Nejauši sveicieni
Salatēvs pār laukiem brien,
Ziemeļbriedis garām skrien,
Aiz sētmalēm jau bērni lien
Un dāvankuli vaļā sien!
Tie ziemeļbriedi noķēruši
Un viņam kuli atņēmuši!
Es sirdī staroju.....
tu esi mans vienīgais kuru es mīlu savādāk...īpašāk....
Nav zvaigznes bez spožuma
Nav sirds bez mīlestības
Nav jūra bez sidraba viļņiem
Nav mīla bez asarām.
...Visvarenākais vārds reiz
sakrīt putekļos —
Vien dzīve nebeidzas tā atmirdz
Dieva vaigā
Ar kauju dārdoņu un sauli rasas zaigā.
Skaistas puķes izziedē
Pašā Jāņu vakarā;
Skaistas meitas izprecē
Pašā ziedu laiciņā.
Es tevi mīlēju no visas sirds
Mīlēju patiesi
Bet tu ar mani tikai spēlējies
Zinu, ka biju kā lelle tavās rokās
Arī tu pats to lieliski apzinājies
Un spēlējies...spēlējies ar manām jūtām
Kad tu pasauci — es nācu
Tu zināji, ka nē es nepateikšu
Un lieliski prati to izmantot
Tā lēnēm es pazaudēju cieņu Tavās acīs
Un pati sevi...
Tad Tu paņēmi gabaliņu no manas sirds,
Izrāvi to man no krūtīm
Un atstāji mani guļam gluži vienu
Tā es gulēju un centos salikt puzli no pagātnes vīzijām,
No atmiņām
Centos salikt kaut ko līdzīgu attiecībām
Es tevi mīlēju, bet tu mani pameti, sakot:
"Gaidi,varbūt kādreiz nākšu."
Un es arī gaidīju
Bet vienreiz pietika!
Cik ted ilgi var?!?
Protams, man sāpēja, jo trūka tās daļiņas no sirds
Bet es piecēlos un gāju uz priekšu
Gribējās vēl mazliet dzīvot
Gribējās iemācīties to darīt un baudīt šo dzīvi
Un tikai tad Tu saprati, ka esi zaudējis Dārgāko, kas Tev jebkad piederējis -
Cilvēku, kurš Tevi patiesi mīlēja — mani...
Saprati, ka esi zaudējis savu lelli
Jo es taviem spēles noteikumiem vairs nepakļāvos
Tikai tad Tu saprati, ka gribi mani atpakaļ
Bet es Tev pirmo reizi mūžā teicu — nē
Ja Tu man kādreiz spēsi pierādīt, ka mīli Mani, tad varbūt...
Kādreiz...
Laiks rādīs
Bet es tevi mīlēšu vienmēr...
Maz enģelīts man priekšā teic,
Ka Tevi šodien jāapsveic!
Lai mīlestība apkart valda,
Un nedienas ar bultām skalda
Laimi-kā zilu pasaku
Smieklus-kā pavasara lietutiņu,
Spītību-kā akmens krūzi,
Burvību-kā pasakās,
Bet,pāri visam-Mīlestību kā varavīksni!!!
Tu zini, kur ir Tava laime...
Neļauj tai vēlreiz izslīdēt no Tavām rokām....
...Baltais vīriņš, baltā rītā...
...baltas kurpes kājas auj...
...dvēsele kā bārda balta...
...miesā tērpta gaiši stalta...
...paskaties ? tas blakus tev...
...dzīve nav tik melna, salta...
...dzīve balta...TICI SEV!
(Bils)
Mēdz teikt, ka sievietei mīlestība ir visa dzīve. Vīrietim mīlestība — dzīves epizode. Pacelsim glāzes par tādu epizodi, kas turpinās visu dzīvi!
Dzīve ir zieds
Mīlestība — medus tajā.
Uguntiņas sarkanas,
Uguntiņas baltas
Tavu vārdu sasilda,
Aizdzen vējus saltus!
Dzimumdienā sirsnīgs sveiciens,
Un tam līdzi vecais teiciens,
Vieglu Tavu dzīves gaitu
Prieka dienām nejust skaitu!!
Ik katram dzīvē ir savs stikla kalns,
Kāds sapnis, kuram visu mūžu velta,
Spožs vara zirgs, vai sudrabaini salns,
No īsta — vai no izdomāta zelta...
Pēc mirkļa mirklis aizšalks klusi-
Drīz spēsi burtus kopā vīt,
Bet pašu pirmo lapaspusi
Vēl bieži nāksies pārlasīt.
Brīžam Tu sēdi un vienkarši domā
Vai būt sliktā vai labā omā?
Vai atkal tēlot to, kas Tu nēesi?
Vai mēģināt parādīt to, kas reiz būsi?
Bet pārējie tāpat Tevi nesapratīs
Tikai pasmiesies un ar pirkstu parādīs
Un tad atkal Tu stāvēsi un domāsi
Savu dzīvi no jauna zīmēsi
Vai varbūt no putekļiem līmēsi
Un atlikumus no tās lasīsi
Kopā kāsīsi
Bet dzīve jau ir viens vesels
Tik domās tā sadalās gabalos
Plīstošos, lūztošos, drūpošos
Un kad Tu stāvi savas dzīves drupās
Tu nožēlo visas savas kļūdas glupās
Tu vēlies laiku pastumt un pavilkt
Brīdi ilgāk pagātnē palikt
Bet tāda iespēja dota Tev nav
Un jādzīvo tālak atkal jau
Bet pasēdi, padomā mazu brīdi
Varbūt laiku apturēt šobrīd?
Paliec un neaizej, vienkārši pasēdi
Nevis skrien un meklē, bet pagaidi!
Vīrietim vecums iestājas tad, kad kaila sieviete viņam izsauc nevis trīsas, bet drebuļus.
Daudziem manas lupas smaidas,
Daudziem manas acis mirdz,
Bet es mīlu tikai tevi,
Tevim pieder mana sirds
Atkal gadiņš aizritēja,
Kā vilnitis jūriņā,
Atver vārtus Laimes māte,
Turpmākajiem gadiņiem!
