Nejauši sveicieni

Un tad panigu, dziļu, tīru sniegu
Kā divas slēpes iesim — tu un es.
Tu čukstēsi pie auss man kaut ko liegu,
Lai vējš to citiem neaizness.
(A. Čaks)

Uzlūko debesis!
Vai redzi mazos spožos punktiņus?
Tu domā, ka tās ir zvaigznes?
Nē tie ir caurumi uz paradīzi,
Kurus atstājuši tādas mīļas dvēselītes kā Tu!

Stūrgalvība nav pārliecība.
/Rainis/

Slikts viņš ir, labs viņš nav, bet tomēr..... labāk, ka viņš ir , nekā,ka viņa nav! Priekā!

Laiks tāpat visu saliek savās vietās, bet vai tu varēsi pēc tam to visu atrast, — tas ir tikai laika jautājums. /M.Freimanis/

Ko gan vārdi spēj sacīt?
Nojautas, nojautas vien,
rokas spiediens, skats acīs,
vieno mūs, saista un sien.

Vai Tev miļi vārdi patīk?
Es Tevi mīlu!
Lūdzu neatraidi mani,
Tu zini ka vienmēr Tevi mīlēšu!

My heart fly
In the sky
But my mind
Do not understand
Why my soul is so empty
And my feels is still strong?
My heart is free like the wind
In the sky
Bright like the star
Near the moon
But I do not know why
It can not love
Any more...
Maybe it is afraid
Of arrow
Which can broke it again?

Viegli vieglītiņām
ieleic eglītes zarā sudraba stīdziņas,
Pakar trauslu gaismas
vizuli tā, lai ne skujiņa nenobirst,
lai ne skaņa neieplīst.
Viegli, vieglītiņām
pieskaries elpai, svecei un mīlestībai....
...un brīnišķā svecīšu mirdzā,
sasaucoties ar Jauno gadu,
ļaujiet pārdzīvot tumšāko laiku!

Caur debess gaismas pieskārienu
To brīnumu lai atrod gars,
No kura ne vien Ziemassvētkiem,
Bet gadam dārgakmeņu svars!

Neprasu no tevis daudz...
Tikai aceries kā mani sauc...

Cilvēki saka, ka dārgumi slēpjas zem zemes...
Bet es taču nevaru ņemt un aprakt tevi...

Mīlestība ir kā sapnis,
Kurš ir katram
Sapņi mēdz mainīties
Mīlestība arī
Cilvēks beidz sapnot,
Bet mīlēt NEKAD.

Vārdi ir vara,
ir tilts un mūris;
vārdi mūs apvieno,
vārdi mūs šķir.
Vārdi ir sēkla
kā mīlai tā naidam —
spēks viņos velnišķīgs,
dievišķīgs ir.

Zaķītis uz svētkiem jaukiem,
Olas dēj pa visiem plauktiem.
Vistas auro — konkurents,
Visai bīstams elements!
Ko tas greizacis ir ēdis,
Raibas olas kakā blēdis!

Gaišus, klusus
Ziemassvētkus! Labām
domām un labiem darbiem
bagātu Jauno gadu!

Aizraujoša, spārnos paceloša...
Mīlestība.
Mānīga, sāpinoša, viltīga...
Mīlestība.
Tik grūti izprotama,
Tik ļoti visiem vajadzīga.
Kas īsti ir šī mīlestība?
Kur tā ir atrodama?
Sīrdīs?
Ne. Garā.
Ko tā mums dāvās?
Prieku? Laimi?
Vai sirdsdēstus nevajadzīgos?
Mēs cenšamies Tevi, mīlestība iepazīt...
Tu neļaujies...
Ar katru brīdi savādāka,
Ar katru brīdi neizprotamāka...
Kurš var pateikt kāda Tu esi?
Kurš Tevi ir patiesi iepazinis?

Svecītes mirgo un laistās,
Sirds viņu mirdzumu dzer,
Debess ar pasauli saistās,
Zvaigžņotos vārtus ver.
(J. Akuraters)

Neliec punktu tur, kur sirds liek komatu!

Es aizsapņojos viļņu robos
Un šķita jūrā kaut ko teiks,
Suns sēdēja ar koku zobos
Un gaidijā, kad cilvēks beigs

Tad viņasm apnika un vēlāk,
Tai pusē, kur aug priežu daudz,
Es dzirdēju, ka balsī žēlā,
Mans suns par pārestību kauc

Es noglausīju to ar roku,
Bet, ko tas viss gan reizēm līdz,
Suns bija dabujis ar koku,
Ko visu laiku nesa līdz.

/O.Vācietis./