Nejauši sveicieni

Vēlu Tev piedzīvojumus ar labām beigām, cerību pilnus rītus, saldu miegu un līksmu pamošanos.

Var strautiņš izšķirt divus kokus,
Bet viņu saknes kopā būs,
Var likten's izšķirt divus draugus,
Bet viņu sirdis nespēs šķirt!

Tuvu Tev būt, tuvu, tuvu...
Cik vien tuvu var būt.
Vēlos es par Tavu pasauli kļūt,
Kopā smieties, raudāt, zaudēt un gūt!
Tuvu Tev būt, tuvu, tuvu
Cik vien tuvu var būt.
Tā, lai attālums, kas ir starp mums... rūk.
Tā, lai sirds mana zin to un jūt.
Tā, lai sirds Tava zin to un jūt....

Man visu laiku likās — lai mīlētu, pietiek tikai ar zemenēm pienā...
/M.Freimanis/

es iemīlēju tā nemanot
it kā negribot, bet patiesi
un kā domā — ko?
šim cilvēkam bija tavas acis
mati, rokas, lūpas.
viss tavs! Un es sāku domāt
tas laikam biji tu!
Un vēlreiz tevi iemīlēju
tā nemanot, varbūt pat negribot
bet — patiesi!

Nesen Tevi pat nepazinu, bet tagad bez Tevis savu dzīvīti nemaz nevaru iedomāties... :)

Neuztraucies par to, ko par tevi domā citi! Viņi ir pārāk aizņemti, raizējoties par to, ko par viņiem domā tu.

Un tad panigu, dziļu, tīru sniegu
Kā divas slēpes iesim — tu un es.
Tu čukstēsi pie auss man kaut ko liegu,
Lai vējš to citiem neaizness.
(A. Čaks)

Ziemassvētku naktī
Zvaigznes spožāk mirdz
Un sargeņģelis nolaižas
Pie Tavas mazās sirds..

Ar smaidu maigi aizveru Tev acis ciet,
Un lieku mīli gulēt iet,
Tad Tevi noglāstu es tā,
Ka neaizmigt Tev tik un tā!!

Ziema ziema sūti sniegu,
Lai uz zariem sarma tiek.
Zaķēns apsēžas uz ciņa,
Arī viņam pūka tiek.

Vēl jau augusts smaržīgas rozes
Tavās rokās reibinot liek,
Vēl jau svešas
Tev asteru skumjas, liesmo dvēselē mežvīna prieks.
Vēl to dienu vesela jūra, Kas kā pīlādži debesīs zied,
Pie tā zeltainā mākoņa turies,
Kurā vasara nenoriet!

Kā ļaunais eņģelis es tīši,
Vēl tavā gultā atgriezīšos,
Un slīdēšu bez trokšņa tā-
Ar pusnakts ēnu divatā!

Lai zaļa tava jaunība
Kā rožu pumpurs vasarā
Lai pastāv mūsu draudzība
Kā akmens jūras dibenā.

Iet bojā pasaules,
Un dvēseles iet bojā,
Ne nāk, ne paliek te,
Iet tikai projām.
Bet, kurš gan pasacīs,
Varbūt no jauna rodas,
Un nevis projām iet,
Bet — tālāk dodas. /A.Skalbe/

Netici pirmajam sniegam,
Jo saule to izkausēt spēs.
Netici pirmajai mīlai,
Jo sāpes tā radīs drīz.

Kad jautā, kāpēc melnmatainās lezbietes man patīk vairāk par lezbietēm blondīnēm, tad interesentiem varu paskaidrot, ka par lezbietēm es vispār neesmu teicis ne vārda.

Kāpēc skumsti?
Tas ir tikai lietus.
Kāpēc sapņo?
Tā nav realitāte.
Labāk mīli,
Mīlestība ir Dieva dota dāvana,
Mīli kamēr ir laiks!

Šī varbūt skaistākā no dienām
Kas mūžā bijušas un būs.
Tā divas upes saplūst vienā
Un viena straume tālāk plūst!

Tā mēs tumsā abi klīstam
Divi turki
Tu un es
Tu tāda spoža un apaļa zvaigzne
Es tāds mūžīgs pusmēness.
(K. Skujenieks)