Nejauši sveicieni
Es šonakt no vientulības nobeigšos... Es gribu skūpstīt Tavu karsto pieri, Tavas sārtās lūpas, es gribu aizmigt klausoties kā Tu elpo, jūtot Tavu maigo ādu piespiedies Tev cieši klāt, dzirdot Tavu sirdi, kas dauzās līdz ar manējo, jūtot Tavu smaržu, kas uzbudina un apreibina kā ziedošas ievas un jasmīni agrā vasaras rītā, kad viss ir norasojis... Tu man ļoti pietrūksti...
Zaķis vakar piedzērās,
Vairāk neko neatcerās,
Kam tās olas krāsoja,
Paslēpa un dāvāja.
— Es Tev aizliedzu skumt,-
Tu man saki,
pats traucoties tālumā prom.
Bet es Tev to neapsolu
un atkal turpinu skumt
un atsacīties no prieka,
ko dievišķā diena dod,-
šķiet mākoņa zeltaino malu
Tu pamanies paņemt sev līdz.
Protams, neviens nav vainīgs,
vien pašas savādā sirds.
Reiz teicu, ka gaidīt ir skaisti,
bet — arī grūti, ja mīl...
(M.Svīķe)
Ziemassvētku zvaigzne
Lai pār visiem mirdz:
Miers lai virs zemes,
Miers iekš katras sirds!!!
Ik katru gadu datumiņš
Un mierā neliks viņš.
To varam mēs atcerēties
Un itin jauki pasmieties.
Lai Ziemassvētki atnes ticību tam,
ko visvairāk vēlamies, bet Jaunajā Gadā
lai ir spēks un drosme šo vēlmi piepildīt!
Aizgājis būs vecais gads,
Nospēlējis savu lomu.
Smaidīdams, lai Jaunais nāk
Laimes pilnu somu.
Brīžam Tu sēdi un vienkarši domā
Vai būt sliktā vai labā omā?
Vai atkal tēlot to, kas Tu nēesi?
Vai mēģināt parādīt to, kas reiz būsi?
Bet pārējie tāpat Tevi nesapratīs
Tikai pasmiesies un ar pirkstu parādīs
Un tad atkal Tu stāvēsi un domāsi
Savu dzīvi no jauna zīmēsi
Vai varbūt no putekļiem līmēsi
Un atlikumus no tās lasīsi
Kopā kāsīsi
Bet dzīve jau ir viens vesels
Tik domās tā sadalās gabalos
Plīstošos, lūztošos, drūpošos
Un kad Tu stāvi savas dzīves drupās
Tu nožēlo visas savas kļūdas glupās
Tu vēlies laiku pastumt un pavilkt
Brīdi ilgāk pagātnē palikt
Bet tāda iespēja dota Tev nav
Un jādzīvo tālak atkal jau
Bet pasēdi, padomā mazu brīdi
Varbūt laiku apturēt šobrīd?
Paliec un neaizej, vienkārši pasēdi
Nevis skrien un meklē, bet pagaidi!
Nebēdā, ja jākuļas
Dzīvē kā pa maisu;
Vēl jau tā nav iekārtots,
Ka var skriet pa gaisu!
Tu esi katram viena, tomēr tikai viena,
Pie kuras kā pie saules bērni turas klāt.
Un tāpēc ir tik grūti, zaļām skujām birstot,
Uz mūžu smagai zemei tevi atdot, māt!
...slāpst, man dvēsele tā slāpst,
kā vālodzei, kas modināta tveicei....
nāc, ja vari, tūlīt nāc...
un, lūdzu, nekad projām neaizej...
Baltā dūja...
Un baltā dūja tulīt celsies debesīs,
Un manu vēstuli tev aiznesīs.
To kas tajā rakstīts būs...
Es neatklāšu to nevienam
Nekad,nekad,nekad.......
Klusā, rāmā vakarā bučiņa iet pastaigā.
Klusi zogas klāt pie Tevis!
Un vai zini? Tā no manis.
Bučas.....
Zeme Ziemsvētku naktī,
To pašu ko debesis jūt.
Un cilvēkam šajā naktī
Gribas par enģeli būt!
/L.Vāczemnieks/
Ticiet zvaigznēm debess tālē,
Kas virs jūsu galvas mirdz,
Ticiet nākotnei un dzīvei,
Ticiet tam, ko saka sirds.
Neej man pa priekšu, jo nevēlos sekot.
Nenāc aiz manis, jo nevēlos vest.
Nāc man blakus un esi mans draugs!:)
Ja tavs tumšais matu vilnis
nebūs manām rokām skarams,
Pelēcīgā pulkā dienas
blāvi aizslīdēs man garām...
Šalks ap mani rudzu druva,
jūras tāle būs man dota,
Taču puse dzīves paliks
man bez tevis nedzīvota.
Tikai laimīgais spēj saprast:
cik ir debess krāsa zila
Un cik saldu medu atrod
rudens bite viršu silā.
Pacelsim glāzes par to, lai mēs nekad neaizmirstu dzimtās mājas un pēc dzīves līkločiem vienmēr atgrieztos tur!
Daudz prieka,
Daudz laimes,
Daudz čaļu saimes!
Man tagad ir smagi,
Bet vienu es spēju just -
Ja kādreiz kaut mirkli biju tev dārga,
Tev nevar viss mirklis zust.
