Nejauši sveicieni
Es tevi mīlēju... bet tagad? Liekas, ka visa pasaule ir pret mani, liekas, ka nevienam vairs neesmu vajadzīga, liekas....
Es klusībā šķirstu savu atmiņu albumu un apstājos pie Tevis — vēl joprojām atceros Tevi... mūs... tas bija brīdis, kad nevēlējos neko vairāk kā tikai Tevi. Mana vienīgā vēlēšanās bija, lai šis mirklis nekad nebeigtos. Diemžēl mirkļi ir un paliek tikai mirkļi...un tas arī ir mirkļa burvīgums!
Katrā cilveka dzīvē jābūt kaut kam skaistam, kaut kam neatkartojamam. Manā dzīvē tads biji TU... kaut tikai mirkli, bet biji — un tas ir galvenais!
Žēl...viss varēja būt citādāk.....
Es Tev novēlu vārpatas sīkstumu,
Tad kad nestundu ēnojums māc !
Dzīves maizei nemeklēt mīkstumu,
Savam ceļam gaišumu paturēt
No tās zvaigznes, ko slīpējis prāts.
Tu esi katram viena, tomēr tikai viena,
Pie kuras kā pie saules bērni turas klāt.
Un tāpēc ir tik grūti, zaļām skujām birstot,
Uz mūžu smagai zemei tevi atdot, māt!
Viens otru saudzējiet,
Viens otram uzticību dāvājiet,
Tad mēģiniet nu abi kopā
Uz priekšu, plecs pie pleca
Skaisti traukt,
Veidot gaišo sapni,
Ko ļaudis mēdz par dzīvi saukt.
Mūs nešķir nekas,
Un mūsu starpā ir viss.
Nekas nav bijis, bet viss ir noticis,
Noticis viss, un vairs nebūs nekā -
beigas bija pašā sākumā....
Un, kad man nekas vairs netīkas,
es ieguļos zālē
un ļauju, lai smilgas pār mani līgojas....
un redzu..
Uz rasas Zvaigznīti,
Stiebra galiņā,
Velkas mazs Kukainīts -
tik liels kā trīs matu kamolīts.
Bet dreb viņš un trīc,
ka tik nu kāja nepaslīd!
Un dreb viņš un baiļojas nabadziņš -
un kā nu nē!!
Tāpat savs romāniņš....
Kaut arī mazliet sāp, ka gads ir atkal garām,
Tu tomēr smaidi — Jaunais nāk.
Lai laimes daudz, lai bēdas steidzas garām,
Lai sirds ik dienā spēku atrast māk.
Vēlu es Tev medu ēst,
Ābolus uz pusēm plēst,
Mīļāko pie krūtīm spiest,
Ienaidnieku gaisā sviest!
Debesīs Ziemassvētki.
Noskūpsti pasauli,
Kura ļauj dzīvot te.
/J.Anmanis/
Tu mīļā, mīļā māmiņa,
Es mīlu tevi kā nevienu,
Tu esi manim dārgāka
Par saulīti un baltu dienu.
Tu vienmēr esi labiņa
Un žēlo mani katru brīdi:
Riet saule, aiziet dieniņa,
Bet tu arvienam silti spīdi.
Pie tevis nāku nākdama,
Vai manim bēdas ir vai prieki,
Tev pieder katra domiņa,
Vai svarīgs kas vai kādi nieki.
Tu mīļā, mīļa māmiņa,
Par visu vairāk mīlu tevi-
Man balta dzīves taciņa:
Tu savu sirsniņu man devi.
Kas ir dzīve? Ilūzija
Kas ir mīla? Nejaušība
Kas ir laime? Piepūsts balons
Kas ir zēns? Noplēsts talons...!
Atstāj manī tikai to niecīgo daļu, lai es varētu sacīt, ka Tu man esi viss.
Atstāj manī tikai to niecīgo manas gribas daļu, lai es varētu Tevi sajust it visur un tuvoties Tev vienmēr, un ik brīdi savu mīlu ziedot Tev.
Atstāj man tikai tās niecīgās važas, kas mani saistītu pie Tevas gribas un kas palīdzētu man dzīvē, sekot Taviem mērķiem, — tas ir, Tavas mīlas važas...
Vīrietim skaistākās pērles — sievietes asaras.
Ar mīlestību ir tāpat kā ar talantu: var likt tai panīkt, to samīt, bet var to kopt, attīstīt, kāpināt. ***
Būdama loģikas pretiniece, mīlestība nav pierādāma un te slēpjas tās neatminamība. /Z.Mauriņa/
Aizraujoša, spārnos paceloša...
Mīlestība.
Mānīga, sāpinoša, viltīga...
Mīlestība.
Tik grūti izprotama,
Tik ļoti visiem vajadzīga.
Kas īsti ir šī mīlestība?
Kur tā ir atrodama?
Sīrdīs?
Ne. Garā.
Ko tā mums dāvās?
Prieku? Laimi?
Vai sirdsdēstus nevajadzīgos?
Mēs cenšamies Tevi, mīlestība iepazīt...
Tu neļaujies...
Ar katru brīdi savādāka,
Ar katru brīdi neizprotamāka...
Kurš var pateikt kāda Tu esi?
Kurš Tevi ir patiesi iepazinis?
Jautri, jautri Jāņus gaidu
Ar šašliku vēderā!
No lūsīša baidījos,
Par šašliku priecājos!
Visu, ko jūti, visu ko redzi,
Visu, ko nolemts tev zināt,
Paņem un iedzedz,
Iededz par sveci,
Lai citas var aizdedzināt.
Nekad svinībās nestāsti, ka šovakar nedrīkst daudz dzert. Pretējā gadījumā apkārtējie visu vakaru centīsies tevi piedzirdīt.
Nāk Jaunais gads ar jaunu laimi
Un jaunus sapņus nes sev līdz,
Lai jaunā gadā pietiek spēka,
Šos sapņus piepildīt.
Es Tavos sapņos iekāpt vēlos
Tikpat kā vilcienā, kas ved mani pie Tevis.
Un apņem Tevi mīļi un maigi,
Kā sega vai spilvens uz kura dus Tavi vaigi!
