Nejauši sveicieni

Ja es būtu putniņš mazs,
Kas uz zara karājas!
Vārda dienā Tev par prieku
Dāvinātu treknu slieku!

Viss ir joks, par visu smejies,
Laid, lai citi raud un vaid.
Ja ir labi ? pakavējies,
Un ja netīk ? projām laid!
/Ed. Veidenbaums/

Gadiem līdzi arī ērkšķi
Nav jau tikai rozes vien
Nu jau jāpiedomā bieži
Kāpēc tie tik ātri skrien.
Bet, lai netrūkst dzīves prieka
Spīta ēnas projām dzīt,
Gadus vainagā kā ziedus
Varēs ilgi, ilgi vīt.

Zaķēns mežā kazu slauc

Laikam ieņēmis par daudz

Kamēr sals un kamēr sniegs

Piens jau nav, bet spaidīt prieks.

Jūra var izžūt, akmens var sabirst,
Bet mirklis tāds paliek,
Kamēr kāds nav teicis -
Tik skaisti nemēdz būt.

Tici, bet zini kam
Mīli, bet zini ko
Nemīli bez skūpsta
Neskūpsti bez mīlas.

Ik vakaru sēžu es pie loga.
Raugos kā lēnām sniegpārsliņas krīt no debesīm.
Skatos kā tās nolaižas uz aukstās zemes,
Tā pat kā agrāk nolaidās Tavi skūpsti uz manām lūpām.
Tu ar savām lūpām sildīji mani,
Bet tagad es esmu sasalusi kā ledus klucis.
Neviens nevar mani atsaldēt,
Tas nav iespējams.

Ik vakaru sēžu es pie loga.
Raugos kā vējš glāsta koku zarus.
Skatos kā vēja pirksti maigi glāsta krūmus,
Tā pat kā agrāk Tu ar savām lūpām maigi glāstīji mani.
Tu mani darīji skaistu,
Bet tagad es esmu neglīta un aizmirsta.
Nevienam nav spēkos mani skaistu padarīt,
Tas nav iespējams.

Ik vakaru sēžu es pie loga.
Raugos kā saule riet aiz mežiem.
Skatos kā saule slēpj savu smaidu aiz koku galiem,
Tā pat kā agrāk tu slēpi savas acis no manis.
Tu padarīji mani aklu,
Bet tagad es visu redzu, skaidri un gaiši.
Un par to es gribu tev pateikties,
Tu atvēri manas acis uz šo pasauli.

Jauna zēna mīlestība
Sērkociņam līdzīga —
Ātri deg un ātri dziest,
Līdz ar dūmiem projām skrien.

Es kūstu Tavā priekšā,
Mans ienīstais un riebīgais,
Mans mīļais un vienīgais...

Lai gadi rit, tā tam ir jābūt.
Un lai par tiem nekad nav žēl.
Tik jautru prātu, sauli sirdī
Un daudzus skaistus gadus vēl.

Lai Tava sirds,
Kas tik daudz jūt,
Šo zemi mīlēt nenobeidz,
Un visa pasaule Tev būtu
Kā zieds, kas veras pirmoreiz.

Šis dieniņš labo vārdu varā..
Šim dieniņam plats smaidiņš sejā..
Šai dienā krāsaini taureņi skrien trakā vēderdejā..
Kāpēc?!
Tāpēc, ka šodienai Tavs vārdiņš dots..
Mīļsveiciens vārdiņdienu svinot..

Es tev dāvanai šais svētkos
Došu veinu siltu strēli,
Lai pa to kā vieglu tiltu
Aiziet vari, kurp vien vēlies.

Skumji noliec galvas priedes klusā',
Nolīst ziedos rīta mirdzums silts.
Nošalc vēsma mierīga, lai dusa,
Lai Tev viegla dzimtās zemes smilts.

Mīļais, vai tu tiešām zini,
Ko Tu man nozīmē,
Tu biji kā gaisma pastāvēšanai,
Spīdot tikai man.
Tad es atklāju, ka manu sirdi esi ieņēmis Tu.
Pagājšnakt.
Mana ticība bija izjukusi fragmentos,
Dziļi iekšā.
Bet ir gaisma,
Gaisma manā dzīvē,
Ļaujot man zināt,
Ka es izdzīvošu,
Pasaki man kāpēc,
Kāpēc gaisma tika Tevis nogalināta,
Tevis iznīcināta.
Mīļais, vai Tu tiešām to tā gribēji,
Ko man nodarīji.
Es biju akla no Tavas gaismas,
Tāpēc vienkārši nevarēju saskatīt
Ka mana mīlestība būs tumsā,
Tukšumā.
Un ka pajukuma brīdī Tu teiksi
"Man vienalga"
Ir gaisma,
Gaisma manā dzīvē,
Ļaujot man zināt,
Ka es izdzīvošu,
Pasaki man kāpēc,
Kāpēc gaisma tika Tevis sakauta,
Tevis iznīcināta.
Mīļais,vai tu tiešām zini,
Ko Tu man nozīmēji.
Tu biji kā gisma pastāvēšanai,
Spīdot tikai man.
Gaisma.
Gaisma uz augšu manā dzīvē,
Ļaujot man zināt,
Es izdzīvošu,
Pasaki man kāpēc,
Kāpēc, šī gaisma tikai Tevis sakauta,
Tevis iznīcināta.
Gaisma uz augšu manā dzīvē.
Ir gaisma,
Gaisma manā dzīvē,
Ļaujot man zināt,
Es izdzīvošu.
Pasaki man kāpēc,
Kāpēc gaisma tika Tevis sakauta,
Tevis iznīcināta...

Ar vēlējumu draudzīgu un gaišu
Mēs nākam tevi jubilejā sveikt.
Lai dzīves dienas nepazīstu raižu,
Lai dvēsele sirdsmierā gavilē!

Arvien, arvien vēl sapnis sirdi saista
Un augšā ceļ, kas laiku tumsā rakts
Cik mīļa bij, cik brīnišķīgi skaista
Reiz bērnu dienās bij Ziemassvētku nakts!

Novēlu mirklīti saldu skumju, pilnas riekšavas gaiša prieka un mīlestības- pārpārēm!

Vēlā naktī mēness, kad spīd —
Bezgala tālas domas man klīst,
Gribētos satikt, skūpstu TEV dot
Un kvēli kvēli samīļot..

Baltie zvaigžņu mirkļi pienāk katram-
Arī tiem,kas viņus peļ un neatzīst.
Arī tiem,kas viņos nekad neatdzeras
Un kas seviAugstā kalna ceļ.
Ne jau vienmēr tie mums prieku atnes
Ne jau vienmēr laime līdzi nāk
Gadās ta,ka gribas aizmigt mūžam,
Bet ir sevi jāparvar un jauzvar.
Ja tu mīli tā,ka pietrūkst spēka
Dažreiz vajag pateikt ari nē,
Dod tai savu svētību un spēku
Un tad atlaid,lai ta tālak iet.