Nejauši sveicieni
Viens mazs prieks, lai būtu katrai dienai!
Viens skats, viens zieds,
Viens Laimes stūrītis.
Viens saules stariņš un mazliet debesis!
Un, labs vārds, kas dzīvi dara skaistu.
Sniega pārslas lido lēni,
Veco gadu aizvadot.
Daudz jums prieka,
Daudz jums laimes,
Jauno gadu sagaidot!
Vai tu (cilv.vārds) atceries?
Senās,jaukās dienas,
Kad mēs skolā zīmējām
Velnēnus uz sienas?
Pār Tavu galvu pelnus kaisīs rudens vējš,
Un stāvu Tavu miglains lietus tīs.
Un salnās pirmajās būs jāmirst cerībām .
Kad kritīs sniegs,
Sals dzels, bet nesapēs .
Es apsolu — tas ilgi nepāries .
Ar katru dienu tukšums paņems vēl un vēl ;
Līdz neatliks vairs Tevī it nekas no tā,
Kas lika sāpēs sarauties un laimē atplaukt,
Kas lika dzīvē atgriezties un nomirt atkal.
Un tikai, kad būs izjusts viss,
kad piedots būs un aizmirsts,
Kad Tava sirds būs atkal dzīva, —
Tu būsu BRĪVA ....
Būtu labi tā ? reiz kādu dienu
Bez darba vienkārši nogulēt;
Nu ko es tik skrienu, skrienu un skrienu,
Tāpat zinu, visu man nepaspēt!
Būtu labi tā ? reiz kādu nakti
Vienkārši atļaut sev nodejot;
Varbūt mirkļi, kas laimei tiks zagti,
Pelēkai dzīvei spēs mirdzumu dot.
Būtu labi tā ? reiz kādu gadu
Bez raizēm pa pasauli paceļot;
Es jau tik godīgi ikdienu vadu,
Ka nav pat drosmes vairs pasapņot!
Būtu labi tā ? vienu vien sapni
Par īstenu dzīvi padarīt;
Es jau zinu, ka likstas var apnikt
Tā, ka nav spēka vairs pasmaidīt.
Būtu labi tā ? vienu vien mūžu
Vieglus spārnus pie pleciem nest,
Jo, kad augstu virs zemes būšu,
Man ar dubļiem nedrīkstēs mest!
Būtu labi?, bet ir ? tā, kā ir,
Un ko es tur varu padarīt!
Bet ? kaut arī smaids neko neizšķir,
Ir labi, ja var kādreiz pasmaidīt!
(Gunta Kraulere no krāj. "Kad zvaigznēs pienenes snieg...")
Salatēvs kam sirmums ūsās
Stāv pie eglītes un knosās
Gaida dziesmas, dejas, pantus
aforismus, deklamantus.
Bet kad jāiet runāt man
Sadzērājies es esmu jau
Kaklā kamols, kājās svins
Nez vai es pie dāvanss tiks!
Citu nelaimes mums ir vienaldzīgas, izņemot gadījumu, kad tās sagādā mums prieku.
Man tagad ir smagi,
Bet vienu es spēju just -
Ja kādreiz kaut mirkli biju tev dārga,
Tev nevar viss mirklis zust.
Es nevēlu Tev saules dienas,
Jo karstā saulē ātri kājas gurst,
Bet novēlu gūt panākumus dzīvē,
Un nepagurt, kad dzīves grūtums māc!
Es būšu brīvs, un NEVIENS manā pasaulē vairs nebūs lieks, ceru ka ceļi nekrustosies.
Laime tā ir dzīvot griba,
Tas ir arī dzīvot prieks,
Ja vēl palīdz mīlestība,
Tad viss pārējais ir nieks.
Nu ir mūsu kārta sveikt,
Nu mēs gribam mīļi teikt:
Vēlam tev to labāko -
Palecies un uzkūko!
Vai atceries to dienu?
Kad tikāmies mēs?
Kopš tās dienas
Garš ceļš ir iets
Caur elli un debesīm
Caur asarām un priekiem
Līdz par īstiem draugiem
Mēs kļuvām...
Tagad es Tev pastāstīšu, ko Tevis dēļ darīju,
Piedsdesmittūkstoš asaras, ko noraudāju
kliedzot, trakojot un nervozējot dēļ Tevis,
Un Tu tāpat mani nedzirdēji...
Negribu tavu roku, šoreiz pati izglābšu sevi
Varbūt vienreiz atmodīšos
Novārgusi, pilnībā sakauta dēļ Tevis,
Tikai tad, kad domāju, ka sasniedzu apakšu,
Es atkal mirstu...
Es tuvojos zemei...
Slīkstot Tevī....
Es krītu mūžīgi
Man ir jāizlaužas cauri
Es tuvojos zemei...
Murgoju un pieņemu patiesību un melus,
Tā, ka vairs nezinu, kas ir īsts un kas nē
Vienmēr apmulsušas domas manā galvā,
Tā, ka pati sev vairs nevaru uzticēties
Es mirstu atkal
Es tuvojos zemei,
Slīkstot Tevī,
Es krītu mūžīgi
Man ir jāizlaužas cauri...
Tu ej tālāk un kliedz,
Kliedz uz mani, esmu tik tālu,
Es atkal nebūšu salausta,
Man ir jāelpo, es nevaru turpināt tuvoties zemei Tevis dēļ...
Es šonakt no vientulības nobeigšos... Es gribu skūpstīt Tavu karsto pieri, Tavas sārtās lūpas, es gribu aizmigt klausoties kā Tu elpo, jūtot Tavu maigo ādu piespiedies Tev cieši klāt, dzirdot Tavu sirdi, kas dauzās līdz ar manējo, jūtot Tavu smaržu, kas uzbudina un apreibina kā ziedošas ievas un jasmīni agrā vasaras rītā, kad viss ir norasojis... Tu man ļoti pietrūksti...
Sieviete un vīrietis — tās ir divas notis, bez kurām cilvēka sirds stīgas nevar atskaņot nevienu pareizu un pilnīgu akordu. Mīlestības pilnus šos svētkus!
Bez mīlestības var dzīvot, kad tā nav iepazīta, kad to iepazīst, tad jau vairs nevar.
Kā sudraba putekļi asaras gaist,
Kad Tevi apskauju,
Kā ciešanu spogulis sirds mana lūst,
Kad tevi zaudēju...
Es Tevi dievinu!
Es gribu būt vējš un ik dienas Tevi pavadīt.
Es gribu būt saulīte un ik rītu Tevi modināt.
Es gribu būt tumsa un ik nakti Tevi miegā pavadīt.
Es gribu būt Tevī, lai mēs nemūžam nebūtu viens bez otra.
Es arī pats, nezinu, jo neesmu vēl noskaidrojis, vai dzīve ir nopietni ņemama vai nav. Es zinu, ka tā ir bīstama un spēj nodarīt sāpes. Taču tas vēl nenozīmē, ka tā būtu jāņem nopietni.
[Kurts Vonnegūts "Čempionu brokastis"]
