Nejauši sveicieni

Es pielēcu kājās
un skrēju prom,
bet tā skrēju,
lai ieskrietu tev tieši rokās!

Visi gaida Jāņu dienu,
Puiši gada, meitas gaida;
Puišiem alu, puišiem sieru,
Meitām zāļu vainadziņus.

Mans Enģelītis


Tu esi vissspožākā zvaigzne zvaigznājā,
Tu esi gaisma tumsā, kas rāda man ceļu,
Tu esi tauriņš, kas viegli lidinās apkārt,
Tu esi pūciņa, kas maigi mani glāsta,
Tu esi, Tu esi mans enģelītis ar kuru vēlos -
Nodzīvot visu savu mūžu.

Saule spīd pār mākoņiem,
Kas par vārdiņu Tev skaistu.
Lietus lāse nokrīt viena,
(vārds) šodien vārda diena.

Grūti ceļi ieti,
Dzīvē daudz ir ciests.
Tagad visas sāpes
Smilšu kopa sedz.
(O.Vācietis)

Es iesviežu Jāņu zāles
Pašā Jāņa gultiņā,
Lai Dievs dod Jānišam
Citgad otru gulētāju.

No ielas atskan trolejbusa skreja,
Un mijkrēslī, ko vakars lēnām auž,
Kvēl tavu lūpu sārtums palsā sejā
Tik valdzinošs, ka sirdi pušu lauž.
( A. Imermanis)

Tik balta, klusa ziemas nakts,
Guļ zeme, tērpta sniegā.
Līdz pusnaktij vien viena takts,
Vējš elpo dvašā liegā.

Mīlestība ir tad kad dvēsele mājo divos cilvēkos vienlaicīgi...

Varonim ir jābūt vienam, ja varoņi ir daudz- tos sauc par huligāniem.

Paveries debesīs!
Tur rakstīts mans vēlējums Tev.
Lai Tevi sargā debesīs un mīl uz zemes....

Bet es esmu cita,
Un tu esi cits.
Un nav, kas vairs bijušam brīnumam tic..
/Ā.Elksne/

Es arī padošos
Atdošos vējam kā kļavas lapa rudenī
Lai vējš mani nes cauri mūžībai.
Nepietiek vairs spēka cīnīties.
Tu manī salauzi pēdējo ticības stariņu.
Ļoti sāp, bet Tev vienalga
Tu esi liels Egoists.
Tai brīdī domāji tik par savām sāpēm
Bet aizmirsi par savu Maziņo.
Varbūt kādreiz arī es vēl piedzīvošu pavasari
Kas pāries Mīlestības, Ticības un Laimes vasarā
Ticības manī tam nav
(Tu to salauzi)
Bet cerība...
Sāp...
Bet lielākā nelaime — Tu man nozīmē ļoti daudz....
Žēl....

Mīlestības dēļ nav vērts mirt,
tās dēļ ir jādzīvo..

Tik balts un kluss...tie gaidot aiztur elpu...
Krīt zemei pāri mirdzošs zvaigžņu pakavs
Un, siltām rokām skaudams zemes telpu,
Nāk senais, mīļais Ziemassvētku vakars.

Mēs visu nakti runājām par mīlu,
Bet skūpstīties pat nebij drosmes mums,
Ar tukšu domu savu sirdi vīlu-
"Tā ilgāk saglabāsies sapņojums".
Bet sapnis izgaisa kā vējā dūmi,
Tev nepatikās runāt vien.
Un viena paliku, sev teicu drūmi -
``Par vārdiem vairāk saista apskāviens".
Cik sen tas bij... jau bezgalius gadus
Kopš nerunāju, tikai skūpstu es.
Bet tomēr jūtu mīlestības badu-
Tai naktī paliku bez dvēseles.

Lielā aplī pār dzīvi
Kā vanagam Vajaga pārlidot.
Ne jau no Apgrauztas donas
Citiem nokosties dot.
Vajaga izplēst krūmus
Nākotnes rītausmu ārēs,
Pacelties baltā ticībā
Melnām dvēselēm pāri.
(Kornēlija Apškrūma)

Mīlī, it kā Tev neviens nebūtu darijis pāri,
Dejo, it kā Tevi neviens nenovērotu,
Dzivo, it kā zeme būtu debesis!

Tici saulei, pat ja tā nespīd,
Tici vējam pat ja tas nepūš.
Tici mīlestibai pat ja tā netiek izrādīta.
Tici man, jo es mīlu Tevi!

Lai Tavs pavards dvēseli silda
Gadi sudraba ledos kaut iet.
Vēl Tavā dārzā puķu ir gana,
Vēl kā dārzs Tava dvēsele zied!