Nejauši sveicieni
Es nošāvu tevi savā sirdī
Viss, tevis tur vairs nav.
Mani notvēra un ieslodzīja brīvībā!
Pēc mirkļa mirklis aizšalks klusi-
Drīz spēsi burtus kopā vīt,
Bet pašu pirmo lapaspusi
Vēl bieži nāksies pārlasīt.
Lēni, lēni lido sniegi,
Lai tie it kā saldi miegi
Apņem visas laužu bēdas,
Neatstāj nevienas pēdas.
(Ē. Zālīte)
Laimigas dzives noslēpums: nekad neieskaties pirādziņā,kuru ēd.
Nekas neturpinās mūžīgi un vismazāk — klusa laime.
Strādājot kopā, svarīgi būt domubiedriem — pļāpājot darba laiks paies nemanot.
...es varu būt tava komēdija,varu būt tava šausmene... reizēm arī drāma vai mistika...es varu būt viss,ko vien veelies!!! Taču negribu būt tava vēsture...
Draudzība tāpat kā tēja-laba tad,ja tā ir stipra
un ne pārāk salda....!
No saules, no pavasara ziediem
Smelt spēku sev, laimei mīlestībai...
Ej, nešaubies, ceļš labi sācies,
No Tevis dzīve prasīs daudz.
Ej, mūžu dzīvo, mūžu mācies,
Un visu mūžu audz.
Nav jūra bez vētras,
Nav sirds bez sāpēm.
Un man paliks ne tas, ko liedzi-
Liela mīla, ko varēji sniegt,
Bet man paliks tas, ko man sniedzi-
Dažu nedēļu cerību prieks.
Visspožākā pērle
Ir cilvēka sirds,
Turi to ciešāk,
Lai spožāk tā mirdz!
Zaķims šodien darbs diena,
Olas jāstiepj simtu viena.
Tiks tās krāsotas un sistas,
Tā kā bālēs ciema vistas.
Saule ir spēcīga, tā sievieti izģērbj līdz peldkostīmam, tad iedzersim par tiem vīriešiem, kuri ir spēcīgāki par sauli!
Skrien gadi prom,
Tev dodot gadu skaitu.
Ir viņos dejots, mīlēts, smiets
Šiem gadiem netici,
Un sevi jaunu jūti,
Vēl jāveic viss, kas dzīves kausā liets.
Ik reiz kad Tavu dienu svinam
Mēs lielo gadu skaitu minam
Un vienmēr kaut kā sanāk tā,
Ka paliekam Tev parādā.
Es labprāt Tev dāvātu zaru sniegotu,
Kas svētku gaidās zem baltuma lūst;
Bet vai gan ilgāk par mirkli to varētu
Es nosargāt tā, lai tas neizkūst?
Es gribētu pasniegt Tev plaukstās ūdeni-
Tam lūpās burbuļo veldzējošs strauts,
Bet tecēs caur pirkstiem kā lapas caur rudeni,
Un nebūs pat pilīti paturēt ļauts.
Es labprāt Tev dzīvi, kad nesāp, iedotu
Un spēku, kas dzīvo, ne ugunīs kvēl,
Bet nespēju iedot un zinu, ka piedod Tu,
Ja neesmu burve, par ko man ir žēl...
Un tāpēc varu dot tikai pasauli,
Kad sniegs paliek zaros un zemē urdz strauts.
Vēl varu Tev vēlēt, lai dvēsele nesirmo,
Jo tai būs jādzird, kad manējā sauks!
Ja tu redzi tumšā naktī
Vienu mazu zvaigznīti,
Atceries, tā esmu es -
Tava mīļā meitiņa.
Ja tu ar mani nevari būt
Man zem kājām zeme sāk brukt,
Vis tik liekas tumšs un skumjš
Un tu nevēlies būt ar mani,
Kaisle rosina mīlu, mīla rosina naidu
Nav šai pasaulē taisnības,
Ir tikai tizlas stulbībass
Lai kur tu būtu es tevi jūtu,
Manā sirdī uz mūžu
