Nejauši sveicieni

Jaunais gads ar baltu zirgu,
Atvelk cisternu ar spirtu!
Nu ir ziepes, nu ir posts,
Atkal visu gadu plosts!

Lai vienmēr dvēsele tava
Kā brīnumsvecīte zied,
Lai ziedi, zvaigznes un sapņi
Tur savākti vienuviet.
Lai vienmēr ir radoša doma,
Kas apvāršņa tālumos skrien,
Lai esi kā jūra, kā joma,
Kas dzintara pilna arvien!

Tu aizej....bet pēdas paliek
Neskaties atpakaļ.
Nākotne. Nezināmais. Tev viss ir priekšā.
Un viss, tas, kas tevī iekšā
Lai nepazūd, lai tikai aug!

Lai Jaunajā gadā piepildas tas,
Kas vecajā meklēts un neatrasts.

Svētku priekam iedegt sveces,
Just kā plaukstās sveķi garo,
Un no sirds, kas sasilusi
Izvērt jaunu gaismas staru!

Tik ilgi šķīrāmies — kā vasara no jūras,
Kā pamests nams no savām gaidām šķiras.
Mazdrusciņ par ilgu sēžam vienā dīvāna stūrī-
Gandrīz kā tie, kuri pirms šķiršanās mira.

Shii kustiiba tava vai mana?
Kursh pirmais to iesaakaam lietot?
Tevis glaastiitaa aada ir tava.Velku to nost.
Un kuram no mums paliks pirmais lietus?
Ilgi dziivojam.Dziivojam skirshanos.

A.A

Tu zini ka vienmer busu es, bus tadi cilveki kuri tevi miles... kuriem nebus par tevi vienalga... kuri sapratis, atbalstis, miles un cienis! nesapinas, nedaris launu! tev vienkarsi ir jaapzinas ka esmu dzimusi prieks tevis... es

...Un vēl par to es Tevi iemīlēju,
ka vienīgais Tu manus vieglos vējus
ar stiprām pavadām, ar drošām rokām sēji
Un tie vairs projām steigties negribēja.
Kā zirgi smaržīgajās Jāņu naktīs,
ar tumsu sapīti, ar zvaigznēm zālē,
ar baltām, nenopļautām pīpenēm
tie maigie, zīžainie,
tie siltie vēji.
Bet var jau būt,
ka Tevi iemīlēju
Bez visa tā, bez it nekā
tāpat kā tumsā taurenis uz liesmu skrēju
Un nesadegu — Tevī uzmirdzēju.

Kas spīdēja, kas vizēja
Papardīšu krūmiņā?
Tautu dēla acis dega
Uz meiteņu augumiņu.

Klusi, pazīstami smiekli
Mazliet izmusums un skumjas tajos
Neslēptas un zināmas līdz sāpēm
Arī man...

Tikai sapnis tas ir bijis
Pavasara naktī gaistošajā
Salti, salti rudens vārdi skan

Tu atgriezies, lai sameklētu to,
Kas pazudis ? sirdsapziņu
Tu atgriezies, lai lūgtu to,
Ko nelūdzi nekad ? piedošanu
Tu atkal atgriezies, lai sajustu,
Ko nejuti nekad ? mīlestību
Bet, vai atgriezīšos arī es,
vēl nezinu?

No mazām sāpēm sirds raud,
No lielām top klusa.
Aud savu mieru , aud ,
Kaut cērtas krusa.

Izturi , pacieti , nes
Savu taisno vai netaisno daļu!
Stiprais no pazemes
Nes lapu zaļu.

Ļauj rozei ziedēt,
Ļauj smaržīgai būt,
Ļauj sirdij mīlēt
Un laimīgai būt.

Sveces rāmi liesmo,
Kāds Tev noskūpsta vaigu,
Šonakt pie Tevis nāk viesos
Visas pasaules maigums.

Es nekad nespētu iemīlēties tādā cilvēkā kā viņš. Mēs ilgi esam dzīvojuši kopā, un es viņu pārāk labi pazīstu, zinu visas viņa vājības un bailes. Apbrīnot tā, kā viņu apbrīno citi, to es nespētu.

Lai nekad nepietrūkst smaidu —
Ne to, kurus saņem,
Ne to, kurus citiem dāvāt!

Ik vakaru sēžu es pie loga.
Raugos kā lēnām sniegpārsliņas krīt no debesīm.
Skatos kā tās nolaižas uz aukstās zemes,
Tā pat kā agrāk nolaidās Tavi skūpsti uz manām lūpām.
Tu ar savām lūpām sildīji mani,
Bet tagad es esmu sasalusi kā ledus klucis.
Neviens nevar mani atsaldēt,
Tas nav iespējams.

Ik vakaru sēžu es pie loga.
Raugos kā vējš glāsta koku zarus.
Skatos kā vēja pirksti maigi glāsta krūmus,
Tā pat kā agrāk Tu ar savām lūpām maigi glāstīji mani.
Tu mani darīji skaistu,
Bet tagad es esmu neglīta un aizmirsta.
Nevienam nav spēkos mani skaistu padarīt,
Tas nav iespējams.

Ik vakaru sēžu es pie loga.
Raugos kā saule riet aiz mežiem.
Skatos kā saule slēpj savu smaidu aiz koku galiem,
Tā pat kā agrāk tu slēpi savas acis no manis.
Tu padarīji mani aklu,
Bet tagad es visu redzu, skaidri un gaiši.
Un par to es gribu tev pateikties,
Tu atvēri manas acis uz šo pasauli.

Lai uz tava vaiga sārtā,
uzkrīt mana buča baigā,
šajā dienā vēlu tev,
prieku,laimi,puķu vāzi
lielu pudeli un glāzi.

Nāk Jaunais gads ar sapņiem baltiem,
Lai saule aizvien spožāk spīd,
Lai izdodas mums katram mīļie,
Vai duci sapņu piepildīt!!!

Ja skopais maksā divreiz- jāiet strādāt pie skopā...