Nejauši sveicieni

The green eyes
Yeah the spotlight
Shines upon you

Esi zieds, kas necieš salnu,
Esi sirds, kas necieš ļaunu,
Esi tāda kāda esi-
Īsta, dabiska, patiesa.

Mīlestība ir vajadzīga visiem. Mīlestība ir daļa no cilvēka dabas — tā ir ēšana, dzeršana un gulēšana. It bieži daudzi no mums ir vērojuši saulrietu pilnīgā vientulībā un domājuši "Kāda tam visam jēga? Man nav neviena ar ko dalīties šajā skaistumā!"
Šādos brīžos svētīgi uzdot jautājumu: cik bieži mēs gluži vienkārši esam pagriezuši galvu uz citu pusi, kad mums kāds lūdzis mīlestību? Cik bieži mēs esam baidījušies pieiet kādam klāt un skaidri un gaiši atzīties mīlestībā?
Ar vientulību ir jābūt uzmanīgam. Šis netikums ir tikpat bīstams kā narkotikas. Ja saulriets vairs neatstāj nekādu iespaidu uz Tevi, esi pazemīgs un dodies meklēt mīlestību.
Atceries, jo vairāk Tu būsi gatavs dot, jo vairāk saņemsi pretī.
(P.Koelju)

Neviens nevienu nav pametis, vienkārši viss ir nostājies savās vietās! Un es blakus VIŅAM acīmredzot nebiju pareizā vieta!

Tā aizies gadi, aizies dienas,
Tā aizies viss, kas kādreiz bijis skaits,
Bet pāri paliks atmiņas tik vienas ?
Visskaistākais ir tomēr skolas laiks!

Ar Tevi šai naktī lai notiek
Neparasts brīnums kāds.
Lai laime atnāk un paliek,
Lai vēlīgs likteņa prāts.
Lai mīlestības ir gana,
Ko saņemt un citiem dot.
Un nedienas gaismas zvanā
Lai dvēsele pārkausēt prot!

Lido salavecīši,
Zvaigznes krīt no gaisa.
Šovakar pat sunīši
Zelta kakas taisa.

Gaišus Ziemassvētkus — šo
brīnumu gaidīšanas un
pārdomu laiku...

Ja kāds no tevis grib šķirties
Lai iet!
Kas iet grib tas ja paliktu,
Tik vairāk sāpes darītu.

Vai lielie Ziemassvētki,
Pastaliņu plēsējiņi:
Pieci pāri jau noplēsu,
Vēl kurpītes iznēsāju.

Balts ceļš caur tumsu lokās,
Un tālē zvaigznes māj —
Kāds siltas, mīļas rokas
Pār zemi svētot klāj.
(V. Mora)

Glabā manu sirsniņu
Tā kā baltu tauriņu,
Neļauj viņu samīdīt,
Dzīves dubļos notraipīt.

Ir prieki un bēdas pasaulē,
Ir arī mīla un naids.
Ir brīži, kad iegūsti un zaudē
Un naidam uz lūpām mirdz smaids!

Kad slēpo, pikojas un slido
Tad īstu svelmi jūt
Un kas gan pašā ziemas vidū
Var patīkamāk būt
Uz brītiņu tu mierā stājies
Un tev vaigā sārtums plaukst
Nez kas tos niekus izdomājis
Ka ziemā esot auksts.

Katrs cilvēks ir kā zieds Dieva radītajā dārzā un viņa dvēsele spēj atskaņot Dieva radītu mūziku.

Saplūc kā ziedus tās dienas,
Dzīve ko dāvina Tev.
Un lai nav tāda neviena,
Kuru vairs nevēlies Sev!

Pa salauztu laipiņu,
Pa iemītu taciņu
Klusi nāk prieks.
Tik ieklausies!

Esmu iemīlējies Tevī,
Bet kā, lai Tev to pasaka?
Kā izteikt?
Vai ar acu skatienu?
Vai ar vārdiem?
Vai ar skūpstu?
Esmu neziņā -
Ko lai dara?
Es gribu Tevi redzēt,
Es gribu Tevi sajust,
Es gribu būt ar Tevi,
Es gribu mīlēt Tevi.
Šis dzejolis ir domāts Tev:
Cerams, Tu to saproti.
Ar vārdiem, ar burtiem
Tev to gribu teikt.
Visas Latvijas priekšā gribu Tev teikt:
Es mīlu Tevi!
Bet vai Tu sapratīsi,
Vai sajutīsi?
Mani māc šaubas,
Bet mēģināt var.
Viss vēl priekšā man un Tev.
Mēs nonāksim paradīzē,
Kur būsim brīvi
Un visu mūžu pavadīsim kopā.
Es gribu Tevi redzēt,
Es gribu Tevi sajust,
Es gribu būt ar Tevi,
Es gribu mīlēt Tevi.
Šis dzejolis jau beigsies,
Bet vai Tu sajutīsi to?
Vai būsim mēs kopā?
Es gribu dzirdēt atbildi no Tevis.
Saki: es Tevi miilu!
Un sākums ir arī beigas.

Sajukt prātā varu,
Pat no šķiršanās uz stundu,
Atceroties Tevi un lūpas Tavas!
Sajukt prātā un —
Pieskarties lūpām, klusi,
Klusi pačukstēt Tev —
Es Tevi neatdošu!

Visas pasaules puķes bez plūkšnas
Es tev vienīgai,vienīgai dāvinu.
/O.Vacietis/