Nejauši sveicieni

Mūžam uz priekšu tik traukties,
Gaismai un saulei blakus!
Saule tad sasildīs sirdi
Gaisma tad apstaros taku.

Nejauši mēs tikāmies,
Nejauši mēs šķīrāmies,
Nejauši var gadīties,
Ka mēs atkal tiekamies!

Ja Tu zinātu cik ļoti man sāp,
Bet Tu to nekad neuzzināsi...
Negribu Tavās acīs pazemoties,
Atzīt, ka tu man kaut kas biji..
Es tevi ienīdu,
Un reizē — par tevi domāju.
Tā nebija mīlestība kā filmās,
Tas nebija romāns kā grāmatās,
Tas bija...kaut kas vārdos neizsakāms,
Bet tad tas viss beidzās...
Un neviens no mums to nemēģinās mainīt,
Arī tad, ja starp mums kaut kas bija..

Tu jautāji man,
Vai neesmu aizmirsusi.
Nezinu, varbūt ka esmu.
Es dzīvoju Tevī kā mājā.
Nē, braucu kā autobusā
līdz malām kas pārpildīts,
vienā kaktiņā iespiedusies,
un nezinu es,
vai aizmirst var autobusu,
kurā pats brauc.

Kaut es būtu tik bagāta.
Kā Jānītis šovakar:
Papardīte Jāņu nakti
Zelta miglu nomigloja.

Ir vajadzīgs tikai gribēt,
Tad daudz ir padarāms.
Un arī visā dzīvē
Ir daudz, kas iegūstams!

Turi rokā vienu rozi,
Skaties, lai tā nenovīst,
Turi sirdī vienu draugu,
Skaties, lai tas nepazūd!

Raugies ar bērna ticību
Zvaigžņu atspulgos sārtos
Šonakt Tev gaisma jāsaredz
Debess atvērtos vārtos

Šampanietis jādzer, kamēr tas ir dzirkstošs. Par dzīvi jāpriecājas, kamēr dzīvojam.

Kad tu piedzimi, tu raudāji, bet tev apkārt visi priecājās. Dzīvo tā, lai mirklī, kad tev būs jāmirst, tu smaidītu, bet cilvēki tev apkārt raudātu...

Var vista olai lepoties:
Nu uzzināju cepoties,
Ko nezināju dēdama,
Es arī esmu ēdama!

Tu teici, ka esi viņu aizmirsis?
Tu teici, ka tev sirdī un prātā?
Esmu tikai es?
Bet tu man meloji?
Var jau būt, ka uz to mirkli tu tā domāji?
Var jau būt, ka tavā sirsniņas dziļākajā stūrītī..
Bija man atvēlēta kāda vietiņa?
Bet tomēr tu pa šo īso laiku,
Paspēji man tik ļoti nodarīt pāri..
Kaut pat īsti man tā nepatiki?.
Cik grūti apzināties, ka šī meitene,
Kuru tu teicies aizmirstam..
Ir mana labākā draudzene?
Draudzene, pie kuras sāniem es jūtos kā nulle?
Pie, kuras sāniem es nobālu?
Kurai es nespēju pat klāt stāvēt?
Jo stāvot klāt jūtos maza un melna?
Maza, melna, neglīta?
Uz mirkli es noticēju, taviem vārdiem..
Vārdiem, kas teica,
Ka man nav pamata tā justies?
Bet tagad..
Es vairs nezinu kam ticēt, kam nē?
Vai tu maz zini kā ir iet kādam blakus..
Un kaunēties, ka tu tur esi?
Kaunēties par savu augumu?
Savām drēbēm, matiem, seju..
Nē tu to nezini?
Jo tev tā nav jājūtas?
Jocīgi tieši tagad sāka skanēt dziesma, kura man tik daudz nozīmē,
Dziesma pie kuras mēs pirmoreiz dejojām?.
Būtu laikam naivi cerēt, ka tu zini, kas ir šī dziesma..
Smieklīgi?
Tu mani nodevi, sāpināji..
Kaut starp mums nekas nebija?
Bet es vēl joprojām turpinu domāt..
Kā būtu, ja būtu? : /

Lai kāzu diena cauri gadu tālēm
Kā cerība,kā balta bura peld
Un laimes ceļā lai tā neizbalē
Tāpat kā gredzenos dzirkst zelts.

Lai Ziemassvētku gaišums
sasilda tās dienas,
kas pēdās saltiem sniegputeņiem nāks,
un lai no egļu svecītes kaut vienas
simt dienu sirdī
uzmirdz savādāk!
/ K. Apškrūma /

Dzīvo tu ar sirmiem matiem,
Brauc ar tamborētiem ratiem,
Meklē dzīvē tādas takas,
Kur uz celmiem augtu bekas.

Zvaigznītes vizuļo pie debesu juma,
Tās aplūkot ir tīrais nieks, bet tās saniegt
Un pieskarties tām, to spēj cilvēki,
Kas kvēli tic saviem sapņiem! Saldus sapņus!

— Es nemaldos. Es zinu,ka tu mani nemili.
- Bet es cīnīšos par tevi.Pasaulē ir lietas,kuru dēļ ir vērts cīnīties līdz galam.
- Un tevis dēļ ir vērts...

Vai tādēļ jānoskumst,ka dzīve ātri mainās,
Ka mirkļi irst un solījumi gaist.-
Tu vari noskatīties vienmēr jaunās ainās
Un jaunos strautos sapņu kuģus laist!

Mēdz teikt, ka ģimenes galva ir vīrs, bet sieva — galvai nepieciešamais kakls. Pacelsim glāzes par to, lai jaunā ģimene nekad nezinātu, kādas ir galvas un kakla sāpes!

Naudas pilnu garu zeķi,
Pieliekamā maizi, speķi,
Pilnu galvu gaišu domu,
Veselību, labu omu.