd,
Un jaunas zvaigznes sijā laika sietā.

Lai tad puto jāņu alus,
Jāņu siers lai zobos drūp;
Un no kontrobandas gaļas,
Šašļiks cepinoties kūp!

Sveicu tevi vārdadienā
Tikai neslīcinies pienā,
Lai varu tevi apsveikt
Un daudz laimes pateikt.

Tu atkal ievelc un izpūt — atkal smēķē?
Labāk noskalo savu bēdu peļķē
Necenties labot neko, labāk paklusē
Tāpat neviens nebūs Tavā pusē
Tu kā nekas būsi un paliksi
Līdz atnāks kāds un teiks — celies!
Bet piecelties ir grūtāk nekā krist
Dziļā izmisumā atļauties dzist
Bet izdzist jau katrs muļķis prot
Vai tiešām tik grūti ir mācīties dot?
Ņemt mēs katrs protam un gribam
Bet savu sirdi atdot citam
Vai mākam?
Mēs tikai ejam un izliekamies
Tēlojam tos, kas neesam
Krītam depresijās un ceram
Kad atnāks kāds — kam mēs deram
Cilvēks, kas der cilvēkam?
Vai mēs ticam pasakām?
Paskaties apkārt cilvēks cilvēkam nav
Tikai tukšums un sāpes atkal jau...

Paskaties uz eglīti,
Redzi bumbas deglīti?
Nu ir beidzot klusi, klusi
Tava dzīve pagājusi.

Es tostu uzsaukšu par sniegavīru dārzā,

Kam sniegpārsliņa burkānsnīpi skar,

Par bišu dziesmiņu, par ziemu spožā krāsā,

Par rotaļu, kur saulei jāuzvar!

Es tostu uzsaukšu par varavīksnes dienu,

Kad ūdenskritums jautri čalot steidz,

Par ievām Gaujmalā- par pavasari vienu,

Kad harmonija mūsu sirdis sveic.

Es tostu uzsaukšu par pīpeņziediem baltiem,

Kad paparžlapās brīnums mirdzēt sāk,

Par nakti mistisku ar sapņiem zvaigznēs kaltiem

Un balto svēteli, kas laimi atnest māk!

Es tostu uzsaukšu par rudens lapām sārtām,

Kas salnas skavās lēni zemē krīt...

Šis tosts par atmiņām, kas gadalaikos krātas-

Tās vienmēr sirdī goda vietā mīt!

Ko lai vēl egle?
Lai tā augtu-
Tā izaugs arī bez manis.
Ko lai vēl svecei?
Lai tā degtu-
Tā izdegs arī bez manis.
Ko lai vēl Tev?
Lai tu laimīgs
Un tāds būtu arī ar mani.

Ja miilas izslaapis tu visu muuzhu esi,
Ja dziivi taa kaa smagu nastu nesi,
Tad gribas noticeet pat vaardam saldam,
Kaut deriigs tas tik brokastgaldam............

Nāc, Ziemassvētku naktī ieklausies,
Kad debesīs sniega dzirnavas maļ.
Mums cerība laimes pakavus
No zvaigžņu mirdzuma kaļ.

Es vairs nespēju ilgāk klusēt un slēpt savas jūtas. Es Tev to beidzot pateikšu!
Es
Es mīlu
Es mīlu Te
Es mīlu Tekilu!

Daži saka, ka laime šķir, bet nelaime saista.
Kā gan lai tam tic, tad jau laime būtu baisa.....

Katra diena slēpj sevī iespējas un pārsteigumus...
Lai izdodas atklāt un izmantot tos!
Lai domu spārni, smalki kā zīds,
Nes vienmēr uz varavīksni!
Lai allaž uz pleca saules pilns rīts
Vērš nedienu zeltainā drīksnā.

Bij divas sirdis reiz...
Un līksmē tās
kā divas dziesmas pēkšņi satikās...
Viens otrā toreiz pavērāmies klusi
un sapratām, ka laime atnākusi.
Bij divas takas reiz...
Bet tagad tās
ies kopā gadu tālēs saulainās.
/L.Vāczemnieks/

Ja kādreiz izzudīs sapņi,
Ja laimes liksies par maz,
Tad mācies no mirdzošām zvaigznēm,
Cik klusas un laimīgas tās!

Es redzu Tevi
Sniedzam man roku

Tu esi mans sapņu tēls
Es Tevi mīlu un reizē ienīstu
Vai tas ir iespējams jautāju sev
Ieskatījos sirdī un sapratu:

Mīlu es tikai vienu
Īstais ir tikai viens
Laukā parādījies Tu
Un Tu esi tas īstais un vienīgais.

Reiz es sev jautāju
Kādēļ vispār dzīvoju?
Lai vientulību justu?
Kas manai dzīvei uzliek krustu.
Lai sāpes mani spiestu
Jeb dziļas rētas grieztu.
Tas mani neatstāj ne brīdi
Griežot brūces kā par spīti
Esmu viena katru dienu
Un Tu savā pasaulē
Ir kā neizsapņots sapnis
Kurš dzīvo manā iztēlē.
Kurš gan saprast mani spēj?
Manus sapņus, sāpes, jūtas....