Nejauši sveicieni
Es Tevi gribu satikt,
es Tevi gribu aizsniegt,
es Tevi gribu satikt...
Man ļoti gribas Tev patikt,
man gribas pie Tevis palikt,
man negribas neko sacīt,
jo to nemaz nevar sacīt,
tam jādzīvo gaisā un zemē,
tam jādzīvo visu laiku.
Man spalgi un sveloši gribas,
lai manis Tev drusciņ vajag,
un lai nenomirst pavasaris.
Cik daudz tauriņiem krāsu un formu,
Tik daudz ziediem atšķirīgu smaržu,
Tik mums visiem ir neatkārtojami vārdiņi.
Arī Tev! Sveicu Tevi svētkos!
Mani soļi kā akmeņi, kā krasti,
Tavi kā avoti.
Manas acis kā vēji, kā mākoņi
Tavas kā ezeri.
Manas plaukstas kā saknes, kā velēnas.
Tavas — kā zeltstarītes.
Tavi soļi uz mani iet.
Visam jāuzzied.
/V.Ļūdēns/
Kad nakts vistumšākā, rīts ir vistuvāk. Ja dzīve nogājusi lejup līdz dibenam, tad tā var iet tikai augšup.
Gribošu sieviešu ir vairāk kā varošu vīriešu...
:Es mīlu Tavu dziļo sirdi
Un Tavas acis sapņainās...
Es mīlu Tevi klusi, klusi
Kaut tu no manis tālumā!
Es slīgstu domās par Tevi...
Par Tevi ..... par sevi....
Es kavējos atmiņās par Tevi...
Par Tevi ... par sevi...
Es acu priekšā redzu tik Tevi...
Tik Tevi... tik Tevi...
Vai arī tev tā ir?
Par mani, par sevi... par mums...?
Viss, kas bija starp mums, ir tikai kaislīgs sapnis un kā sapnis, nevis kā īstenība, tas arī paliks uz laiku laikiem....
Vai tad to mēs nezinājām jau pašā sākumā?
Brīžam Tu sēdi un vienkarši domā
Vai būt sliktā vai labā omā?
Vai atkal tēlot to, kas Tu nēesi?
Vai mēģināt parādīt to, kas reiz būsi?
Bet pārējie tāpat Tevi nesapratīs
Tikai pasmiesies un ar pirkstu parādīs
Un tad atkal Tu stāvēsi un domāsi
Savu dzīvi no jauna zīmēsi
Vai varbūt no putekļiem līmēsi
Un atlikumus no tās lasīsi
Kopā kāsīsi
Bet dzīve jau ir viens vesels
Tik domās tā sadalās gabalos
Plīstošos, lūztošos, drūpošos
Un kad Tu stāvi savas dzīves drupās
Tu nožēlo visas savas kļūdas glupās
Tu vēlies laiku pastumt un pavilkt
Brīdi ilgāk pagātnē palikt
Bet tāda iespēja dota Tev nav
Un jādzīvo tālak atkal jau
Bet pasēdi, padomā mazu brīdi
Varbūt laiku apturēt šobrīd?
Paliec un neaizej, vienkārši pasēdi
Nevis skrien un meklē, bet pagaidi!
Ar vēlējumu gaišu un draudzīgu,
Mēs nākam Tevi Jubilejā sveikt.
Lai dzīves dienas nepazītu raižu
Lai dvēsele sirdsmierā gavilē!
Tavs vārds ir kā vasaras gaisma,
Ko, aizejot dienām , tā dod,
Lai vienmēr tas būtu kā saule,
Kas siltumu izstarot prot!
Par cilvēku nevajag spriest, ko par viņu saka citi, bet, gan pēc tā, ko viņš saka par citiem.
Smejies un smejies, nesēro draugs,
Ja dzīve tev sapņus plosa un jauc!
Smejies un smejies, kas bijis — lai zūd,
Jo skaistākie brīži pēc tam vēl būs!
Ja tu visu sirdi dod,
Tad tev zaudēt japierod,
Ja tu tikai daļu sniedz,
Pats sev mīlestību liedz.
Smejies, un pasaule visa
Līdzi ar tevi smies.
Raudi, bet zini — viss velti,
Vienmēr tu raudāsi viens.
Uz mūsu draudzības takas
Neļausim nezālēm augt.
Laime un prieks lai staro,
Lai sirsnība plaukst.
Pie tumšas, dziļas akas
kluss eņģelis raudāja,
un viņa asara akā
kā zvaigznīte iekrita.
Ir gājušas dienas un gadi,
bet akā vēl zvaigznīte mirdz:
Ak, klusais eņģel, vai zini:
tā aka bij mana sirds!
(F. Bārda)
Es vēlēšu tev, ko vāverei vēl:
-Lai neuzkrīt čiekurs uz galvas.
-Lai visam mūžam nepietrūkst
Garšīgās riekstu halvas!
Es vēlēšu tev, ko bitei vēl:
-Lai vasara nozied kā liepa.
-Lai riebēja ļauna riebdamās,
Tavam stropam nesarieba!
Es vēlēšu tev, ko ābelei vēl:
-Lai ziema saudzē un žēlo.
Un ziedu laiks paiet nezinot
Ne agro salnu, ne vēlo!
Es vēlēšu tev, ko jaungadam vēl:
-Lai pilna ar sudrabu josta.
-Lai visas dienas kā rudzi zied
Un nezied neviena kā skosta!
(O. Skuja)
Mācīties ar prieku
Iegūt lielu desmitnieku
Saglabāt mieru
Grūtos brīžos!
Dzīvo tā, lai tava dzīve
Nav kā uguns postīts sils,
Bet kā puķu pilna pļava,
Kurā pāri debess zils.
