Nejauši sveicieni

Jaunā gadā tādu sparu,
Kas uz priekšu velk ar varu,
Un, ja dzīvē ir kas smags,
Lai tas būtu naudas maks.

Vecam gadam gaidot beigu,
Sūtu sveicienus ar steigu.
Jaunais gads, kas atnāks drīz,
Visus sapņus piepildīs!!!!

Vajag — lai cilvēks mīlētu ļoti!
Un kāds viņu — mīlētu — ļoti!
Vajag — lai cilvēks ticētu!
Un viņam — kāds ticētu — ļoti!
Vajag — lai cilvēks ilgotos!
Un pēc viņa — kāds ilgotos — ļoti!

Cerība mirst pēdēja,ja tu nospragsi cerība vēl uzdejos uz tava kapa:D

Lai saule smaida Tev ik dienu,
Naktis lai ar zvaigžņu gaismu grezno,
Lai sirdī mīlestība plaukst
Un nenovīst nekad!

Nav vēl pagājis jaunības trakums, kā vecuma dullums jau klāt.

Tumšajā naktī, kad pilnmēness spīd
Es domāju par tevi.
Es zinu, draugs, Tu aizmirsīsi mani,
Kaut Tavās acīs mīla mirdz.
Es zinu draugs, Tu pievilsi mani,
Bet mana sirds pēc tevis sauks!

Lai dzīves ugunis
Un domas neapdziest,
Lai sadedzināt
Visas ēnas vari.
Pret sauli dzīvi griez,
Un vienmēr noturies
Uz viņas zaļā zara!

Dzied mana dvēsele
Skumju dziesmu.
Asaras sit takti,
Un gaudas kā melodija skan.

Šī dziesma tik izjusta,
Un nekad vēl nedzirdēta.
Tajā skan kliedziens skaļš-
"Kāpēc neesi Tu mans?"

Manas rokas ir aukstas,
Un tajās lēni ledus kūst.
Pamazām tās kļūst sārtas,
To visu šajā dziesmā var izjust.

Stīga pēc stīgas,
Griež sirdi pušu
Vēlos izzust no šīs bezgalības,
Un neieraudzīt pat mušu.

Gribu pazust no visa
Jo viss starp mums klusa.
Aizbēgt no domām
Tālu, tālu projām.

Še, ņem manu salauzto sirdi,
Vai Tu mani dzirdi??
Nēēē.....nedzirdi,
Jo klusums
Sen jau iestājies starp mums.

Dziesmai nav gala,
Pat pēc gada...
Tā skanēs mūžīgi-
Skumji un negaidīti.

Cik grūti ir dzīvot
Kad mīlēts nāsi
Tev ir skumji
Un vientuļi

Asaras ik dienu
Līst pāri vaigiem
Un nav neviena
Kas justu līdz.

Ja lubov iskala
Dolga viberala.
Tak i vibrala tebja
Polovinochka MOJA.

Rūķu cilts,
No laika gala,
Katru dienu
Laimi dala.
Es ar būtu,
Rūķis viens,
Kas tev laimi,
Novēl daudz.

Būs brīnumi,ja vien tiem noticēsim;
Būs laime tad,ja pratīsim to dot;
Būs saskaņa,ja vien to radīt spēsim;
Vien dodot citiem,varam laimi gūt.

Es nezinu, kāpēc mana sirds tik ļoti deg — tā liesmo, svilst!
Es nezinu, kāpēc Tavi vārdi ir tik sirdi pildoši.
Mana sirds mieru nejūt, tā augšup ceļas un tad lejā krīt.
Tik skumjas asaras pār manu vaigu rit.
Vai Tu viņas ar karstiem skūpstiem žāvēsi?
Tā vēl nekad manā dzīvē nav bijis.
Tu esi mana saule — mana maza sirsniņa tik ap Tevi trauc.
Vai muļķe viņa?
Tu brīnīsies un pieri rauksi, bet nevajag mani sāpināt.
Par daudz šaja pasaulē ciests.
Pasmaidi — un atkal mana sirds pildīsies ar sauli, ūdenskritumu un varavīksni.
Gribas aizbēgt, bet kājas sastingušas
Gribas mirt, bet sirds pretī Tev steidzas un dzīvot grib
Gribas aizvērt acis, bet acis Tavu skatienu meklē
Gribas Tev to visu teikt, bet mēle vārdus vairs neatrod.
Ar katru elpas vilcienu, ar katru skatienu — es jūku prātā.
Kā tauriņa spārni — tik viegli, tik maigi Tavi pirksti manu ādu skar.
Saki, vai tā var?
Sirds tik pilna, tik smaga, saki, kur lai savas jutas es lieku?
Tās krūtīs bango un galvā pērkons dun.
Tās laužas ārā, bet vai viņas netiks samītas un pamestas grāvī?
Kā lai es to zinu?
Saki, lūdzu, saki — mīļotais?!!

Tie četrdesmit pieci,
Tie nav nekas baigs:
Vēl mati Tev nav sirmi
Un grumbās vēl nav vaigs.

Lai sapnis balts viņas dvēseli aijā
un klusasi miers ar saviem spārniem sedz...

Es mīlu tevi arvien vēl tāpat!
Ja pasauli pelni segtu,
Uz viņas gruvešiem vēl tad
Manas mīlas liesmas degtu.
/H.Heine/

Laimi, kas piepildās,
Prieku, kas nebeidzas,
Un saules siltumu sirdī!

Es ceru, ka tu nepaiesi man garām,
Es ceru, ka mums nebūs garlaicīgi,
Es ceru, ka mums būs par ko parunāt,
Es ceru, ka pamodīsimies kopā...

Pāri laukiem zaķis cilpo,
Tā, ka vējš gar ausīm svilpo.
Nevaicāsim kurp tas nesas,
Lai tik nenes olas vecas!