Nejauši sveicieni
Reiz augstu kalnos dzīvoja kāds vīrs... Viņš agri cēlās, lai notīrītu sniegu no takas, kas ved uz viņa māju... Tā viņš darīja katru dienu... Nu tad iedzersim par to, lai mums nekad nebūtu jātīra sniegs no takas, kas ved uz mūsu māju, lai to nomīda mūsu daudzie draugi!!!
Reiz es sev jautāju
Kādēļ vispār dzīvoju?
Lai vientulību justu?
Kas manai dzīvei uzliek krustu.
Lai sāpes mani spiestu
Jeb dziļas rētas grieztu.
Tas mani neatstāj ne brīdi
Griežot brūces kā par spīti
Esmu viena katru dienu
Un Tu savā pasaulē
Ir kā neizsapņots sapnis
Kurš dzīvo manā iztēlē.
Kurš gan saprast mani spēj?
Manus sapņus, sāpes, jūtas....
Manas lūpas piekusušas
Bez Taviem skūpstiem...
Man ķermenis atdzisis
Bez Taviem apskāvieniem un glāstiem...
Manas acis aizvērās,
Neredzot Tevi —
Es skumstu bez Tevis!
Ej pretī jaunībai un saulei,
Sniedz savus sapņus, ilgas tai,
Lai tavās pēdās Laimes māte staigā,
Lai prieks ir tavai ikdienai.
Sirdis, kuras nesaproti,
Mūžam nenicini tu.
Zini — daudzi apbalvoti
Jūtām, nevis valodu.
Lai tev skaista dzimenīte,
Vēlēšanās tikai viena,
Lai tevi mīl ik dienu,
Tikai, tevi vienu.
Lai kāzu diena cauri gadu tālēm
Kā cerība,kā balta bura peld
Un laimes ceļā lai tā neizbalē
Tāpat kā gredzenos dzirkst zelts.
Dod vienu kvēlu skatu, lai augums tirpst
Tikai vienu vārdu, kurš neizgaist
Tikai vienu glāstu, lai nenāk miegs
Tikai vienu skūpstu, lai sirdī prieks.
Vēl jau septembris smaržīgas rozes
Tavās rokās reibinot liek,
Vēl jau svešas
Tev asteru skumjas, liesmo dvēselē mežvīna prieks.
Vēl to dienu vesela jūra, Kas kā pīlādži debesīs zied,
Pie tā zeltainā mākoņa turies,
Kurā vasara nenoriet!
Nāc ar mani zemi art,
Nāc ar mani maizi ēst,
Puķes sēt un bērnus gaidīt.
Nāc ar mani bēdu noburt,
Kopā mosties, kopā nogurt.
Nāc ar mani — es ar tevi.
Debesīs tūkstoši zvaigžņu spīd,
Savu tur grūti saskatīt.
Meklē!
Roku pēc skaistākās zvaigznes sniedz,
Nebaidies,
tieši sirdī liec!
Lai paliek ābele, ko iestādīju,
Un vārds ko kādam teicu mierinot,
Lai godīgs darbs bez saļuma ir vainags
Pie zemes vārtiem, ko līdzi dot.
Vakarā, kad jūra sapņo
un, kad saule zemē riet,
manas domas klusi, klusi
tālumā pie tevi iet!
Lai Ziemassvētku prieks
mājās un sirdīs! Radošu,
iecerēm bagātu un veiksmīgu
Jauno gadu!
Ar vārdu šūpulī, kas likts,
Mums lemts ir mūžu nostaigāt.
Par viņu nebūs jādzird slikts,
Ja pratīsim ap sevi krāt
Mēs mīlestības siltos starus;
Un darbu krietni padarīt;
Tad mūsu vārds kā ozols zaros
Sev vienmēr varēs sauli vīt.
Vēju šūpoles augšā un lejā,
Līdz pat galotnei sirdi nes līdz.
Lai caur Lieldienu gaismu no jauna,
Atkal tiek dāvāts cerību rīts.
Lai vienmēr būtu sapnis, ko piepildīt,
Kādas alkas un ilgas, ko remdēt.
Kāda laba un jūtīga cilvēka sirds
Daži draugi un sirds, kuru darīt ļauts.
Kas tur kliedza, kas tur sauca
Aiz Daugavas, siliņā?
Zaķīts pūta ledus tauri,
Ziemassvētkus vēstīdams.
Laimi, lai tā vienmēr soļo blakus,
Sauli, lai tā vienmēr sirdī spīd,
Veselību, kas ir visa mīļa,
Dzīvesprieks lai garām neaizslīd!
Katru vakaru, kad ej gulēt, paskaties, vai Tev blakus neviena nav, un, ja es tur neesmu, tad droši ej gulēt, bet pieskaiti vēl vienu izniekotu nakti! ;)
