Nejauši sveicieni

Kas tur vemj aiz loga droši,
Kam tāds kažoks balts un plats?
Tas no neskaitāmiem polšiem
Atrubījies Jaunais gads!

Tas baltais ziemas miers, kas iespīd istabā
No sniega laukiem rīta klusumā,
Ir tā kā Dieva miers tur, augstībā,
Kur, baltos spārnus klusi saglauduši,
Uz ceļiem eņģeļi stāv galvas noliekuši.
Uz ceļiem eņģeļi
Kā sniega mākoņi.
(K. Skalbe)

Lai silta vasara, lai ziemā sniegs,
Lai darbs, lai draugi un pa reizei prieks,
Lai dvēsele var baltu domu dziju tīt,
Lai atnāk tas, ko gribas sagaidīt!

Kāpēc skumsti?
Tas ir tikai lietus.
Kāpēc sapņo?
Tā nav realitāte.
Labāk mīli,
Mīlestība ir Dieva dota dāvana,
Mīli kamēr ir laiks!

Es tevi mīlu...
Tu man nozīmē visu...
Nespēju par tevi nedomāt, bet man sāp...
Man sāp — tas viss kam nevajadzēja notikt...
Man sirsniņa ir salausta...tā skumst pēc tevis
Tā vēlas, lai viss būtu tik labi un jauki....

Bet varbuut tā ir labāk?
To zini tikai tu, sauļuk!!!!
Piedod man visu.....

Dzīvē tu laimi gūsi, vienmēr, ja apdomīga būsi — un tad tik veiksies, ja nepārsteigsies.

Paldies par visiem skaistajiem brīžiem, ko pavadīji kopā ar mani...
Tie tiešām man nozīmēja ļoti daudz... Un zini, ka tie vienmēr būs manā sirdī...
Kā vieni no skaistākajiem manas dzīves mirkļiem...

Vij perēkli cīrulis no saules stariem,
Un ausmu ķīvīte vij savai ligzdai klāt.
Ir zaķi sākuši pa novakariem
Pa olai nokrāsot un savos grozos krāt.
Pa sīkām saknītēm, pa lauku kailu
Nāk Lieldienas un vēlas kūmās stāt
Tam priekam, kurš sēd šūpolēs kā gailis,
Tam priekam, kurš ir visu gadu krāts.
Nāk Lieldienas ar sengaidīto vēsti,
Uz debesīm kas skatienus liek celt,
Kas asnu prieku dvēselē sauc dēstīt
Un pūpolkokos saules zeltu smelt.
Saules staru zeltainās rīkstes
Palu steidzīgos ūdeņus per,
Krastos pūpolu mākoņi mīksti
Dzelmē savus atspulgus ber.
Vēju šūpoles augšā un lejā
Līdz pat galotnēm sirdi nes līdz.
Tai caur Lieldienu gaismu no jauna
Atkal dāvāts tiek cerību rīts........
Priecīgas Lieldienas....

Es savas mūža dienas
Kā brīnumu cerot vadu,
Bet atnāk vakars un zinu,
Viss jau atkal ir bijis.

Kādam ir ticis prieks,
Cits bēdīgs tai brīdī ir bijis
Un, kamēr citur snieg sniegs,
Te nav mēnešiem lijis.

Viss notiek bez manas ziņas,
Man pašai neesot klāt,
Un re, tavas sūrstošās pēdas
Bez manis kāds noskūpstījis?
(Gunta Kraulere no krāj. "Kad zvaigznēs pienenes snieg...")

Uz egļu zariem lēni sasnieg sniegs,
Katrs kaut ko cer un kaut ko gaida.
Nāk Ziemassvētki, klusi atnāk prieks,
Sirds paliek gaišāka, un acis smaida.

Vieglāk kalpot diviem kungiem, nekā vienai kundzei.

Dzīvē ir tādi mirkļi, kad pēc kāda skumsti tik ļoti, ka vēlies izraut tos no saviem sapņiem un apskaut.

Brīdi vējā ieklausies un dzirdi
Līksmi šalko zaļais egles zars
Tas ir tādēļ, ka ikvienā sirdī
Jūtams veca gada novakars!

Neplucini margrietiņas ziedu!
Tie ir meli, ka tā var uzminēt:
mīl vai nemīl?
Tur jau tāpat nekā nevar darīt,
bet tu neziņā novedi puķi.
Ko viņa var zināt par
cilvēka dīvainajām jūtām?
Kur lai viņa ņem vēl vienu ziedlapiņu,
ja tavi pirksti satvēruši pēdējo
pie vārda:
"Nemīl"...

?Vai saņēmi Tu
Ierakstītu vēstuli
Tajā bija pateikts viss
Tajā bija mana sirds.

Esi kā puķīte
Rasā, kas mirdz,
Lai tev ir tīra
Un draudzīga sirds.

Tumšajā naktī, kad pilnmēness spīd
Es domāju par tevi.
Es zinu, draugs, Tu aizmirsīsi mani,
Kaut Tavās acīs mīla mirdz.
Es zinu draugs, Tu pievilsi mani,
Bet mana sirds pēc tevis sauks!

Gribētu kā marcipāna konfekte pielipt Tavām lūpām, izkust Tavās rokās, lai vēl ilgi pēc tam mana smarža vējotu ap Tevi.
Gribētu kā ķiršoga tikt izvēlēta un atdoties Tev līdz pat kodolam, lai lipīga sulas lāsīte vēl ilgi ritētu uz Tava kakla.
Gribētu kā sniegpārsla, garām skrienot, pieskarties Tavam vaigam un lēnām izgaist no Tavu pirkstu pieskāriena.

The green eyes
Yeah the spotlight
Shines upon you

Visvieglāk atrast vieglas dzīves draudzeni.