Nejauši sveicieni

Lai zaļo mūsu draudzība,
Kā ievu ziediņš upmalā.
Lai pastāv mūsu draudzība,
Kā akmens jūras dibenā!

Paveikt nepaveicamo,
Saglabāt nesaglabājamo.
Par spīti ikdienišķībai
Izplaucēt brīnumu dzīvē,
Par spīti grūtumam
laimīgiem būt!
/L.Brīdaka/

Novēlu es Tevīm to
Ko nav dzīve vēlējusi
Lai Tev prātā vien tik bauda
Jo šos vēlējumus pauda (Tavs vārds).

•Reiz dzīvoja četri vīri, viņu vārdi bija
•Katrs,
•Kāds,
•Neviens
•un Jebkurš.
•Kādreiz, kad kāds svarīgs darbs bija jādara,
•Katrs bija pārliecināts, ka Kāds to izdarīs.
•Jebkurš varētu to izdarīt, bet Neviens to nedarīja.
•Kad neviens to nedarīja,
•Katrs sadusmojās, jo tas bija Kāda darbs.
•Katrs domāja, ka Jebkurš to izdarīs,
•bet Neviens nevarēja iedomāties ka Kāds to nedarīs.
•Tāpēc Katrs vainoja Kādu, kad Neviens nebija izdarījis to, ko varētu būt izdarījis Jebkurš.

Ja lubov iskala
Dolga viberala.
Tak i vibrala tebja
Polovinochka MOJA.

Grūti ir smaidīti , kad tikšanās gaida,
Vēl grūtāk vārdus par mīlu teikt.
Un bieži vien gadās ka neviļus smaidam,
Un uzticam pašu grūtāko veikt.

Ik vakaru sēžu es pie loga.
Raugos kā lēnām sniegpārsliņas krīt no debesīm.
Skatos kā tās nolaižas uz aukstās zemes,
Tā pat kā agrāk nolaidās Tavi skūpsti uz manām lūpām.
Tu ar savām lūpām sildīji mani,
Bet tagad es esmu sasalusi kā ledus klucis.
Neviens nevar mani atsaldēt,
Tas nav iespējams.

Ik vakaru sēžu es pie loga.
Raugos kā vējš glāsta koku zarus.
Skatos kā vēja pirksti maigi glāsta krūmus,
Tā pat kā agrāk Tu ar savām lūpām maigi glāstīji mani.
Tu mani darīji skaistu,
Bet tagad es esmu neglīta un aizmirsta.
Nevienam nav spēkos mani skaistu padarīt,
Tas nav iespējams.

Ik vakaru sēžu es pie loga.
Raugos kā saule riet aiz mežiem.
Skatos kā saule slēpj savu smaidu aiz koku galiem,
Tā pat kā agrāk tu slēpi savas acis no manis.
Tu padarīji mani aklu,
Bet tagad es visu redzu, skaidri un gaiši.
Un par to es gribu tev pateikties,
Tu atvēri manas acis uz šo pasauli.

Man patīk dejot un vējam līdzi skriet
aiztaisīt ausis un skaļi, skaļi kliegt
aiztaisīt acis un iedomāties kaut ko
būt pašai un netēlot neko

To mīlas uguntiņu, kas jums sirdī krita
No visiem dzīves vējiem sargājiet,
Nekad lai nedziest tā, lai neiedegas cita,
Ja ceļš reiz sākts, tad kopā staigājiet!

Kad pēc gadiem tu un es
Būsim tālā svešumā,
Tad no bērnības un skolas
Būs šī mazā atmiņa.

Viens zelta stars no zvaigžņu spieta
Mums katram tieši sirdī krīt,
Jo tieši sirdī ir tā vieta,
Kur Ziemassvētku brīnums mīt.

Kad liesmiņa maza
No svecītes kvēl,
Tad atceries mūs,
Kas laimi Tev vēl.

Šeit mana roka raksta,
Bet nezinu priekš kam,
Bet sirds man klusi saka -
Priekš ilgām atmiņām.

Visu gadu Ziemassvētki nāk-
Un meklē vietu
Pa aukstu lietu,
Pa ledu cietu-
Lai kur tie ietu,
Tie meklē vietu!
Uz mūsu pusi
Lēni un klusi
Līdz atnākuši-
Līdz atraduši!
Nu Ziemassvētki
Ir katrā maliņā-
Ezera saliņā,
Kalna galiņā,
Peles aliņā,
Putna ligzdiņā-
Katrā spalviņā
Manā galviņā,
Tavā galviņā...

Naktī neaizmirsti par sapņiem.. Nosapņo, ka nokļūsti Saules pilsētā, kur nav nekā tāda, kas nebūtu skaists.. Tur zvaigznes var paņemt rokās un sabērt tās kabatās, lai pēc tam paliktu zem spilvena...viņas tev no rīta atnesīs laimi...

Es vīna glāzi pilnu pieleju,
Jo šodien mūža gadi mijas man-
Ceļš negāja pa rāmu ieleju,
Es dzirdēju,kā vētrā jūra skan.
Es rūgtumu un sāpes pazinu,
Kas cilvēku no putna gaisos šķir,
Un tomēr tūkstoš reizes atzīstu,
Cik bagāta un skaista dzīve ir.
(I.Kalnāne)

Lai tev skaista dzimenīte,
Vēlēšanās tikai viena,
Lai tevi mīl ik dienu,
Tikai, tevi vienu.

Mīli mani kā es tevi
Būsim draugi mēs ar tewi
Ja tu mani nemīlēsi, tad ar mani negulēsi!!!
TAVA SEGA.

Ir pilna lielā pasaule
Ar lieliem brīnumiem,
Un arī mēs, tie maziņie,
Lūk, piederam pie tiem.

Pats nenojauzdams Tu labu dari man,
Ar to, ka šajā pasaulē Tu dzīvo
Kā vējš, kas pusnaktī pie Tava loga skan
Man vaigus noglāsta, pār mani līksmi plīvo..
/C.Dinere/