Nejauši sveicieni

Pāri kalniem pāri lejām
Triecas doma, kurā teikts-
Tam, kam šodien vārda diena,
Tiek no manis mīļi sveikts!

Es stāvu uz tilta
Un gaidu tumsā
Es jūtu, ka būsi šeit tagad
Nav nekas cits, kā lietus
Pat ne pēdas zemē
Un es dzirdu, ka skaņu nav....
Bet Tava balss man ausīs tāpat skan...
Ir tumša, auksta nakts
Bet Tavu siltumu jūtu tāpat
Es gan īsti nezinu kāds Tu esi
Bet esmu ar Tevi.....
Esmu ar Tevi.....
Esmu ar Tevi....

Tu esi neprāts, Tu esi grēks
Mani aicināt dzīvot
Tavs dvēseles spēks.
Tu esi sāpe, Tu esi malds
Tomēr Tavs acu mirdzums,
Tik salds...

Māja tikai tad ir māja, kad tajā dzīvo cilvēks — tieši tas, no kura nekad negribas aiziet un pie kura vienmēr gribas atgriezties.
(P. Čeinijs)

Mana sirds kāro pēc Tevis
Tā skumst, kad Tevis nav līdzās
Bet priecājas, kad Tevi sajūt tuvumā
Tu esi kā krītoša zvaigzne
Kurai krītot es ievēlos vēlēšanos
Tu esi kā sapnis
Kurš atrodas šajā skarbajā realitātē un dziļi manā sirdī
Un Tu esi tas, kuru nespēju izmest no prāta
Jo Tu esi ieķēries manā
Kā āķis, kuru nespēju izraut
Un šobrīd, kad rakstu šīs rindas domāju par Tevi
Kavējos tajā jaukajā dienā, ko pavadīju Tev blakus
Diena, ko vairs nekad neatgriezt....
Visvairāk atceros Tavas acis, smaidu.....
Tas bija kā sapnī
Tik daudz saules un mīlestības
Bet šodien nav ne saules, ne Tevis
Paliku tikai es un asara uz baltas papīra lapas......

Jaunais gadiņš maziņš, maziņš
Atnāk, snīpi slaucīdams,
Vecais gads kā varens lielskungs
Aiziet, bārdu grozīdams.

Esi zieds, kas necieš salnu,
Esi sirds, kas necieš ļaunu,
Esi tāda kāda esi-
Īsta, dabiska, patiesa.

Kad manas acis Tevi ieraudzīja...
Tās Tevi uzreiz izcēla no apkārtējo pūļa...
Bet tad tās novērsaās...
Un pazaudēja Tevi apkārtējo pūlī...

Met projām šodien rūpes,
Kā vīns, lai dzirkstī
Vārda dienas prieks!
Lai dziesmas plūst
No draugu lūpām
Un līdz pat rītam
Nenāk miegs!

Lai Tevi mīl visi visur daudz un bieži, galvenais , lai tas Tev nestu prieku!

Pārejas vecums — no vecāku klēpja viņiem pašiem uz kakla.

Es no mīlas nost vai sitos,
Desmit gramus svarā kritos.
Iemīlējies tā kā auns-
Atcerēties taisni kauns...

Tik balta, klusa ziemas nakts,
Guļ zeme, tērpta sniegā.
Līdz pusnaktij vien viena takts,
Vējš elpo dvašā liegā.

Ir labu vārdu daudz ikkatram,
Ar tiem var mierināt, var sveikt.
Es gribētu tos vārdus atrast,
Lai pateiktu, cik mīļš tu man.

Sveiks mans mazais mīļais draugs Kā tev šodien labi klājas? Vai tu kaut kad drīz būsi mājās? Gaidīšu es tevi te, Ceru ka tu mani respektē!

Ne jau vienmer ar gadiem viss aiziet,
Ne jau vienmēr ar gadiem viss zud .
Katra diena nes mirkli laimes
Un ik mirkli kļūst bagatāks mūžs!

Pasmaidi par savām bēdām,
un viņu sūruma vairs nav.

Pasmaidi par savu ienaidnieku,
un viņa dzēluma vairs nav.

Pasmaidi par sevi,
un tava ļaunuma vairs nav.

Bet, ja tu spēj pasmaidīt par pasauli,
tad viņa smaidīs tev pretī.

Tev vēl nepietiek?
Ja tu spēj pasmaidīt par pasauli,
kad viņa zūd, — tev atvērsies cita.

/Rainis/

Ja aiziesi ābele
no mana dārza
nāks pašā vīdū
salna un sarma

pabēgs ziema no no badiem pie
radiem
ligzdā apse ieperināsies

aizkritīs ceļi
aiztrupēs brikšņa
ja aiziesi ābele no sava dārza.

Šo dzīvi dzīvojot man vienmēr šķitis
Ka savāds spēks ir Tavai mīlestībai, māt.
Vienalga — laimīgs es vai izmisumā kritis,
Kā sargeņģelis Tu man vienmēr esi klāt.

Lai mākoņi izklīst, saule laistās,
Lai cerību koki debesis skar,
Lai visu labo, cēlo un skaisto
Dzīvē vēl izbaudīt var.