Nejauši sveicieni
Dzīve ir īsa, jāpaspēj izgulēties.
Ļauj šūpot sapņu jūrai
Tā viegli, liegi aijā;
Ļauj rasai mirdzēt rozēs
Tā mana mīla ir.
Būt savā patiesībā drošai,
Būt skaistai tā kā rozes zieds,
Būt tādai, kuru nevar nodot,
Būt tādai, kura pieburt prot.
Lai Tev vienmēr mēle asa,
Kad kāds gadu skaitu prasa.
Lai jau prasa, ja nav kauns(-a)
Mums tu vienmēr būsi jauns(-a).
Atveriet, atveriet sirdis,
Atveriet gaismai gan.
Visu svētnamu zvani
Lielajam brīnumam skan.
(Marta Bārbale)
Ikvienai dienai tavā mūžā
Kā jaukam,skaistam sapnim būt,
Un katram sapnim,katrai dienai
Par dzīves īstenību kļūt!
Ja es būtu..asara, es piedzimtu tavās acīs un nomirtu uz tavām lūpām..
Žēl ka nevaram tur būt
Kūkas ēst un šņabi sūkt
Pastam jāuztic būs teiciens
Vārda dienā kvēls lai sveiciens!
Es nopinu vainadziņu,
Visādām lapiņām,
Ziedēj’ manis vainadziņis,
Visādiem ziediņiem
Es mīlu tapē, ka starp mums ir aiza,
Kur visi soļi izirdami gaist,
Es mīlu tadēļ, ka starp mums ir vārdi,
Kas neizteikti dziļi krūtīs kaist.
Es mīlu tadēļ, ka tikai vēja šalkas
Ir mūsu satikšanās prieka zvans,
Un tādēļ, ka Tu šodien mani mīli,
Bet rīt, varbūt, jau nebūsi vairs mans.
Es mīlu tādēļ ka šai mīlas dziesmai
Ir gaviļu un reizē moku takts
Un ka starp maneju un Tavu dienu
Lauž visus tiltus bezgalīga nakts...
Es zini, kā roze plaukst:
Klusi, klusi!
Tā nosarkst un iemirdzas
Klusi, klusi!
Es zinu, kā mīlē sirds:
Klusi, klusi!
Tā sapņo un ilgojas
Klusi, klusi!
(J. Poruks)
Paveries debesīs,ieklausies vējā,
jūti kā mostas puķe un strauts.
Lieldienu rīta dzīvības dziesmu,
mūža garumā sadzirdēt ļauts.
Un tagad spēlīte! Reizē daram tā — labo roku novietojam uz datorpeles, kreiso uzliekam uz sirds... pasmaidam viens otram, kreiso plaukstu pieliekam pie lūpām un sūtam gaisa skūpstu ekrāna virzienā... tagad ar labo roku virzam peli uz ekrāna stūri un tur ieklikšķinam: Log out!!!
Es labprāt Tev dāvātu zaru sniegotu,
Kas svētku gaidās zem baltuma lūst;
Bet vai gan ilgāk par mirkli to varētu
Es nosargāt tā, lai tas neizkūst?
Es gribētu pasniegt Tev plaukstās ūdeni-
Tam lūpās burbuļo veldzējošs strauts,
Bet tecēs caur pirkstiem kā lapas caur rudeni,
Un nebūs pat pilīti paturēt ļauts.
Es labprāt Tev dzīvi, kad nesāp, iedotu
Un spēku, kas dzīvo, ne ugunīs kvēl,
Bet nespēju iedot un zinu, ka piedod Tu,
Ja neesmu burve, par ko man ir žēl...
Un tāpēc varu dot tikai pasauli,
Kad sniegs paliek zaros un zemē urdz strauts.
Vēl varu Tev vēlēt, lai dvēsele nesirmo,
Jo tai būs jādzird, kad manējā sauks!
Es mīlu tavu kluso smaidu,
Un tavas acis zilganās,
Es mīlu tevi klusi,klusi
Kaut tu no manis tālumā!
Paturi sniegpārslu plaukstā,
Paskaties kā tā mirdz.
Nesaki, ka tā auksta,
Tai ir silta sirds!
Mīli vienu
Nemīli divdesmit vienu.
Mīlēsi divdesmit vienu,
Nedabūsi nevienu!
Iemīlēties — vājprāts!
Mīlēt — ārprāts!
Bet kad viss beidzas,
Iestājas saprāts!
mīļukiņā, ieklausies manā sirdī...
tā pukst tikai tev, mīļukiņā...
es dzīvoju tādēļ, lai būtu tev blakus...
paklausies kārtīgi un sadzirdi ko tā saka...
tikai tāpēc, ka tu esi, es smaidu...
tikai...dzirdēji...tikai tāpēc, ka tu man esi, man pilnīgi pietiek...
visvairāk par visu...
gribu sajust tevi sev blakus...
sajust tavus mīļos pieskārienus, skūpstus, tavu mīļumu...
es tevi dievinu un tas vien jau ir daudz...
es tev varētu dot visu...
bet diemžēl, man ir tikai sirds...
un tā jau pieder tev, mīļuk...
man patīk katra diena, katra nakts...
jo man ļoti patīc tu...
redzēt kā tu smaidi...
dzirdēt ko tu saki...
pat ar to man pietiek, lai būtu laimīgs...
man esi tu, un neviens nemainīs to, NEKAD...saprati?...NEKAD...
būt kopā ar tevi, tas ir kā sapnī...
no kura nevaru un nevēlos pamosties....
ar tevi kopā ir tik labi...
tik IDEĀLI labi...
ka man vairs neko nevajag....
tas viss ir no manas sirsniņas, tev mīļukiņ...
ĻOTI, ĻOTI MĪLU TEVI, MĪĻUKIŅ :*
Ai, dvēsele brīnišķā tava,
Esi svētīts, ka man ir tāds draugs!
Es jūtu — no nicības skavas
Mums gars arvien brīvāks nu augs.
