Nejauši sveicieni

Es mīlu tavu kluso smaidu
un tavas acis sulainās
es mīlu tevi klusi, klusi
kaut tu no manis tālumā...

Esi mūžam smuka, slaida,
Lai tie foršie čaļi smaida.
Bet, ja nedarīs ka liek,
Tad Tev mūžam stulbie tiek.

Sapņot par laimi,
kas nākotnē būs,-
Tas Jaungada naktī
sens paradums.
Šie gaišākie sapņi
lai piepildās Jums!
Tas mans Jaungada vēlējums!

Esi kā puķīte
Rasā, kas mirdz,
Lai tev ir tīra
Un draudzīga sirds.

Visas bija jāņuzāles,
Ko plūc Jāņu vakarāi,
Visi bija jāņubērni,
Kas Jānīti daudzināja.

Kamēr Tev dvēsele
Silta un rokas,
Tikmēr ap Tevi
Pasaule zied,
Mīlestība ver
Durvis un logus,
Veiksme rokrokā
Ar ikdienu iet.
Kamēr Tu nezaudē
Apvāršņu elpu,
Kamēr sirdī
Cīruļi dzied,
Gluži kā pasakā
Liktenis dāvās
Iespēju laimes putnu
Tvert ciet.
/K.Apškrūma/

Atvērt dvēseli priekam
Un zināt,ka laime sūrst,
Sevī nepalikt liekai
Un pasauli neatgrūst.
Skaistumam atvērt sirdi
Un atļaut asarām līt,
Čukstam likt modināt sirdi
Un skatienam sasildīt.

Sievietes apģērbs ir viņas ierocis un bruņas. Pacelsim glāzes par vispārēju un pilnīgu atbruņošanos!

Vakarā, kad saule sapņo
Un, kad saule silā riet,
Manas domas viegliem soļiem
Tālumā pie tevis iet.

Lai rožu ziedus skaistākos
Tev laime zemē kaisa.
Un vārtus cieši aizvērtos
Priekš tevis vaļā taisa!

Lai gan domas ved pie Tevis,
Lai gan mana sirds straujāk sitās,
Cenšos aizmirst Tevi ļoti,
Bet kādēļ gan nesanāk tas?
Nesaprotu it neko...
Mīļais, lūdzu pārtrauc murgu!
Atnes manu brīvību...
Būsim kopā mūžu mūžiem,
Tu un Es šai pasaulē!!!

Jaunā gadā Tevim vēlu,
Iegūt puisi- skaistu, cēlu.
Viņa sniegto laimes kausu,
Ja ir vērts, tad tukšo sausu!

Lai sveces deg
Un skujas smaržo,
Un svētku pīrāgs
labi garšo!

Šodien un vienmēr vēlu Tev mīlēt to, ko ir vērts mīlēt, aizmirst to, ko nav vērts atcerēties, lepoties ar to, kas ir lepnuma vērts, gūt atelpu arī steigas brīdī un uzcelt žogu starp sevi un raizēm. Un vēl — lai nesteidzīgs laiks Tavos laimes brīžos un lai ātri aizzib tās dienas, kas nav laipnas pret Tevi. (Džons Raskins)

Es ienīstu Tevi
Un Tavas acis
Es ienīstu Tavas lūpas
Un smaidu uz tām
Es ienīstu tā kā
Nelabi metas
Un pa visu vairāk
Es ienīstu sevi
Jo mīlu Tevi un
Nespēju Tevi nīst

Ir pienācis dzestrs rīts, 14. novembris
Ziema un aiz loga zied ledus puķes
Esmu aplaimota, jo zinu, ka pēc brīža satikšu Tevi
Sirdī kūsā mīlestība
Esmu neziņā kā tas būs atkal redzēt Tevi
Eju pa ietvi pretī Tev
Uztraukums mani nepamet ne uz mirkli
Bet redzot Tevi nākam pretī es aizmirstu visu....
Diena ir burvīga es eju Tev blakus un domāju kā būtu būt Tavai meitenei....
Lieliski taču vai ne? Galvā tikai viena šī doma.....
Es pavadīju sava mūža laimīgākās stundas kopā ar Tevi..
Un nezinu vai tur ir ko nožēlot.....
Šodien atceros visu, tā it kā tas būtu noticis vakar
Tik skaisti un neizmirstami....
To vajadzētu atcerēties ar smaidu, bet šodien tikai skumjas acīs saskatāmas...
Kā tā var būt, ka atkal esmu nelaimīga un pamesta....
Dzīves ironija, ka pat nezinu, kur Tu tagad esi un ar ko....


Dzejolis veltīts kādam cilvēkam, kurš nekad neiedomāsies, ka tas ir viņam.......ceru atkal satikt Tevi!

Veselību, jautru omu, panākumiem pilnu somu,
Jaunā gadā gaišu skatu un pie Laimes mātes blatu,
Un ja gadās kaut kas smags, lai tas būtu naudas maks.

Asins kopā smejas un dzied,
Lūpas maizi uz pusēm dala.
Jums līdz sirmumam blakus iet
Tur, kur dzintara jūras mala!

Par ko spēju, domāt, tā esi vienīgi Tu!!!
Tu esi viss, Tu esi visa mana dzīve,
Tu man liec justies, mīlētam,vajadzīgam!!
Bez Tevis nevaru iedomāties turpmāko, Tu esi man viss!!!
Bez Tevis nevaru, Tu man esi sirsniņa uz mūžu!!

Tā gaisma, ko izstaro svece,
Tas gaišums, kas liesmiņā plīvo,
Izplēn, pazūd un gaist,
Bet gaisma, kas cilvēkā dzīvo
Un siltums, ko izstaro sirds-
Tas nezūd. Tas paliek un mirdz.
Gaišus un priecīgus Ziemassvētkus!