Nejauši sveicieni
...Tik viegli ir atrunāties,
ka laika jau nepietiek
ka nedrīkst ne brīdi stāties
tikai tā tālu tiek
tā brucam viens otram garām
jo baidāmies nokavēt
bet kamēr vien darbus darām
draugus var pazaudēt
Māte man mācīja: -Dēls, nekad neskrien pakaļ sievietēm un tramvajam. Vienmēr taču nāks nākamais. Kungi, pacelsim glāzes par to, lai transports kursētu pēc iespējas biežāk!
Dāvā visus savus smieklus,
Savus smaidus citiem sniedz!
Net to skatienu, kas ugunīgs kā liesma,
Tikai vienam vienīgajam sniedz.
Ceļu tu iepazīsi daudz labāk,
ja iesi pa to,
nekā tad, ja pētīsi
vislabāko karti pasaulē.
/Brauna/
Ja miilas izslaapis tu visu muuzhu esi,
Ja dziivi taa kaa smagu nastu nesi,
Tad gribas noticeet pat vaardam saldam,
Kaut deriigs tas tik brokastgaldam............
Ļaušos tavam tuvumam,
tava ķermeņa siltumam.
Ļaušos sapnim gaistošam,
manu sirdi plosošam.
Gadiņš atkal uzkrīt plecam,
Bet vai tādēļ jākļūst vecam!
Ja Tev sirdī dzīvesprieks
Gadu skaits ir tīrais nieks.
Tavi sapņi, tavas ilgas
Vējā šūpojas kā smilgas,
Bet, lai viss tev izdotos,
Nedrīkst dzīvot mākoņos.
... nemeklē laimi citur — laime ir pir tevis paša ...
... liktenim kāju priekšā nepieliksi ...
...esi lepns par to kas tu esi un kāds tu esi ...
... draņķīgas dienas atgadās katram ...
... nebaidies nokost lielāku kumosu, nekā spēj norīt ...
... agonija — pēdējā kauja, kas ar uzvaru nenāk ...
... dzīve ir piedzīvojums, nevis gatava recepte ...
... izvēlies savu ceļu, lai kurp tas vestu, un ej to soli pa solim ...
Lai jums laime
Lai jums prieks
Lai jums skolā
Nenāk miegs.
Ar salauztiem spārniem, pretodamās sāpju un iznīcības vētrai
Mana sirds stāvēja uz klints malas
Un čukstēja:
"Nekad man vairs neredzēt Tavu seju,
Nesajust Tavu siltumu
Neskūpstīt Tavas lūpas..."
Dievs, kā sāp..
Ak, jaunība, mēs aizejam pa vienam
No Taviem dārziem pusnakts klajumos,
Bet simtiem citu atnāk mūsu vietā
No jauna mīlēt, ilgoties un tvīkt.
Es šodien redzēju brīnumjauku puķi
Un domāju,
Ka tā ir visskaistākā pasaulē,
Līdz es satiku Tevi!
Man steidzami vajag kārtējo devu Tevis!
Es skatos Tavās acīs,
un redzu maigumu.
Es klausos Tavos vārdos,
un jūtu siltumu
Es jūtu Tavu tuvumu,
un maigi silto elpu.
Es jūtu Tavu miesu,
kas maigi pieskārusies man
Kad Tevis nav man blakus,
es dzīvot nespēju.
Ik, katru mīļu brīdi,
par Tevi domāju.
Es gribu sajust Tavas lūpas,
kas maigi skūpstīt māk.
Sev tuvumā ik brīdi,
kad sirdī tukšums nāk.
Cik loti Tu man patīc,
nav vārdiem izsakāms,
to tiešām var tik sajust,
ja sirdī ieskatās.
Ja vien es spētu...
Ja vien es spētu pārvarēt šīs bailes,
Vai tiešam arī turpmāk,
Viss varēs būt tik skaisti.
Vai tiešam ari turpmāk,
Mēs spēsim radīt kaisli?
Es ceru...
Es ceru un mīlu šo cerību...
Es mīlu visu kā Tevi,
Kā Tavus skūpstus maigos,
Un apskāvienus jaukos.
Es Tevi mīlu!
To saku es
No sirds, kas ir tik šķīsta
Kā mazulīša asaras!
Uz atvadām, Tev sveiciens maigs,
Kas, nāk no manas sirds kā tvaiks.
Uz drīzu tikšanos viņš teic,
Un jauku skūpstu iedot steidz!
Nezinu vai čuči vai nē,
Bet vēlos Tev pateikt:
Tu man esi kā saules gaisma un...
Es gribu Tevi apskaut!
Neej man pa priekšu, jo nevēlos sekot.
Nenāc aiz manis, jo nevēlos vest.
Nāc man blakus un esi mans draugs!!!
Kad liesmiņa maza
No svecītes kvēl,
Tad atceries mūs,
Kas laimi Tev vēl.
Ja galvassāpes mūs piemeklētu pirms reibuma, mēs sargātos dzert pārāk daudz, bet bauda, lai mūs piemuļķotu, nāk pa priekšu un noslēpj mums sekas.
Pacelsim un iztukšosim glāzes, lai rīt mūs nepiemeklētu galvassāpes.
Melns klusums pār manu dzīvi un mēmums tāds, ka dvēselē sāp,
un savādas baiļu trīsas, un asaras acīs man kāpj.
melna neziņa pārklāja prieku, melnas sveces uz palodzes deg
un priekšnojauta, tik melna — kā palu upē udens tek
un bezcerība un bailes, un zaudētā laime, ko liedz mēms klusums un mēmums un neziņa un dvēsele tumsā kliedz.
melna saule pie melnām debesīm, melnas zvaigznes pusnakī mirdz.
melna neziņa iznāca ielās un melnām asarām raud mana sirds.
melnas rozes kristāla vāzē, melnais vīns, no kura tā slāpst.
un nekad agrāk es nezināju, ka šis melnums tik ļoti sāp.........