Nejauši sveicieni

TU MANU SIRDI ESI PAŅĒMIS
NO KRŪTS MAN IZCĒLIS
AK TAVA ROTAĻA
CIK NEVĒRĪGA
KAD SIRDĪ TRŪKST
NU KĀDA STĪGA
PATS ZINI CIK TĀS
SMALCIŅAS
BET TEV NEKAS
KĀ BĒRNI ĀBOLUS
TU SIRDI SVAIDI
ROKĀS ŽŅAUDZI UN
SPAIDI
KAD MAN NO BAILĒM
KARSTI KĻŪST
KAD MANA SIRDS NU LŪST....

Lai Tavām rokām vienmēr ir ko darīt
Lai Tavā makā vienmēr ir pāris monētu.
Lai saule vienmēr spīd Tavā logā,
Lai lietum vienmēr seko varavīksne,
Lai draugs vienmēr pastiepj palīdzīgu roku
Un lai dievs pilda Tavu sirdi ar prieku.

Un pēc Jaunā gada tosta
Šampanieti glāzēs lejiet,
Visu gadu jautri smejiet,
Un pie radiem ciemos ejiet!

Tevis atstātā vieta manā sirdī vēl silta. Pēc tevis tā klusi sauc.
Vai skaļi smiesies izbrīnā?

Aizmirst var, ko rakstīji,
Aizmirst var, ko runāji,
Aizmirst var, ko sapņoji,
Bet nekad, ko mīlēji.

Nac nākdama Lieldieniņa,
Visi Tevi gaida jautri,
Paspēlēšos es ar Tevi,
Manas jaukās Lieldieniņas!

Ņem par labu nedaudz rindu,
Kuras ļoti maz var teikt,
Tomēr tavā dzimšanas dienā
Atļauj visiem tev sveikt.

Pieredze ir ķemme, ko dzīve cilvēkam dod tad, kad viņš jau ir plikpauris...

Es jūtu tikai Tevi,
Tavus pieskārienus maigos,
Saldi teiktos vārdus.
Tu esi man dzīve
Manas jūtas
Mani sapņi neizsapņotie
Vārdi neizteiktie...

Čaklas rokas, vieglas kājas,
Patīkamas, siltas mājas.
Veselību, dzīvesprieku,
Vienmēr santīmiņu lieku.

Tālu gāju ilgu mūžu,
Daudz darbiņu padarīju;
Nu apsīka mani soļi
Baltā smilšu kalniņa.

Es mīlu tapē, ka starp mums ir aiza,
Kur visi soļi izirdami gaist,
Es mīlu tadēļ, ka starp mums ir vārdi,
Kas neizteikti dziļi krūtīs kaist.

Es mīlu tadēļ, ka tikai vēja šalkas
Ir mūsu satikšanās prieka zvans,
Un tādēļ, ka Tu šodien mani mīli,
Bet rīt, varbūt, jau nebūsi vairs mans.

Es mīlu tādēļ ka šai mīlas dziesmai
Ir gaviļu un reizē moku takts
Un ka starp maneju un Tavu dienu
Lauž visus tiltus bezgalīga nakts...

Ir atkal Ziemassvētki.
Aiz rūtīm klusi snieg.
Tā liekas: līdz pat sirdij
Būs sniegos jāiestieg.

Kur draudzība sākas, to neteic neviens,
Un kādēļ lai vārdos to saka?
Bij gājēji divi, bet lielceļš bij viens,
Un pēkšņi tie atrodas blakus.

Nevienam es nedošu sirdi.
Tik mūžam to glabāšu Tev,
Tici, līdz pēdējam brīdim,
Tā mūžam piederēs Tev!

Lai allaž tāds ugunskurs Tevī,
Ko neapdzēš rudenīgs laiks,
Un , pasmaidot bārdā un sevī,
Joprojām dvēselē paliec
Gan ērkšķains, gan dāliju maigs !

Šī diena vieglāka par spāri,
Lai dzīves rūpēm paceļ pāri.
Uz mirkli kļūsti kastaņzieds,
Jo šodien prieka varavīksnē
Tavs vārds ar saules stariem siets!

Pasaulē visa man tu un tevī man pasaule visa!!!!!!

Nāc, Ziemassvētku naktī ieklausies,
Kad debesis sniega dzirnavas maļ,
Mums cerība laimes pakavus
No zvaigžņu mirdzuma kaļ.

Kaut kur klusi zvana telefons,
un krēslas smarža ienāk pa logu atvērto;
Ir vakars vēls, un visi guļ,
tik'' mēs ar tevi runājamies vēl...
Es jūtu smaržu kafijas
(Vai atceries tās krūzes?)
Es dzirdu melodiju zināmu,
un dungojam to līdz...
Nakts klusumā
reiz zvaigznēs vērāmies,
un arī bēgām, slēpāmies,
un viss mums kopīgs-
bailes, jūtas tās un atmiņas,
skaistas kā rožu dārzs plaukst te,
mūsu sirdīs,
tās vienos mūs līdz mūža galam
un arī vēl pēc tā,
bet pateikt vēl gribu paspēt es,
ka mīlu tevi, mīļo draudzenīt,
un mīlēšu līdz mūža galam,
un arī vēl pēc tā...