Nejauši sveicieni

Es mīlu vienu skuķīti
Un metu tai ar puķīti,
Bet tagad mani gaida sods,
Jo puķei līdzi bija pods.

Tu stāstīji reiz man,
Ka rudens zelta krāsās,
Nu salta migla krūtis dzeļ.
Tu stāstīji reiz man,
Ka sapņi mūžam deg,
Un ziedi cauri gadiem smaržos.
Bet izgaist viss ar salnām pirmajām,
Nav nekā, vairs nekā, it nekā!
Tā lapa čemurā vīta,
Bez spēka tīmeklī tīta,
Tā sirds reiz saraujas sāpēs uz brīdi,
Kad mīlestība aiziet...

Lai ir kāda
zeltaina kļava arvien,
Kam galotnē sirdi tu rudeņos sien,
Un pāri lapām, kad sniegpārslas krīt,
Lai ir kāda roze, kas dvēselē zied...
Kāds pumpurs, ko neskar sāpes un laiks,
Kaut sudrabo mati un skumīgs kļūst vaigs.
Starp ērkšķotiem ceļiem,
ko dzīve mums dod
arvien ir debesis jāatrod.

Lai tavas labākās dienas pagātnē kļūst par tavām sliktākajām nākotnē!

Esi vienmēr kustīga,
šiverīga, lustīga,
Bēdas lai Tev nestāv priekšā,
Laime lien pa logu iekšā.

Zaķītis uz svētkiem jaukiem,
Olas dēj pa visiem plauktiem.
Vistas auro: Konkurents!
Visai bīstams elements!
Ko tas greizais ir ēdis?
Zilas olas kakā blēdis!

Daudz labu vārdu mums ikkatram,
Tie spēj gan mierināt, gan sveikt.
Vai spējam tieši īstos atrast,
Ko katrā dzīves brīdī teikt?

"smaids bieži vien ir pats galvenais. smaids atlīdzina. smaids apbalvo. smaids uzmundrina. un smaids var būt arī tāds, ka tā dēļ iet nāvē." /A.Sent-Ekziperī/

Kas tie tādi līgotaji,
Sila peku lauzējiņi!
Nav neviena lāga puiša,
Kas ar mani parunātu.

Es Tev dāvanai šais svētkos
Došu vienu siltu strēli,
Lai pa to kā vieglu tiltu
Aiziet vari, kurp vien vēlies.

Aizaugt ceļi ar garu zāli,
Uznieg sniegs un nokūst tas.
Aiziet draugs no drauga tālu,
Paliek tikai atmiņas!

Tu man esi kā asarai prieks,
Tu man esi kā šāvienam miegs,
Tu man esi kā nēģerim sniegs.
Man sirds kā diena, tas gaišums Tu,
Bez Tevis gluži te nozūdu!

Nenogrimt mazajos ikdienas darbos un ikdienā nezaudēt zvaigznes!

Es esmu bagāts,
man pieder viss,
kas ar mani ir noticis.
/M. Čaklais/

es & tu

es kā balodis
debesīs lidoju
un starp mākoņiem
tevi meklēju
jo atrast tevi
gribu gribu gribu
bet nevaru
kur tu slēpies
īstā un vienīgā
nemierīgā mīla

Ja noticis brīnums
un zvaigzne, ko kāroji,
rokās Tev zib,
vien mirkli ļauj dvēselei līksmot,
jo allaž tai jābūt ir ceļā
uz zvaigznēm, kas debesīs zib.
(Kornēlija Apškrūma)

Mīlestība — kas tu esi,
Kad es sapratīšu tevi?
Vai man mūžam gaidīt tevi?
Kad tu parādīsi sevi?

Ja tikko tavs mobilais trīcēja un pīkstēja,
Tas bija no labsajūtas,
Jo visus mīļos vārdus un saldās bučas,
Ko es tev sūtīju,viņš ir pievācis sev!

Kapēc teici, ka mīli?
- Ja patiesi nīdi?
Kapēc vispār esi?
- Ja vajadzīgs neesi?

Bet tomēr man tevi vajag..
- Tieši tagad..
Vakaros par tevi domājot..
- Asaras birst..
Un par tevi runājot..
- Vārds tev cits..
Lai neviens neuzin,
Lai neviens neuzmin..
Ka mīlu tevi..
Vairāk par sevi..
Ka ceru uz to
- Par ko bail pat domāt..
- Par ko bail pat runāt..
Tikai gribas cerēt,
Ka ļausi sevi mīlēt!
Ka drīkstēšu tevi skaut..
Un par savu saukt!!

Tāds prieks man Tevi redzēt,
Redzēt, kā smaidi Tu
Un redzēt, ka arī Tu
Man velti mīļu skatienu.

/Dii/