Nejauši sveicieni
Vakarā, kad vēji norims
Zvaigžņu logi iedegsies
Svētku vecītis ceļā dosies
Un pie bērniem ciemosies
Atkal vienu prieka dienu
Kalendārs mums paziņo,
Un šai dienā, kā arvienu,
Grēks nav iedzert maziņo!
Beigas pienāca ātri,
Jo tu to vēlējies.
Tu man pateici to skaidri
Un es to pieņēmu ātri.
Tu man meloji, ka mīli mani
Un es tev ticēju...
Beigās es sapratu tavu melus,
Jo tu nebiji mans draugs,
Tomēr es protu atšķirt taisnību no meliem
Un tu to nesaproti.
Tāds biji tu un tāda biju es,
Mums nav lemts būt kopā -
Tās ir BEIGAS.....
Mūs nešķir nekas,
Un mūsu starpā ir viss.
Nekas nav bijis, bet viss ir noticis,
Noticis viss, un vairs nebūs nekā -
beigas bija pašā sākumā....
...Un tikai rasu pirksti skar
un paliec Tu ar tukšām rokām.
Daudz tādu brīžu jāpārvar,
Lai mīla nekļūtu par mokām.
Svētku priekam iedegt sveces,
Just kā plaukstās sveķi garo,
Un no sirds, kas sasilusi
Izvērt jaunu gaismas staru!
Garais tosts — nu tad! Īsais tosts — nu!
Kristus bērns lai pār mums staro,
Saldi, saldi skujas garo-
It kā sveiciens tas no dabas,
Lai mums sirdis tīras, labas!
"Ja tu kaut ko veelies, visa pasaule slepus sadodas rokaas, lai tev paliidzeet."
(Paulu Koelju)
Ir dīvaina sajūta gadu mijā,-
Kad zvaigžņotā debess sudrabu sijā,
Tad zogas gan prieks, gan neziņa krūtīs-
Ko nākamā gada puteņi sūtīs?
Ir dīvaina sajūta tādā brīdī,
Kad satiekas gadi uz īsu brīdi:
Tu pats itkā stāvi vēl durvju priekšā,
Bet domas- tās sen jau atrodas iekšā.
( I.Tabūne. )
Veselību, jautru omu
Panākumiem pilnu somu
Visu gadu gaišu skatu
Un pie Laimes tantes blatu!
Logā zīmēju-
Baltas rozes,
Lai tās Tev uzzied
Kā balti sapņi,
Kuros lemts paslēpties,
Kad skumji kļūst.
Logā zīmēju-
Varavīksnes tiltu,
Pa kuru pakāpties,
Lai vērotu spožākās zvaigznes.
Logā zīmēju-
Do, re, mi,
Lai pa notīm vari,
Izdziedāt mirkļus no pavasara.
Logā zīmēju-
Saulespuķes,
Lai tev katra diena
Ir kā spoži saules stari.
Logā zīmēju-
Mākoņu smieklus,
Lai tu arī vari,
Smiet līdz ar mākoņiem.
Logā zīmēju-
Zilas debesis,
Lai tās tev vienmēr ir blakus,
Ikreiz, kad sapņosi.
Pēc dienas nāk diena,
Pēc gada nāk gads,
Cik skumji un drūmi,
Ja esi viens pats!
Ak, cik skaisti viņš prot pateikt vārdos to,
Ko es pat negaidu!
Dzirdot tos, es vienmēr pasmaidu.
Dzejā pasaka viņš to, ko jūt
Un nebaidās...nebaidās viņš smieklīgs kļūt!
Tā dzejnieks mīl...
Un viņa jūtas patiesas.
Nevienam tās nav aizliegtas...
Es savai māmiņai
Magonīšu vietu taisu;
Magonīšu vietu taisu,
Rožu klāju paladziņu.
Vārda diena brauc caur kalniem,
Lai vien tiktu pie saviem radiem!
Atbrauca, sadzīvoja
Pirms aizbrauca, samīļoja!
Tu esi sapnis, kas apbur mani,
Kas piepilda mani ar Mīlestību!
Nav nevienas dienas un naktis,
Kad es par Tevi nedomātu un neredzētu!
Daudziem manas lūpas smaida
Daudziem acis mirdz
Bet es mīlu tikai vienu!
Viņam pieder mana sirds
Zelta rudens zelta pārslas bārsta,
Zelta mūžs ar darbu vaiņagots,
Visiem mums no Jūsu dienu pūra
Ir pa kādai riekšaviņai dots.
Mīlētm, mīlēt, mīlēties
Tur jau nav ko kautrēties.
Klēpī sēdēt bučoties
Cieši acīs skatīties!
