Nejauši sveicieni
...Un tikai rasu pirksti skar
un paliec Tu ar tukšām rokām.
Daudz tādu brīžu jāpārvar,
Lai mīla nekļūtu par mokām.
Nesmej par citiem, kam dzīve ir grūta,
Nesmej, kam sāpēs salauzta sirds.
Esi kā saule, kas silda un glāsta,
Arī to ziedu, kas dubļos ir mīts.
Lai saulīte nenoriet,
Ceļu kopā staigājot.
Mīļu vārdu nepietrūkst,
Visu mūžu dzīvojot.
Tu biji mans mīļuma rīts, tu biji mans maiguma vakars
Un nesaki, ka tas bijis un kāds tev ar to vairs sakars.
Ir gājuši mēneši, dienas,bet zudis jau nav nekas.
Tik noslēpts aiz nedienu sienas ,aiz vārda ,kurš bija tik ass..
Varbūt tāpēc nosargāt vēlos liesmiņu mazo ,kas tumsā trīc,
Jo tu biji mans maiguma vakars, jo tu biji mans mīļuma rīts.
Un tikai pilnīgā tumsā to dzirkstīti ieraudzīt var
Kura starp pelniem kvēlo ,kuru abi tā baidamies skart.
Bet kaut kur sirsniņā dziļi dziļi šī mazā oglīte gail
Tikai dusmās nenopūt viņu jo tai no vēja ir bail
Un kaut kur atmiņās tālu tālu vēl kāda stīga trīc
Jo tu biji mans maiguma vakars, kļūsti atkal mans mīļuma rīts
San kā bites vēji liegi,
Viegli laižas mīksti sniegi.
Svētkus gaidot zeme salta,
Top kā kupena drīz balta.
Man draugu ir daudz
Un paziņu ar,
Bet īsts draugs
Man esi tik Tu!
Ja Tev kādreiz uznāk bēdas,
Raksti tās uz kājas pēdas,
Kad tu kāju zemē liksi
Tad no bēdām vaļā tiksi.
Ikkatram gadam laimes brīdis savs -
Kā katram rītam sava gaiša mala.
Bet katram gadam ir savs svētvakars,
Savs slieksnis balts, aiz kura atstāt bēdu:
Pie loga putenis tik tīru dvieli kar,
Un egles apsnigušās pilnas baltu vēdu.
(P. Jurciņš)
Daudzi cilvēki sapņot nepārtrauc pat pēc izkāpšanas no gultas...
Ej ceļu taisnāko,
Bet ne vieglāko,
Ņem draugu labāko,
Bet ne skaistāko.
Gadiem kāpuši vienā kalnā
Divi cilvēki saprot un jūt —
Pēc kopīgi pārciestām salnām
Pat rūgtajā saldums var būt.
Vai zini, kā tas ir,
Kad pusi savas sirds esi atdevis kādam,
Bet viņš Tev nē?
Tad sirsniņai ir tik auksti...
Pārņem tukšuma sajūta...
Pietrūkst Tava sirsniņa,
Kas vienīgā spētu sasildīt!
Vienaldzība sāp visvairāk,
It sevišķi, ja jūtas ir tik spēcīgas...
klausies ... kā es teikšu ... klusētem ... lai tu tur kur tu tagad esi sadzirdētu ...
jā ... es pačukstēšu tev par to cik ļoti man tevis pietrūkst ... tas nav tas ko es tev teiktu ... es pati sev to neatzītu ... bet pietrūksti ... jāāā ... pietrūksti ...
Kad uz visas zemeslodes
Tavu dzimtenīti svin,
Tad lai slimo tas ar gripu,
Kas šo dienu nepiemin!
Ciik ilgi drīkst tā domās kljeot, celt atmiņas kaut smagas tās, cik ilgi drīkst likt kādam sevi gaidīt — vai godīgāk nav pateikt negaidiet....
Man plaukstā krīt sniegpārslas
Tik trauslas, ka bail pat elpot.
Šovakar es Tev sūtu leduspuķi,
Kas zied manā logā.
Pieskaries tai un tā uzziedēs vēl krāšņāk!
Ilgi degt — to diemžēl nespēj daudzi, uzliesmot prot arī salmu kaudze.
Ko vēlēt svecei. Lai tā degtu?
Tā skaisti nodegs i bez manis...
Ko vēlēt eglei. Lai tā augtu?
Tā slaidi noaugs i bez manis.
Ko vēlēt liktenim. Lai labvēlīgs?
Tas visu zinās i bez manis.
Ko vēlēt Tev. Lai būtu Tu?
Tu pastāvēsi i bez manis.
Ko vēlēt sev? Lai laimīgs Tu!
Bet lai tāds nebūtu bez manis...
Aizgājis būs vecais gads,
Nospēlējis savu lomu.
Smaidīdams, lai Jaunais nāk
Laimes pilnu somu.
Tikai gadu šķirtnei pāri tikt
manu mazputniņ, cīrulīt!
Janvārī saule no citas puses —
no mīlestības spīd!
