Nejauši sveicieni

Lai arī cik smaga būtu bijusi pagātne, ar šodienu vienmēr var sākt jaunu dzīvi.
Buda

Don''t worry, Be happy!
Drink Pepsy, be sexy

Tā spožā zvaigzne
šonakt debesīs ir eņģeļa
prieka asara...

Daudz laimes es tev vēlēju,
Rokās iedot nespēju,
Laimes putniņš skaļi dzied,
Vēlē laimi tev arvien.

Es skūpstu Tavas rokas —
Tās darbā neapkūst.
Es skūpstu Tavu pieri —
Tev domas gaišas kļūst.
Es skūpstu Tavas acis —
Un ļaunu neredz tās.
Es skūpstu Tavas lūpas —
Tās sārtas iedegas.
Tu uzziedi kā puķe —
Aiz mīlas reibstu es.
Mēs divi vien vairs esam
Uz plašās pasaules.
(J.Jaunsudrabiņš)

Ja tev kādreiz uznāk bēdas
Raxti tās uz kājas pēdas
Kā to kāju zemē liksi
Tā no bēdas vaļā tiksi!

"Kāzu dienā"
Un atkal laimes vēl. Tas laiks ir klāt.
Lai dzīvē jaunā viņiem labi sokas.
Nu tavi bērni atstāj ligzdu, māt,
Un atstāj tavas piegurušās rokas.
Un tad būs mazbērni... Un svarīgi nav tas,
Vai viņi piedzimst decembrī vai maijā,
Bet katrs ķipars sākumā ir mazs
Un lūdz lai tavas rokas viņu aijā.
Un viņš grib ēst un dzert, un viņš ir mazs,
Viņš nāk un ķeras tavu svārku krokās,
Lūdz: — vecmāt, nes! — un viņam tas nekas,
Ka dažreiz nogurušas tavas rokas.
Tā bērnu mūžs ir māšu rokām lemts
No baltiem autiņiem līdz kāzu štātei,
Un tālāk vēl. Tik žēl, ka to, kas ņemts,
Mēs visu nevaram vairs atdot mātei.
Bij arī viņai diena, sauca: — rūgts!
Bij arī viņai rožu ziedi saldi,
Viss radu raksts uz kāzām tika lūgts,
Kaut jau aiz kalniem viņas kāzu galdi.
Kad šodien viesi atkal durvis ver,
Rads blakus radam sēž, un brāļi māsām,
Mums tomēr viena glāze jāiedzer
Par mātes, katram savas mātes kāzām.
(I. Ziedonis)

Gribu Tavas karstās lūpas
Atkal savām maigi skart,
Gribu just es Tavu sirdi,
Kā tā manai blakus sarkst.

Tie stiprie, tie sit visgodīgāk, tie gļēvie — tie dzeļ viskodīgāk.

Ir bērnība un smaids vēl tavā sejā,
Un rožu pumpurs rokā sārti mirdz,
Tik sargā to un nelaid dzīves vējā,
Ja lūzīs, tev būs mūžam žēl.

Sapnī nevajag tev
Pārāk aizkavēties.
Tur ir tumšs.
Tev svece jāaizdedz.
Lai būtu, ar ko applaucēties.

Sapnī nevajag tev
Pārāk aizkavēties.
Šeit ir gaišāks,
Nāc un paskaties-
Ir sirdī rēta tev
No sveces.
- Būs ko atcerēties!

Cik grūti, cik skumji
Kad rozes birst.....
Vēl grūtāk, vēl skumjāk,
Kad draudzība irst.....

Es tostu uzsaukšu par sniegavīru dārzā,

Kam sniegpārsliņa burkānsnīpi skar,

Par bišu dziesmiņu, par ziemu spožā krāsā,

Par rotaļu, kur saulei jāuzvar!

Es tostu uzsaukšu par varavīksnes dienu,

Kad ūdenskritums jautri čalot steidz,

Par ievām Gaujmalā- par pavasari vienu,

Kad harmonija mūsu sirdis sveic.

Es tostu uzsaukšu par pīpeņziediem baltiem,

Kad paparžlapās brīnums mirdzēt sāk,

Par nakti mistisku ar sapņiem zvaigznēs kaltiem

Un balto svēteli, kas laimi atnest māk!

Es tostu uzsaukšu par rudens lapām sārtām,

Kas salnas skavās lēni zemē krīt...

Šis tosts par atmiņām, kas gadalaikos krātas-

Tās vienmēr sirdī goda vietā mīt!

Es naktī sapni redzēju
Un asaras man lija,
Jo Tevis uz zemes šīs vairs nebija...

Man sirds bij? tukša,
Man trūka gaiss...
Man likās- apstājies ir laiks.

Bet tas bija tikai sapnis,
Tomēr asaras man lija,
Jo tevis uz šīs zemes vairs nebija...

Jau saulīte ikdienas pastaigas sāk
Un putni debesīs zīmēt pasauli nāk
Šodien tik mīlīgi vasara pasauli sveic
Jo daiļākais vārdiņš ir šūpulī celts!

Mums jāmācās pieskartes lietam, kas deg, Neslikti, ja dziļumā ved un negulēt, ja nāk miegs. Mums jāmācās redzēt neredzamo, mīlēt ienīstamo, Un sajust to pašu NEKO...

Es gribu tavās acīs lūkoties,
Tavu lūpu siltumu uz savējām just.
Kaut saujiņu laimes, sev sirdī nest.
Ne mirkli, no prāta tevi neizmest.

Lai neaizmirstama gada garākā diena un īsākā nakts!

Afrikā, kur karsts kā ellē,
Zilons muāai dirsā stellē,
Un kad uzspīd mēness stariņš,
Krūmos pisās nēģer'' bariņš.

Mazu, mazu laimīti, lielu nav ko vēlēt-
Lielā laime lieliski paslēpes prot spēlēt, -
Lieku reizi apstāsies, lieku-pakaļ dzīsies,
Mazā, mazā laimīte tev pa kājām pīsies.