Nejauši sveicieni

Vienreiz gadā diena tāda
Ko par vārdenīti sauc,
Draugi sveic un radi sveic,
Uzslavas tev skaistas teic!

Tā puķe uzzied,ko Tu paņem rokā,
Tā sirds sāk mīlēt ko Tu uzlūko.
Tev ir jau viss,Tu staigā zvaigžņu lokā
Es Tev vairs dāvāt nevaru neko!
(J.Ziemeļnieks)

Es neklausos, ko par mani saka citi, jo, piemēram, podam un dakšiņai ir pilnīgi dažādi viedokļi, vienam es esmu devējs, otram — tikai rīma :))

Tas, kas pasmejas tā vietā, lai plosītos, vienmēr ir stiprākais. (japāņu gudrība)

Ik nams, ik nakts ar skuju smaržu pildās
Prieks acīs brīnumainu gaismu dedz.
Šķiet visi cilvēki pie vienas uguns sildās
Un mīlestības cēlo zīmi redz.
(I. Leimane)

Pļavā sēdēja zvirbulis- pienāca govs uz uzkakāja tam virsū, zvirbulis kārpījās, kārpījās, bet nekādi nevarēja izkļūt no govs pļockas. Tad pienāca lapsa un teica- nāc es tev palīdzēšu izkļūt, tā viņa izvilka zvirbuli un... apēda to.
Tad draugi iedzersim par to,ka ne vienmēr ienaidnieks ir tas, kas tev uztaisa uz galvas un ne vienmēr draugs ir tas, kas tevi izvelk no sūdiem!

Ir tā ka sirdi lauž...un neciešami sāp...Ir tā ka mīlēt gribās, bet nekas nesanāk...Cik grūti gan ir dzīvot, ka asaras tik birst...tik birst un birst un nepārstāj... ;( Sapņot kaut ko ir skaisti...bet dzīvot savādāk...Ir grūti ja tevi un tu sevi nesaproti....Mīlēt tas ir viens...izdzīvot un pārdzīvot to savādāk...
Nu jā...jādzīvo kaut asaras birst...nu ko tur darīt dzīve iet..;(

Kopā bijām mēs
Bet vairs tas nav tā kā agrāk
Kopā mēs jau būvējam sienu
Kopā — sadevušies rokās mēs kritām
Kopā mēs kritām....
Bet tagad, kad esam kopā,
Es nejūtos it kā tiešām būtu
Jo kad esmu Tev klāt,
Vairs nejūtos kopā....
Mana sirds ir salauzta
Un esmu te
Bet manas domas klejo pie Tevis, mans mīļais,
Pie Tevis mans mīļais, pie Tevis.....

Es nevaru ilgi bez Tevis,
man viss no rokām krīt.
Ja nevari atgriezties šodien,
atnāc vismaz rīt

Vakarā, kad saule sapņo
Un, kad saule silā riet,
Manas domas viegliem soļiem
Tālumā pie tevis iet.

Gribi izbaudīt nebijušas sajūtas???
Pamēģini caurejas zāles kopā ar miega zālēm!

Dzīve ir īsa, jāpaspēj izgulēties.

Ilgas nevar ierušināt rudens lapās,
vēja dejas soļiem tavā pagalmā
piestās tās
un
aicinās,
vai vēlies
vēja ballē
virpuļot un reibt.
Saules smiekli čabēs tev zem kājām,
sirdī iesmelgs kaijas brēciens spalgs,
katru vakaru
kad vēja dejas solī
atmirdzēs kaut kas no vasaras.
(Dzintra Ķezbere)

Cik grūti širties to zinu,
cik grūti jaunībā mirt,
cik grūti atstāt, ko mīlu,
cik gruti vientulībā būt!

Stāv egles uz saulrieta pakalniem
Un skandina zelta čiekuriem.
Tās aicina mani atpakaļ iet
Uz māju kalņā, kur saule riet.
Tā dzird, ko mana dvēsele sūdz
Ceļ zaru rokas uz augšu un lūdz,
Un zvaigznes tur nāk un apstājas,
Un klausās, kā koki teic lūgšanas.

Lai visi mazi velniņi,
Kas ellē dzied tik priecīgi
Tev tagad pēdas kutina,
No manis mīļi sveicina!

Lai Tev vienmēr mēle asa,
Kad kāds gadu skaitu prasa.
Lai jau prasa, ja nav kauns(-a)
Mums tu vienmēr būsi jauns(-a).

Lai laime tevi vada
Un veca kaza bada,
Jo vecas kazas badīgums
Ir dzīvē laimīgs gadījums!

Kā vēlētos es ļoti,
tavās skavās slēgt.
Un galvu lēni, lēni
Uz tava pleca likt.

Ļoti pietrūkst tavu vārdu
Pietrūkst tevis- roku dot,
It nekad neviens vairs tādu,
Nespēs tevi atkārtot.

Realitāte-ilūzija, radīta no alkohola trūkuma organismā.