Nejauši sveicieni

Uzliec labo roku ur kreisā pleca,
kreiso roku uz labā pleca,
tagad samīļo sevi no manis!

Vij perēkli cīrulis no saules stariem,
Un ausmu ķīvīte vij savai ligzdai klāt.
Ir zaķi sākuši pa novakariem
Pa olai nokrāsot un savos grozos krāt.
Pa sīkām saknītēm, pa lauku kailu
Nāk Lieldienas un vēlas kūmās stāt
Tam priekam, kurš sēd šūpolēs kā gailis,
Tam priekam, kurš ir visu gadu krāts.
Nāk Lieldienas ar sengaidīto vēsti,
Uz debesīm kas skatienus liek celt,
Kas asnu prieku dvēselē sauc dēstīt
Un pūpolkokos saules zeltu smelt.

Smaidi, šodien šī diena ir tava!
Migla izgaist, kā mākonis balts!
Smaidi, šodien šī diena ir tava!
Visskaistākā diena ir veltīta Tev!

Lai gan domas ved pie Tevis,
Lai gan mana sirds straujāk sitās,
Cenšos aizmirst Tevi ļoti,
Bet kādēļ gan nesanāk tas?
Nesaprotu it neko...
Mīļais, lūdzu pārtrauc murgu!
Atnes manu brīvību...
Būsim kopā mūžu mūžiem,
Tu un Es šai pasaulē!!!

Es zinu to, ka gribu Tevi samīļot
Tu zini to, ka ceļš uz manu sirdi
Celts tikai tev.
Mēs zinām to, ka kopā mums
Jābūt ikdienu.
Lai stiprinātu to, ko jūtam abi mēs
Lai visi zina, ka esam nu mēs kopā
Un lai pat nemēģina!
Izšķirt mūs neviens!

Mana adrese — cerību rajons
Mīlestības pilsēta, svētlaimes ieleja
Numurs — es
Dzīvoklis — Tu
Indekss — es tevi mīlu!

Ir smagi apzināties, kad līdzās vairs neesi man!!!
Es pēc Tevis ilgojos, skumstu!!!
Gribu Tevi piekļaut sev cieši klāt, glāstīt, skūpstit!!!
Izteikt tos vardus, kas man sirsniņā!!!
Vēlos tikai Tevi, tikai Tevi, sev piekļautu cieši, cieši klāt!!!

Bijušais tik jauki šķiet,
Atpakaļ vēl gribas iet,
Velreiz senās takas mīt,
Nesacīto,pasacīt...

Šodien ziņu kādam rakstu
Datoram pa pogām bakstu.
Gribu svētku dienā sveikt,
Kaut ko foršu arī teikt.
Domāt, darīt, dzīvot, spēt,
Un pār problēmām lēkt

Ja Tu gribi darīt TO, paņem līdzi — staipīgo...

Skolas gadus vērā liec,
Vējam līdzi nelaid tos.
Lai nav vēlāk jānožēlo
Atpakaļ tie nenāks vairs!

Uz Jauno gadu dāvināsim
viens otram labus vārdus mēs,
lai tie pavisam neizzustu
no steigas pilnās pasaules.

Kad tu būsi visu izlasījis, mazliet padomā, kaut tāpat vien. Varbūt ka daudz tev drugu bijis? Man — tu zini biji tikai viens. Grūti man tev uzrakstīt tu dzirdi?Daudzreiz atliku — nu rīt — nu rīt... Nevar ilgāk apkrāpt savu sirdi, to ko vajag, jāvar pasacīt. Draugs, tad draugs! Tad jūti viņa plecu, blakus viņa solim — solis tavs. Draudzību sev nevar pakļaut vecums, ja tā ir, bet ja nu viņas nav? Zini ko, ja sanāk lielas raizes, drauga sirds ir tad gandrīz tas pats, kas ir izsalkušam gabals maizes, kas ir nogurušam uzmundrinošs skats .Nogurstu no dienas gaitas ašās — kāpēc iesit roka, kura glauž? Un man liekas, ka zem drauga maskas, tu slēp seju, kurai ļoti skauž. Redzot manu jautājošo seju, nekautrējies tu ar vārdiem sist, parādīji ceļu, kuru ejot, šodien, rīt man vajadzēja krist.

Eņģelis pa gaisu trauc
Visus šodien mīlēt sauc,
Mīlestības bultas saldās,
Lai Tev garām neaiztraucas...

Es satiku Tevi, kad šalca rudens vēji.
Un zvaigžņu laikā iemirdzējās nakts.
Tad nejautāju tev, vai mani iemīlēji?
Un to vai gribi kļūt mans draugs!!

Lai pagātne ar vēja spārniem
Aizplūst un tagadne kā zelta stariņš
Mirdz, bet nākotne, lai atnes visu,
It visu to, ko ilgojas Tev sirds.

Gads ar gadu atkal mijas
Tā kā košas krāsu dzijas
Atkal svētku eglē skaistā
Silti sveču mirdzums laistās!

Ja tu visu sirdi dod, tad tev zaudēt jāpierod, ja tu tikai daļu sniedz — pats sev mīlestību liedz.

Vienā brīdī var pasacīt visu — to labo,
Kas neizteikts dvēselē krājies.
vienā brīdī var pasacīt visu — to ļauno,
Un tad ir jāšķiras, projām jāiet.
/Z.Purvs/

Šeit mežmalā ar visu sen jau aprasts,
Bet pēkšņi skatiens paliek augšup vērsts.
Cik ilgus gadus — to pat grūti saprast -
Tie auga līdzās — eglīte un bērzs.
Bij kādreiz laiks, viņš visos vējos liecās,
Bet Jaungadā bij viņai cirvja bail,
Un tomēr abi saulei pretī tiecās,
Kur galotnes ik rītu sārti gail.
Viens otram krāja pirmās putnu dziesmas,
Viens otram prata uzticēt, ko jūt.
Viņš — degot rudens ugunīgās liesmās,
Un viņa — spējot ziemā zaļa būt...
...Nu raupjā miza eglei vairs nav gluda,
Nu bērza vaigos sirma bārda stīdz,
Bet neprasa viņš kāpēc kļuvi ruda,
Un klusē viņa kāpēc zari trīc.
Tie nerunā par mīlu balsī skaļā
Tie līdzās stāv un tikai klusi šalc,
Ir bērzam egle vēl tā pati zaļā
Un eglei bērzs — arvien vēl tīrs un balts.
(H. Heislers)