Nejauši sveicieni
Ja mnogoe mogu tebe prostitj:
Chasi bessonie mezhdu zakatom i rassvetom,
Pisjmo, napisannoe ne toboj,
Zamerzshie zimoj slova, ne skazannie letom.
Mogu tebe prostitj obidi, bolj,
Molchanie v minuti rasstavanjja,
Za pravdu prinjatuja lozhj,
Chasov i kilometrov rasstajanjja,
Zabitij kljuch i slomannij zamok,
Tvoi, mne neponjatnie zhelanjja.
Ja grustnie stihi tebe proschu,
V zharu i holod ledjanie ruki,
Zhestokie prikoli ne so zla
I mislej vechnoe dvojnoe dno ot skuki.
Proschu ne sdelannij toboju reverans
I mnogoe esche...
No estj odin njuans...
Za to chego prostitj ja ne smogu
Tebja prostjat druzjja,
Prostit semjja, ljubimie...
A ja... prichem zdesj ja?!
Vakar policija atrada neatpazīstami apdegušu ķermeni bez smadzenēm un ar mazu locekli. Vecīt, dod ziņu, lai zinu, ka ar tevi viss OK!
Liec, Laimīte, baltu ziedu
Mazajā rociņā-
Lai ir balta tā dzīvīte,
Kura būs jādzīvo!
Drīz sveicienus Tev dāmas sūtīs,
Lai saule atspīd Tavās rūtīs,
Kad ausīs dzimenītes rīts,
Ar prieku, laimi cieši vīts.........
Es sēžu un tā īsti neesmu izdomājusi domu līdz galam
Vai es mīlu, vai nē
Vai tās ir jūtas, vai kārtējā iedoma, `
Ko domāju, cerot, ka reiz iemīlēšos....
Vai arī tas viss ir TIK īsti....
Bet man sirds dreb arī no mīļas sms
No jaukām atmiņām...
Bet es nebūšu pārāk sentimentāla, vai banāla
Es tāda neesmu
Es tik ļoti vēlos ,lai tieši mani Tu pamani
Lai tieši mani ievēro...
Lai neesmu "viena no vairākām"
Vēl vēlos, lai pieņem mani tādu, kāda esmu...
Ar visu to tumsu, kas man līdzi nāk...
Ar visu, kas manī, nevis tik iztopot, bet cenšoties
Mani aizskāra, kad Tu lūdzi, lai nolasu savu dzejoli...
Es to darīju, bet Tu teici ko tādu, ko man sāpīgi atcerēties...
Var būt Jūs visi domājat, ka esmu kārtējā mazā meitenīte
Bet es ielieku šai dzejolī ko vairāk....
Un es vēlos, lai to pamana, nevis apsmej....
Jo apsmiet ir viegli, kā to darīja viņš...
Bet tas sāp, aizskar un Tu nejūties mīlēts...
Kad mani tu skūpsti, man liekas,
Ka sirdī kāds vīraku lej,
Ka zeme ar debesīm tiekas,
Un velni ar eņģeļiem dej!
Ap mani viss griežas un grīļo,
Viss smaržo un reibumu dveš,
Te laistās, te mirgo, te zvīļo,
Te satumst kā pusnaktī mežs.
(E. Zālīte)
Tu dzimusi starp rudens bērniem,
To dzīvei rudens krāsas klāt,
Un rudens vēju dotās dziesmas,
Tev savā mūžā izdziedāt.
Ik grūtībās tev lepnai stāvēt,
kā martiņrozes salnās stāv,
Un atvasaras silto gaismu
Līdz pavasarim saglabāt.
Nāk rudens atkal tavā sētā,
Un vēl viens gads ir mūžam klāt.
Tas pildīsies ar priekiem,bēdām,
Varbūt būs mazliet bagātāks.
/Lauma Daugiša/
Kopā esam mēs jau sen.
Abi laimīgi dzīvojam,
Bet dažreiz es Tevi ienīstu,
Un tajā pašā laikā es Tevi mīlu.
Kad es Tevi ienīstu,
Man Tev gribas teikt:
?viss ir beidzies,
aizmirsti mani uz mūžiem!?
Bet taja pašā laikā
Es negribu palikt viena.
Viena bez Tavas mīlestības.
Zinu ka es esmu ļoti greizsirdīga,
Bet tur es neko padarīt nevaru...
Šī diena lai tev
skaistāka par citām
Šī diena tikai reizi gadā aust.
Lai paliek spēka katram
dzīves rītam,
lai katrs rīts kā skaisti
ziedi plaukst.
Nevar pazust tas, ko mīli,
Nezūd darbs, kas krietni veikts,
Arī tad, ja mūža gājums
Šķiet pārāk negaidīti beigts.
Kā gaisma starot sāc Tu arī,
Lai dzīvē mazāk tumsas kļūst!
Kamēr saule spīdēs,
Strautos ūdens būs,
It nekas šai dzīvē
Nespēs izšķirt mūs.
Tavs vārds ar pirmās dziesmas žūžu
No bernības ir ceļam līdzi dots,
No laiku laikiem un uz visu mūžu,
Tas būs tavs lepnums,
Cildenums un gods.
Kad amoriņš šai dienā atnāk,
tas skatās kur lai bultas šauj;
Bet nejau tikai to viņš dara,
Viņš sūta sveicienus no manis.
Kāp kalnā,nepaliec lejā,
Ja dzīve Tevi sauc.
Un smaidi laimei sejā,
Kaut šķēršļu ir tik dauz!
No sākuma viņš viņai novilka blūzi, pēc tam novilka svārkus, attaisīja krūšturi, novilka biksītes... atstāja pliku...mūsu mājas veļas šņori.
Lai egles zaros sveces deg
Un teiksmains sapnis zemi sedz,
Lai tavās acīs laime mirdz
Un visu skumjo aizmirst sirds.
Nē nepalīdzēs tam vairs ūdens vairs un ziepes, kam netīrumi pieauguši ir kā piepes.
Spožu saules kamoliņu,
Sūtām Tev ar sveicieniņu -
Svētkos atšķetini viņu,
Pilns tas mīļu sveicieniņu!
No Tavas rokas pat akmens ir maize,
Purva rāva salda kā medus.
Es ar Tevi varu dzīvot bez zvaigznēm -
Divi ugunīs, divi ledos.
