Nejauši sveicieni
Ledus laikā sāli kaisu,
lai nāk vecītis ar maisu.
Un ar savu bārdu balto
neapmet pusotru salto!
Salatēvs pār laukiem brien,
Slēpju nav, jo zāle vien,
Pāri plecam vilku vāle,
Eglīte un jāņu zāle!
Būs brīnumi, ja vien tiem noticēsim.
Būs laime tad, ja pratīsim to dot.
Būs saskaņa, ja vien to radīt spēsim,
Vien dodot citiem, varam laimi gūt.
Tev gadu mija? Ko lai vēl?
Tik daudz vēl skaista notiks,
Bet lai nekad nav gadu žēl, kas mūžā nodzīvoti,
lai sirds un prāts bez šaubām zin,
ka sevi nepiekrāpsi.
Un dienas lai nav jāpiemin
ar zaudējuma sāpi.
Pie bērnības ezera krastiem
Tev laiva piesieta ir,
Pa dzīves ūdeņiem braucot,
Novēlu laimīgai būt.
Mīlestība ir kā slogs ko uzliek Dievs...
Tad, kad mēs strīdējāmies, man likās, ka es tev neesmu svarīga, ka neko nenozīmēju, bet tagad.........
tagad es saprotu visu!
tomēr — par vēlu!
Neuzticies sievietei, kas atklāti runā par savu vecumu- tādai nekas nebūs svēts.
Paveries debesīs!
Tur rakstīts mans vēlējums Tev.
Lai Tevi sargā debesīs un mīl uz zemes....
Ir atkal Ziemassvētki klāt
Ir miers un klusums dziļš
Pie katrām durvīm pieklauvē
Kāds ciemiņš gaidīts, mīļš!
Kāpēc ātri aiziet dziesma
Kāpēc pēkšņi nāve skauj,
Kāpēc gulda zemes klēpī
To, ko darbs un dzīve sauc?
Lēniem soļiem iet gar sudrabotu birzi ceļinieks — varbūt, ka dieviņš tas? Un uz dadža lapas rasas lāse baltā, baltā zvanā pārvēršas. Raugieties, ka roka maizi dalot, līdzi dziesmu iedod — vai gan tas nav daudz? Un uz zila ziedu kausa bite lūdzas mīlestībai, lai to saudzē.....
Nāc nākdama, Jāņu diena,
Tev ir pulka gaidītāju:
Govis gaida zaļu kroņu,
Meitas skaistu līgošanu.
Zelta rudens zelta pārslas bārsta,
Zelta mūžs ar darbu vaiņagots,
Visiem mums no Jūsu dienu pūra
Ir pa kādai riekšaviņai dots.
Gads aiztek. Aizsteigsies vēl simti.
Mēs nespējam tiem tālo ceļu liegt.
Bet katrs jaunais sveiks mūs silti,
Ja spēsim paši laimei roku sniegt.
Nobira eņģelim prieka asara
Kā balta pērlīte sniegā
Un cilvēks pavisam klusītiņām
Ir noticējis brīnumam.
Mēness palīdz smaidīt,
Zvaigznes ciemos lūgt
Jauno gadu gaidot
Prieka nedrīkst trūkt.
Lai pie tava loga
Rožu krūmiņš zied,
Un rožu krūmiņā
Zaļa varde dzied.
Lai Jaunā gadā darbi sokas,
Un nogurumu nezin rokas,
Lai tālu gaišas domas trauc,
Un apkārt labu draugu daudz!
Miera osta
Es gribu sēdēt ar tevi jūras krastā
Ar tevi vērot kā karogs plīvo mastā
Pierast pie neparastā
Es būšu tava cerība
Kas nekad nepametīs
Es būšu tava ticība
Kad citi nesapratīs
Kad visa pasaule liksies auksta
Tevi sargās mana siltā plauksta
Un no jebkura posta
Tevi sargās mana miera osta
Es būšu tava vēlēšanās
Es būšu tava fantāzija
Vēja šalkoņa priedēs
Un tava kabatas baterija
Tikai tev es gribu dāvāt smaidu
Tikai tevi vēlajos vakaros gaidu
Es būšu tava mīlestība un sapnis arī
Tu zini — Mīlēšu tevi ziemā, gan pavasarī
Es būšu tava siltā sega
Kad iesnas tevi mocīs
Es būšu stipra mūra siena
Kad vētra kokus locīs
Ar tevi gribu uzkāpt augstākajā kalnā
Ar tevi nebūs auksti pat bargākajā salnā
Ar tevi raudāt, smieties, kliegt un klusēt
Klausīties kā sitas sirds un ļaut tai pulsēt
Es sagaidīšu ar tevi katru saules rietu
Lai kur tu būtu, lai kur tu ietu
Un kad pieturēs gala stacijā
Mans pēdējais elpas vilciens
Es tad būšu — viss, ko tu vēlēsies...