Nejauši sveicieni
Lai vienmēr ir radoša doma,
Kas apvāršņa tālumos skrien.
Lai esi kā jūra, kā joma,
Kas dzintara pilna arvien.
Draudzība ir kā vēja spārni,
Te tā ir un Te tā nav,
Bet ja gribi saglabāt,
Tad jau labāk iemīlies.
Ja Tu iemīlēsi īsto
Tad jau vairāk rūpju nav,
Jo Tu zini cik viņš labs,
Un cik pasaulei viņš dārgs.
Beigās paiet dienas,
Paiet gadi mūžīgie,
Un Tu atceries ik dienu
Kuru aizmirst nespēji.
Ir īpaša elpa šai naktij,
Kas prieku un cerības savij.
Un svētību no Ziemassvētku zvaigznes
Uz spārniem mazs eņģelis nes!
Es lūkojos Tevī uzmanīgi...
Un saprotu bez Tevis man nav neviena...
Tu man esi viss...
Es ieskatos Tavās acīs tā ir tik skaistas kā nevienam...
Tavs smaids māca arī mani smaidīt gan priekos, gan bēdās...
Es varu pateikt godīgi es nezinu kad būs pasaules gals, kad beigsies kari...
Bet varu pateikt tikai vienu...To zinu droši...
KA TEVI MĪLU!!!!
Pasmaidi par dzīvi grūto,
Izspļauj ārā augli rūgto.
Tumšos džungļos meklē Maugli,
Ko darīt tālāk zināsi pati!
Ai, zaķīti, garausīti,
Kā es tevi sengaidīju
Ar raibām oliņām
Ar kadiķu ziediņiem.
Nafig man tie Līgo svētki,
Vienu reizi vasarā!!!
Kad es gribu. Tad es dzeru,
Kaut vai rītā vakarā!!
Sapņi dzimst arvien no jauna,
Izaug pasakām un teikām līdz,
Sapņi domas pasargā no ļauna,
Cauri nelaimēm un bēdām stīdz.
"Nāve ir tā vērta, lai dzīvotu. Mīlestība ir tā vērta, lai gaidītu..."
/V.Cojs/
Ziema ziema sūti sniegu,
Lai uz zariem sarma tiek.
Zaķēns apsēžas uz ciņa,
Arī viņam pūka tiek.
Esi skaista kā zibens stars!
Mūžam jautra kā pavasars!
Kad eņģelis, kas naktīs spārniem tevi sedz,
gar manu logu ejot, pirmās zvaigznes dedz -
es savu tumšo logu klusi vaļā taisu
un baltu rožu pārslas viņam spārnos kaisu,
lai tu, kad baltās pārslas tevim sejā birst,
to zinātu: tā viena dvēsle ilgās irst.
(F.Bārda)
Šodien baltu rožu klēpi
Dzīve lai tev pretī sniedz.
Lai tev katrā dzīves stundā
Būtu īsts un patiess prieks!
Apsveikumu, tostu un līksmības vidū atrodi brīdi,
kad pamest skatu uz skaistākajiem mirkļiem pagātnē
un apjaust to, cik daudz laba un gaiša var piedāvāt nākotne.
Adventes pirmā svētdiena,
Rīts krēslā deldē melnu nakti,
Kā baltas sveces liesma dakti ~
Ir Pirmā Advente = kluss sākums,
Kad jaušams Ziemas Svētku nākums...
Adventes otrā svētdiena,
Kūst Adventes vainagā svecīšu pāris,
Un Brīnuma tuvums ir pasauli skāris:
Drīz Ziemsvētki aizskanēs, balti un klusi,
Caur Dvēselēm, Laiku — Mūžības pusi...
Adventes trešā svētdiena,
Trīs sveču liesmām vainags svētīts,
Gads Adventē tiek svērts un vētīts...
Drīz Ziemas Svētku sudrabzvanos,
Jau četras sveces skujās tvanos...
Adventes ceturtā svētdiena,
Mirdz četrās svecēs siltas, gaišas liesmas,
Un Ziemas Svētku zvani, klusas dziesmas,
Caur balto Adventi skan, Laika taktī,
Un Dvēselītēm, Klusā, Svētā Naktī...
Raugoties debesis tur tevi redzu Es,
Ak vējš jel šo tēiu neaiznes!
Es mīiu to,kaut tikai rēgu,
Bez viņa nezinu es dzivej jēgu !!!
Balti sniegi sasniguši
Rūķiem snurķi nosaluši
Ejam bērni pikoties
Un pa sniegu draiskoties.
Manas jūtas kā puķes, kas naktīs zied — tam zvaigžņu augstums un mēness baltums. Tu drīksti pa piena ceļu nākt un tās visas salasīt...
Lai tev laime
Lai tev prieks
Un lai stundās
Nenāk miegs!
Gads aiztek. Aizsteigsies vēl simti.
Mēs nespējam tiem tālo ceļu liegt.
Bet katrs jaunais sveiks mūs silti,
Ja spēsim paši laimei roku sniegt.
