Nejauši sveicieni

Aizmirsti nedienas vakarējās.
Ietinies putenī, ietinies vējā,
Izej caur sarmoti baltu ciemu
Uz savu ziemu.
(Marta Bārbale)

Nav mīla jāmeklē, tā atnāks pati,
Un visām durvīm droši cauri ies,
Jo mīlestība — tā ir dzīve pati,
No kuras cilvēks nevar noslēpties.

Kas spīdēja, kas vizēja
Papardīšu krūmiņā?
Tautu dēla acis dega
Uz meiteņu augumiņu.

Vai tu vari man tagad pateikt kas mums dzīvē notiksies?
Uz kuru pusi vēji nesīs, uz kuru pusi kuģi ies?

Kā lai turamies mēs kopā, tā lai neizšķir neviens?
Cik mums cieši jāapskaujas, tā lai izskatītos viens?

Kaut ar škirsimies uz brīdi, mīlestība līdzi ies.
Ja ir liela mīlestība, tad nekas nav dzīvē grūts.

Tikai jāturas ir kopā, tā lai neizšķir neviens.
Tikai cieši jāapskaujas, tā lai izskatītos viens.

Ja mēs turēsimies kopā, tad mūs neizšķirs neviens.
Tikai cieši jāapskaujas, tā lai izskatītos viens.

/Alberts Legzdiņš/

Mēdz teikt, ka ar katru izdzerto glāzi mēs iedzenam naglu savā zārkā.
Pacelsim glāzes par to, lai mūsu zārks nekad neizjuktu!

Lai Tev katra upīte
Bēdas noskalo.
Lai Tev katra puķīte
Laimi novēlē!

Raugies ar bērna ticību
Zvaigžņu atspulgos sārtos
Šonakt Tev gaisma jāsaredz
Debess atvērtos vārtos

Tagad es Tev pastāstīšu, ko Tevis dēļ darīju,
Piedsdesmittūkstoš asaras, ko noraudāju
kliedzot, trakojot un nervozējot dēļ Tevis,
Un Tu tāpat mani nedzirdēji...
Negribu tavu roku, šoreiz pati izglābšu sevi
Varbūt vienreiz atmodīšos
Novārgusi, pilnībā sakauta dēļ tevis,
Tikai tad, kad domāju, ka sasniedzu apakšu,
Es atkal mirstu...
Es tuvojos zemei...
Slīkstot Tevī....
Es krītu mūžīgi
Man ir jāizlaužas cauri
Es tuvojos zemei...
Murgoju un pieņemu patiesību un melus,
Tā, ka vairs nezinu, kas ir īsts un kas nē
Vienmēr apmulsušas domas manā galvā,
Tā, ka pati sev vairs nevaru uzticēties
Es mirstu atkal
Es tuvojos zemei,
Slīkstot Tevī,
Es krītu mūžīgi
Man ir jāizlaužas cauri...
Tu ej tālāk un kliedz,
Kliedz uz mani, esmu tik tālu,
Es atkal nebūšu salausta,
Man ir jāelpo, es nevaru turpināt tuvoties zemei Tevis dēļ....

Dzīve ir bezgala vienkārša, tikai mēs visu gribam sarežģīt.
Jo ilgāk atrodamies uz šīs zemes, jo skaidrāk saprotam, ka dzīve ir tikai jādzīvo.
Visa pamatā ir pieredze.
Mācies no tā ko dari, un dzīvot būs vieglāk.

Lai, dzīves ceļu ejot,
Tavs spēks tev nepazūd.
Kaut arī nospiež smagums,
Lai gaišus brīžus dvēsle jūt.

Tas vēl nav vecums,
Tie ir tik gadi,
Ja iedzert var šnabi,
Ta viss vēl ir labi...

Es katrā maija asnā skatos un priecājos,
Ka esmu jauns,
Kaut ievu zars krīt tieši matos,
Es neesmu uz viņu ļauns.

Kaut arī spētu Tu, kā meža puķe sīka
Prast dzīvot tā, kad zūd aiz gada gads,
Ar dzidru patiesības lāsi krūtīs
Un zemes mīlu sirdī glabājot!

Pāri kalniem, pāri lejām,
Triecas doma, kurā teikts,
Tam kam šodien vārda diena,
Tiek no manis mīļi sveikts.

Līst pār zemi zvaigžņu lietus,
Skan elpa Tava un mana,
Maigs klusums apņem mūs,
Jo jūtu — esmu Tava...

Katrs putniņš, kas uz zara,
Lai tev vārdadienā zvana!

Vakara saule.

Vakara saule jūrā plūda,
Viļņus pie krasta grūda.
Mūs abus apskaloja,
Mana sirds tevi iekāroja.

Vēji maigās smiltis stūma,
Mana sirds palika drūma.
Tu mani mierināji,
bet bēdu nezināji.

Raivis Raspopovs

Noliksim bēdu zem egles zariem,
Aizdegsim sveces,lai mieru sirds rod.
Lūgsim no egles sev zaļo spēku,
Paņemsim gaismu,ko svētvakars dod!
/V. Kokle- Līviņa/

Vārda dienā saki tā:
"Tā ir tikai manējā!"
Lai šai dienā jautri iet -
Vajag glāzē šampi liet!

Atskaties,-
Noietos
Visus sāc svērt,
Gadu pie gada
Kā pērles vērt.
Un brīnies:
Cik virtene raiba.
Tur pagadās gadi -
Tik pilni kā dzirkstoši rauši,
Un pagadās pelēki,
Vētrās un puteņos lauzti.
Tukši,
Kā pamestu mājokļu grausti.
Taču visi tie vienlīdz tev smeldz,
Kad steidzies tiem cauri atmiņu dzelts,
Un redzi-
Cik virtene īsa!
Visu to ietver
Viens vievnīgs skatiens-
No klupiena pirmā
Uz bērnības ietves,
Līdz sirmajiem matiem-
Viens ugunīgs mirklis
Viss mūžs...