Nejauši sveicieni
Mans sveiciens, lai aiziet pie Tevis
Tik smaidošs un kluss
Kā smaidošs nākotnes sapnis
Kas krūtīs man dus.
Tā Tava diena, kad pasaulē
Tu nāci pēc Laimas prāta,
Lai zied tā cauri sniegiem koša arvien
Kā roze visgarākā kātā!
Rozītes liktenis ziedēt un vīst,
Meitenes liktenis mīlēt un ciest.
Saspied ciešāk roku manu,
Saspied tā, lai pirksti kaist.
Lai zūd šaubas, lai es manu -
Nav tas sapnis, kas var gaist.
Es pārkāpu pāri Everestam,
Es pārpeldēju pāri Amazonei,
Es pārlidoju pāri bezgalībai,
Es pārgāju pāri grāvjiem un purviem,
Es gāju caur ērkšķiem pie rozēm,
pie rozēm pie kurām stāvēji tu,
Es pateicu tev ka...
es tevi nemīlu... es tevi dievinu!
Ko darīt, kad visapkārt sniegi
Un ziemas drēgnums neauglīgs?
Tad atliek sevī auklēt prieku
Un ticību, ka asni dīgs.
Tad jādomā par lazdas zariem,
Kas, saulē šūpodamies, kūp,
Par siltiem maija novakariem,
Par svēteli, kas ligzdā tup.
Bet tikai ne par melnām rētām,
Ko puķu dārzā rudens plēš,
Bet tikai ne par vecām bēdām,
Kas sakņupušas kaktā sēž.
Bērns, mācies asnus piesaukt sniegā,
Kad putenis aiz loga smilkst,
Un dzīvību kā zelta diegu
Uz pavasara pusi vilkt.
Ārija Elksne
Ziemas vakars tērpjas siltā miegā
Debess telpā reta zvaidzne dziest
Es pie tevis steidzos sapņu zirgā
Pasacīt par draudzību paldies!
Skolas gadus vērā liec,
Vējam līdzi nelaid tos.
Lai nav vēlāk jānožēlo,
Atpakaļ tie nenāk vairs.
Prieku, laimi spaiņiem smelt,
Naudu lieliem maisiem velt,
Veselību saglabāt,
Visas bēdas sabradāt!
Pirmais vārds, kurš pameta manas lūpas šorīt bija veltīts Tev...
Pirmais skatiens tālumā, atverot acis uzmeklēja Tevi...
Pirmie rīta glāsti un pieskārieni tukšumam man līdzās, bija veltīti tev.
Šorīt, kā arī citus rītus — es biju, esmu un būšu Tava...
Tu esi neprāts, tu esi grēks, tu esi sāpe, tu esi malds, tomēr tavs acu mirdzums tik salds...
Mēs katrs esam eņģelis,tikai ar vienu spārnu.Un lidot varam,kad cieši apkampjam un apmīļojam mums līdzīgu būtni.
Esi Tu uguns, spīdi!
Staro gaismu no sevis!
Esi Tu puķe, ziedi!
Bite lai nāk pie Tevis.
Bet, ja Tu esi straume,
Sargies, lai neizžūsti!
Liela esi vai maza,
Galvenais lai Tu plūsti!
Ja mīlestībā neveicas
Tad meklē jaunas noslieces,
Kad parādīsies dzīvesprieks
Tad noteikti nepaliksi viens!
Skatos ilgi viņam sejā es,
Sāk parādīties dusmas un asaras...
Kāpēc sāpini mani tu? Jautāju teu es...
Kas būs tālāk, ko domāt man tālāk?
Vai vis ir cauri?
Atbildi, neklusē taču...
Visnežēlīgāk cilvēks apkrāpj sevi ?
Pats sacer pasakas un pats tām tic,
Pats, cita vietā solījumu devis,
Cer sagaidīt, ka tiks tas piepildīts.
Visneprātīgāk cilvēks māna sevi ?
No ilūzijām namus paša rokām ceļ.
Tiem loga rūtīs ieliek rozā plēvi,
Bet durvīm priekšā klintsakmeni veļ.
Visnesaudzīgāk cilvēks izdzen sevi,
Kad svešu viedokli par uzraugu sev ņem,
Un tad pret kalnu tā kā klibu ķēvi
Viņš savu sirdsapziņu nomirt dzen.
Vislīdzjūtīgāk cilvēks žēlo sevi
Un likteni par noziedznieku sauc.
Jo kur tad ir tās puķes, kuras nevīst,
Kad vēja spārniem dienas garām trauc?
Bet kurš gan, cilvēk, rūpēsies par tevi?
Kurš tavu laiku īstā vietā liks?
Kurš tavā vietā realizēs sevi
Un kam gan prieks par tavu mūžu tiks?
Un tāpēc, cilvēk, neaizmirsti sevi
Un neļauj citam tavā vietā lemt,
Jo īsts ir tas, ko tu ar sirdi redzi,
Un paliekošs, ko var ar prieku ņemt!
Gunta Kraulere
Nav žēl tā, kas bija — daudz,
Bija un par maz, un varēja vēl.
Vēl, vēl, vēl, vēl....
Tāda sajūta dažreiz, mazliet pazaudēta, nožēlota.
Un turpinājums sekos, kā es ticēju.
Katru dienu, kā vecu plati,
Galvā griež domu.
Naivums? Muļķiba mana, Tu ienīstā.
Vēl, vēl, vēl Tevi uzklausīt un saprast —
Tik vienkārši. Smagums manus vārdus māc
Un vienpatība, izlikšanās un lētas izklaides.
Redzi un nepārmet. Nevajag Tavus asus vārdus -
Labi gribētus.
Un Tavas bēdas. Tā mēs katra savus akmeņus stiepjam.
Man vēl ilgi tā liksies,
Ko varu darīt ar savu vājību — retu izlikšanos — mums viegli?
Zini, ka palicis labākais un tā es gribēšu ticēt arvien.
Pēc dienas nāk diena,
Pēc gada nāk gads,
Cik skumji un drūmi,
Ja esi viens pats!
Ja atceries – tad zini!
Ja nezini – tad mini,
Ka es tevi mīlu!
Un pēc Jaunā gada tosta
Šampanieti glāzēs lejiet,
Visu gadu jautri smejiet,
Un pie radiem ciemos ejiet!
