Nejauši sveicieni

Gadiem kāpuši vienā kalnā
Divi cilvēki saprot un jūt —
Pēc kopīgi pārciestām salnām
Pat rūgtajā saldums var būt.

No zelta ābeles — brīnumābeles
Sirdī lai kāda sēkliņa krīt,
Kā Ziemassvētku vakarā,
Tā Jaungada gājumā,
Palīdzot laimi ieraudzīt...
(A Ķirškalne)

Tas cilvēks nav no labām mājām,
Kas kāpj uz poda abām kājām.
Tam bada nāvē jānomirst,
Kas neprot cilvēcīgi dirst!

Cilvēks ir atbildīgs par katru, ko viņš pieradinājis.
Tu pieradināji mani, un tagad esi atbildīgs par mani. Tu esi atbildīgs par visu, ko daru, par visu, ko domāju, ko jūtu. To tev vajadzēja zināt. To tev vajadzēja jau sākumā saprast.
Tagad ir par vēlu. Tagad tu esi atbildīgs par visu, kas ar mani noticis, notiek un notiks. Notiks tā un ne citādi, vienīgi tālab, ka tu mani pieradināji.
Tu mani pieradināji un nu vairs nezini, ko ar mani iesākt. Tu sāc baidīties! Tev bail no atbildības. Bet tur neviens neko vairs nespēj līdzēt, jo cilvēks ir atbildīgs par katru, ko viņš pieradinājis.
Nepieradini, ja tev bail no atbildības.

Dzīvē vieglu ceļu nav, nedz taku.
Katram laimes brīdim ir savs rūgtums klāt.
Vēja laikā ejiet cieši blakus,
Lai līdz galam varat nostaigāt!

Lai tev ir draugi sirsnīgi, mīļi,
Kurus tu varbūt pat neapjaut!
lai sirdī ir cilvēki dziļi, dziļi,
Kas smejas ar tevi un raud tev līdz.

Ar smaidu maigi aizveru Tev acis ciet,
Un lieku mīli gulēt iet,
Tad Tevi noglāstu es tā,
Ka neaizmigt Tev tik un tā!!

Mīlestībā zaudē prātu. Laulībā šo zaudējumu pamana.

Lai atnāk, lai krāsni kāds iekur,
Ar priecīgu dzirksteļu sietu,
Lai atnāk, lai apsēžas blakām
Un aizved pa pasaku takām,
Un palīdz būt stiprai un lielai,
Kad jāpāriet pāri tai ielai,
Ko saucam par dzīvi.

*A best friend is a sister that destiny forgot to give you*

Daudz, Daudz Laim un Lustīg prāt,
Lai Tev nauda čupēm nāk!
Lai Tu Vinnē Golf vai Merss,
Lai Tev netrūkst Šamps un Droug!!!
Mīļš Sveicens Tovos Svētkos, Buča!

To spēku, kas zaļajos zaros
Un līganos stiebros spīd,
To prieku un dzīvības ilgas
Ik dienas sev paņem līdzi.

Lai ir ko miileet
Un ir kas miil,
Lai ko gaidīt
Un ir kas gaida,
Lai ir ko dariit
Un ir kas novērtē,
lai tevi sargaa no debesiim
Un noveertee uz zemes....

Lai, dzīves ceļu ejot,
Tavs spēks tev nepazūd.
Kaut arī nospiež smagums,
Lai gaišus brīžus dvēsle jūt.

Lai tu visu mūžu saglabātu
Dzidra maija rīta možumu,
Asu domu, nerimtīgu prātu,
Dzīves prieku, degsmi, maigumu!

Sirdsiltumu katrs jau domās
Mēs šodien cits citam vēlam.
Un ceram,ka piepildīsies
Kaut puse,ko vēlamies paši.
Lai sirdsraizes pazūd kā dūmi
Un vietu dod sirdsmieram rāmam;
Lai piepildās pašiem it viss tas,
Ko labu mēs citiem vēlam!
(Ārija Freimane)

Nevienam nemanot
dzejolis tev veltīts,
Nevienam nemanot lietus sāk līt.
Un krīt no gaisa ūdens zeltīts.
Pār zemi, kur sapņi un dzejoļi mīt!!!

Piecdesmit gadi — tas ir tāds slieksnis,
Pie kura tiek izvērtēts cilvēka mūžs,
Ar citām acīm skatot,kas bijis,
Ar prātu uzlūkot to,kas vēl būs.
Un laimīgs ir tas,kas vienmēr pa dzīvi
Ar mīlu sirdī pratis ir iet,
Kas radis teikt gaišos un mīļos vārdus,
Kam prieku dāvājis citu prieks.
Izvērtēts tiek viss-gan prieks,gan bēdas,
Un darba solis,reizēm tik smags,
Un arī raudātās asaru pēdas,
No citiem ko slēpusi tumšākā nakts.
Piecdesmit gados tik daudz jau ir paveikts
Un reizēm šķiet,spēka kauss izsmelts jau sauss,
Bet visu to atsver vislielākais guvums,
Tev dārgu un mīļu cilvēku tuvums.
/Lauma Daugiša/

Svinēsim dienu, kas sauli kā zvanu
Saulgriežos augstāk pie debesīm vilks.
No tīrā un klusā Ziemsvētku sniega
baltākas domas un lūgšanas tiek.
/L.Brīdaka/

Ir jāsijā daudz akmeņu, līdz atrod dimantu, ir jāpazīst daudz cilvēku — līdz atrod īstu draugu.