Nejauši sveicieni

Vai būšu tava pēdējā
Kaut biju tava pirmā?
Es esmu tava skaistā
Bet vai būšu tava sirmā?
Kas būs pa vidu šai laikā un telpā?
No naivākā skūpsta
Līdz pēdējais elpai...
Ar tūkstoš nezināmajiem šis vienādojums
Kur atbilde īstā?
Kur atrisinājums?
Sirds neesi kā izlūks
Tik vēsa un prātīga
Jūtās jau neder šī matemātika...
Bet kad katafalks melnais
Būs mans pēdējais gājums
Vai nāksi aiz manis?
Vai būsi mans turpinājums?
Vai stāstīsi dēlam kur bija mans stiprums?
Un atzīsies sev kur bija mans vājums?
Un vai vispār manī dega kāds aicinājums?
Viss atkarīgs no tā kas būs pa vidu...
Es negribu zīlēt un es negribu rēķināt
Tūkstoš nezināmo kā mīnas peld jūras dzīlēs...
Vai varbūt es uzsprāgšu gaisā?!
Pie velna!
Nevajag ar neasu zāģi vīlēt
Sāp jau tā pat
No uzticības tavās acu dzīles
Es negribu zīlēt
Ļauj man tevi mīlēt!

ar Dieva svētību, ar sveces gaismiņu.
ar liesmas siltumu, ar glāsta maigumu
lai Ziemassvētku brīnums,
kas katru gadu jauns,
tad ienāk katrā mājā.

Es nezinu, kāpēc mana sirds tik ļoti deg — tā liesmo, svilst!
Es nezinu, kāpēc Tavi vārdi ir tik sirdi pildoši.
Mana sirds mieru nejūt, tā augšup ceļas un tad lejā krīt.
Tik skumjas asaras pār manu vaigu rit.
Vai Tu viņas ar karstiem skūpstiem žāvēsi?
Tā vēl nekad manā dzīvē nav bijis.
Tu esi mana saule — mana maza sirsniņa tik ap Tevi trauc.
Vai muļķe viņa?
Tu brīnīsies un pieri rauksi, bet nevajag mani sāpināt.
Par daudz šaja pasaulē ciests.
Pasmaidi — un atkal mana sirds pildīsies ar sauli, ūdenskritumu un varavīksni.
Gribas aizbēgt, bet kājas sastingušas
Gribas mirt, bet sirds pretī Tev steidzas un dzīvot grib
Gribas aizvērt acis, bet acis Tavu skatienu meklē
Gribas Tev to visu teikt, bet mēle vārdus vairs neatrod.
Ar katru elpas vilcienu, ar katru skatienu — es jūku prātā.
Kā tauriņa spārni — tik viegli, tik maigi Tavi pirksti manu ādu skar.
Saki, vai tā var?
Sirds tik pilna, tik smaga, saki, kur lai savas jutas es lieku?
Tās krūtīs bango un galvā pērkons dun.
Tās laužas ārā, bet vai viņas netiks samītas un pamestas grāvī?
Kā lai es to zinu?
Saki, lūdzu, saki — mīļotais?!!

Rudenī kad lapas birst,
Nāc uz mana kapa dirst.
Lai tā tava sūda smaka,
Stāv kā krusts uz man kapa.

Skūpsts ir zvans augšstāva, kas atver durvis apakšstāvā...
vēlies?????

Es rādīšu īsto virzienu,
kad tev apjuks debesu puses,
es runāšu arī par tevi,
kad tu gribēsi klusēt,
es kopā ar tevi raudāšu un kopā ar tevu smiešos,
pie tavas sirds turēšos cieši, cieši, es cieši!

Laime nāk ar zvaigzni rokā
Tiem kam laba, silta sirds,
Viņas maigā staru lokā
Dzīves ceļi gaiši mirdz.

I love You
You love me
And we together
Say: I LOVE YOU

Tu man sagrozīji galvu
Dzimšanas dienā savā,
Kad Tu piedzimi,
Pasaulē ienāca pusīte mana.

Aiz gada gads kā balta saule riet,
Bet atmiņas ar sapņiem blakus stājas.
Cik jaunu nodomu un ilgu krājas!
Sirds piemin jaunību un atkal dzied!

Koks atstāj celmu,
Akmens — vietu,
Bet draugs draugam atmiņas.

Kad jaukie svētki atkal klāt
Un Valentīns sāk rokas māt,
Tad mīlestība apkārt valda
Un sirsniņa ir apaļ salda.

Lai dienas tev vērtas
Kā pasakas skaistas
Un acīs lai nebūtu
Skumju nekad!

Tavs vārds ar pirmās dziesmas žūžu
No bernības ir ceļam līdzi dots,
No laiku laikiem un uz visu mūžu,
Tas būs tavs lepnums,
Cildenums un gods.

Es zinu nāks diena,
kad laime tev savas rokas pretī sniegs,
kad tava seja smaidīs,
jo tavā sirdī būs mīlestība —
jūtas, kas paceļ debesīs!

Brīžos kad nezinu kur skumjas likt tās lieku uz spilvena
Zinu kad tās tur paliks un pazudīs kopā ar sapņiem laimīgajiem
Cik drūmi iet pa ielu kur pretim nāk cilvēki ar skumjām sejām
Un iekšā tam katram kāda bēda sēž vai domu nomākti tie
Klīst pa ielām drūmām kur apkārt viss tik pelēks
Kas neprot radīt sev sejā smaidu un dvēselē prieku
Un pasauli krāsainu radīt bez skumjām lielām.

Vai tādēļ jānoskumst,ka dzīve ātri mainās,
Ka mirkļi irst un solījumi gaist.-
Tu vari noskatīties vienmēr jaunās ainās
Un jaunos strautos sapņu kuģus laist!

Cik ezeri rāmi,
Kad viļņi tur puto.
Cik (vārds) ir klusa,
Kad(vārds) to bučo.

Es tevi mīlēju no visas sirds
Mīlēju patiesi
Bet tu ar mani tikai spēlējies
Zinu, ka biju kā lelle tavās rokās
Arī tu pats to lieliski apzinājies
Un spēlējies...spēlējies ar manām jūtām
Kad tu pasauci — es nācu
Tu zināji, ka nē es nepateikšu
Un lieliski prati to izmantot
Tā lēnēm es pazaudēju cieņu Tavās acīs
Un pati sevi...
Tad Tu paņēmi gabaliņu no manas sirds,
Izrāvi to man no krūtīm
Un atstāji mani guļam gluži vienu
Tā es gulēju un centos salikt puzli no pagātnes vīzijām,
No atmiņām
Centos salikt kaut ko līdzīgu attiecībām
Es tevi mīlēju, bet tu mani pameti, sakot:
"Gaidi,varbūt kādreiz nākšu."
Un es arī gaidīju
Bet vienreiz pietika!
Cik ted ilgi var?!?
Protams, man sāpēja, jo trūka tās daļiņas no sirds
Bet es piecēlos un gāju uz priekšu
Gribējās vēl mazliet dzīvot
Gribējās iemācīties to darīt un baudīt šo dzīvi
Un tikai tad Tu saprati, ka esi zaudējis Dārgāko, kas Tev jebkad piederējis -
Cilvēku, kurš Tevi patiesi mīlēja — mani...
Saprati, ka esi zaudējis savu lelli
Jo es taviem spēles noteikumiem vairs nepakļāvos
Tikai tad Tu saprati, ka gribi mani atpakaļ
Bet es Tev pirmo reizi mūžā teicu — nē
Ja Tu man kādreiz spēsi pierādīt, ka mīli Mani, tad varbūt...
Kādreiz...
Laiks rādīs
Bet es tevi mīlēšu vienmēr...

Aizaug ceļi ar garu zāli,
Uznieg sniegs un nokūst tas.
Aiziet draugs no drauga tālu,
Paliek tikai atmiņas!