Nejauši sveicieni

Cilvēki audzē piectūkstoš rožu vienā pašā dārzā... un neatrod to, ko meklee... bet to, ko viņi meklē var atrast vienāa pašāa rozē vai ūdens lāsē...

Mācīties ar prieku
Iegūt lielu desmitnieku
Saglabāt mieru
Grūtos brīžos!

Klusi, klusi nemanot nevienam,
Kad vēl ārā zvaigznes spīd,
kautrīgi pie mums ir nācis,
Jau pie sliegšņa mīņājas,
Jaunāgada rīts.

Gribu skūpstīt tavas lūpas,
Gribu izjust tavu kvēli šo,
Gribu pateikt, ka es vēlos
Tikai tevi vienīgo.

Laime nav mērķis, laime ir šis brīdis, kad esi. Laime ir ceļs.:)

Drīz sāks līt!
Lāses jau krīt,
Vai labāk nav mums uzgaidīt?
Un tikai rīt,
Kad saule spīd,
Man ļausiet sevi pavadīt...?

Ar sidraba lāsteku dzīvības grāmatā
Patiesu laimi lai Jaunais gads raksta!

Kādēļ brīnumu gaidīt,
Šeit es nenākšu vairs.
Ne vairs raudāt, ne smaidīt
Nekad, it nekad.

Eņģelis pa gaisu trauc
Visus šodien mīlēt sauc,
Mīlestības bultas saldās,
Lai Tev garām neaiztraucas...

Tavos svētkos vēlu tev
To, ko vēlējos es sev:
Prieku, naudu, puķu vāzi,
Pudeli un lielu glāzi.
Laimi kā zilu pasaku,
Smieklus kā pavasara lietutiņu,
Spītību kā ūdens burbuli,
Savaldību kā akmens krūzi,
Burvību kā pasakās,
Bet pāri visam mīlestību kā varavīksni!

Laime nevaicā, vai iekšā laidīs,
Vai to mīļi lūgs vai arī baidīs,
Tā kā stirniņa ir arī viņa,
Viņai pašai sava sudrabatslēdziņa.
(V. Ļūdēns)

Mēs ar Tevi bijām ļoti tuvi
Tikai žēl, ka Tev to nesaprast
Ka par otru "es" Tev biju kļuvis
Tā kā krastam viņas puses krasts.
Taču krasts ir pieradis pie krasta,
Viņš to reizēm nevēro nemaz.
Ilgas sauc pēc kaut kā neparasta
Ilgas tiecas kaut ko jaunu rast.
Tādēļ vien, ka bijām vienmēr blakām,
Tādēļ vien, ka pārāk tuvi mēs,
Tevi vairāk vilka cita taka
Avots cits kur savas slāpes dzēst.

Mēs ar Tevi bijām ļoti tuvi
Un kaut gribu jaunu ceļu sākt,
Paliks viss, ko es no tevīm guvis.
Un kā gaišums visur līdzās nāks
Tava dzidrā, bērnišķīgā daba
Tava kvēlā sievišķīgā dzirksts
Tu man reizēm biji ļoti laba
Un vēl ilgi sirds no ilgām sirgst
Reizēm tika dāvāts arī rūgtums
taču atmiņās pat tas būs salds.
Tikai vienu Tevi ļoti lūgtu
Labāk domā ka tas bijis malds
Viltus prieks, kas mirkli kopā baudīts
Malduguns, kas uzliesmo un dziest.
Jo, ja sapratīsi reiz, kas ir zaudēts
Laikam nāksies ļoti ļoti ciest.
droši vien ar izmisumu kvēlu
Mani atpakaļ tu sauksi tad
Taču saukt un lūgties būs par vēlu
Atpakaļ es nenākšu nekad.

Mēs ar Tevi būsim ļoti tuvi
Arī tad, kad izšķirsimies Mēs
Bet par svešinieku tev būšu kļuvis
Kā jau svešiniekam būs sveiciens vēss.
Labāk tā! Tu aiziesi pa kreisi,
Un pa labi aizsoļošu es.
Tikai vienu vienīgu vēl reizi
Ļauj man skatienu uz Tevi mest.
Ļauj man starojošas acīs Tavās
Atvadām kā bezdibenī nirt
Ļauj ar visu spēku sakļaut skavās,
It kā taisītos mēs kopā mirt.
Un pēc tam, lai pajūk viss pie velna!
Nevajag asaru, kas skropstās trīc!
Katrs savu likteni pats pelna,
Arī mūsu laikam nopelnīts.

Lai Jūsu mīlestība ir tik dziļa kā jūra, tik karsta kā saule, tik stipra kā klints un tik bezgalīga kā debesis! :)

Es alku atgūties, lai varu tālāk iet,
Tik daudz ir velti cerēts, sāpēts.
Ar varu pie šīs dzīves neturiet,
Man citur jābūt. Nevaicājiet — kāpēc.

Sajust baltu prieku,
aizdegt īsto zvaigzni`
mainīties un atjaunoties!

Super garš, zemi tricinošs, karsts kā elles ugunis,
skaists kā paradīze, salds kā karamele, garš skūpsts.....

Labi vīrieši uz ceļa nemētājās, labas sievietes uz ceļa nestāv.

Tu atnāci no vasaras
un vasarā tu zudi,
ne smējuma, ne asaras,
viss pārāk, pārāk gludi;
es gluži velti raizējos:
kas gan tur īsti bija?
tur, mīlestībai aizejot,
vēl atskan melodija.
paldies par putnu skaļumu,
par pļautas zāles dvašu,
par zemes jauno zaļumu,
paldies par tevi pašu!
Tā stiebru galos rasa lās,
tā bērzi metas rudi.
Tā atnāci no vasaras,
tā vasarā Tu zudi. /I.Auziņš/

Sliktas domas un labi suņi vienmēr nāk atpakaļ.

Aiz egļu zariem blāzma sarūk ,
Viss ezers zvaigžņu piebārstīts .
No katras dienas kādu staru -
Sirds jaunai dienai paņems līdz ...