Nejauši sveicieni

Manas jūtas kā puķes, kas naktīs zied — tam zvaigžņu augstums un mēness baltums. Tu drīksti pa piena ceļu nākt un tās visas salasīt...

ir nakts.. mani pārņem skumjas.. sev jautaju-kapēc, bet atbildes nav.. varbut tapēc ka aizgaji Tu, neko nesakot.. tapec jautāšu vēlreiz-kapēc aizgāji-mīlestība mana pirmā un pēdējā..

Izturies saudzīgi pret laimi! Tā Tev ir tikai aizdota.

Tieši zvaigznēs raugoties mēs visbiežāk iekāpjam dubļos.

Daudz laimes Tev dzimšanas dienā,
Bet Tu tikai nelec sienā,
Lai mēs varam Tevi apsveikt
Un vēl mīļus vārdus pateikt.

Lija. Ilgi, ilgi lija. Koki ar kailiem zariem ieķērušies debesīs kā bērni mātes svārkos un lūdzās sauli. Es nelūdzos. Man nebija spēka pacelt rokas. Es neticēju, ka saule tur ir. ES vairs nezināju, kad tā lec un riet, jo visi pulksteņi bija aizlijuši. Lielas lāmas sakrājušās zem pulksteņiem, un to atspulgi peļķēs skaitīja laiku atpakaļ. Nakts bez zvaigznēm staigāja ap māju un bezcerīgi lūkojās logos. Man bija bailes paskatīties tai acīs.
Un tad saplūda zeme ar debesīm. Zeme pēkšņi likās tālu, tālu, debesis zemu, jo zemu. Putni un lūgšanas necēlās debesīs, bet nositās pret zemi.
Es visu laiku domāju, ka māku zaudēt. Es nepratu. Ne toreiz, ne tagad.
Ceturtās dienas rītā uzlēca saule. Un viss bija sasalis. Dārzā stāvēja puķes aizsalušām acīm. Pulksteņos stāvēja sasalis laiks. Un debesis bija aizsalušas...
Tur aiz tām debesīm palika mana mīlestība...

Tālāk jaunība un ceļš pret kalnu būs,
Un ne vienmēr tur būs gluda iela.
Šodien Tu kā strauts, kas šalcot plūst
Izej straumē varenā un lielā
Tālāk — jaunība un ceļš pret kalnu būs!

Es tev atdošu savu spēku,
savu miegu un bezmiegu došu,
Lai tikai tu redzētu logā
Mēnesi nesāpošu...

Visi vēl Tev sho un to,
Es Tev vēlēshu kaut ko;
Lai Tu pupā pakārtos
Un ar zirni noshautos. =)

Mainīsies dzīvē Tev prieki un bēdas,
Ceļi Tev ceļā un kalnā ies.
Nekad nemeklē atpakaļ pēdas,
Grūti vai viegli- uz priekšu tiec!
/L.Rozentāle/

Lai kāzu diena cauri gadu tālēm
Kā cerība,kā balta bura peld
Un laimes ceļā lai tā neizbalē
Tāpat kā gredzenos dzirkst zelts.

Dejošana ir horizontālas vēlmes vertikāla izpausme.

Jaunā gadā gaišas dienas
Asariņas it nevienas,
Veselību, jautru prātu,
Un vēl naudas žūksni klātu!

Vakarā, kad jūra viļņo,
Un, kad saule dzīlēs riet -
Manas domas klusi, klusi
Tālumā pie tevi iet...

Šī var būt pēdējā reize, kad saku šos vārdus..
Šī var būt pēdējā reize, kad saku ka mīlu
Sakot šos vārdus es zinu ka tīru,
Tik tīru kā Tevi man nedarīt brīvu
Brīvu no sevis, jo Tevi tik mīlu...

Un pēdējā reizē, kad mīlēsim kopā
Kārtējo reizi Tu teiksi: ?Tu domā...??
Un pēdējā reizē, kad kritīsim kopā
Mīla būs tikai putekļu slotā...
Un reizē šajā, kad mīlēsim kopā
Tad pēdējo reizi būsim vēl kopā
To reizi, kad mīlējām abi mēs kopā
Uz mūžiem es glabāšu mīlošā domā....

Kad kārtējo reizi mīlēsi domās
Un mani, un viņu dalīsi lomās
Tā mana loma būs puika kas solās,
Bet viņa loma uz mūžiem Tev domās...

Par domu tik vienu, kā nemīlēt, mokās
Tavs prāts un sirds vēl sāpēs lokās,
Bet dienās, kad domā ka mīlā Tev sokās
Tu atceries mani, kas sirdi tur rokās
Bet atmiņas kura ap Tevi tik grozās...

Kad kārtējo reizi zināšu ? raudi
Tad mana mīla Tev būs kā saldi
Tik saldi kā tikai mīlas maldi,
Bet mīla mana kā pārpilni galdi
Un galdi šie pilni tik mīlu kā kalni....
/E. Markus/

Daudzi no mums domā, ka pasaule ir tāda, kādu mēs to redzam, kaut gan īstenībā pasauli redzam tādu, kādi esam mēs paši!

Par gadskārtu Jānīts nāca
Savus bērnus apraudzīt,
Vai tie ēda, vai tie dzēra,
Vai darbiņu padarīja.

Pie Sevis es klusu ciešu,
Pie Tevis sapnī tikai iešu.
Ez zinu to, ka vienaldzīgs esi,
Un nekad mani nemīlēsi!!!

Tu zīmēji mani uz sienām, lai manis vairs nav. Tu izlēji trauku ar mieru — un nu tā vairs nav. Es pacēlu sapni no ielas, lai maksātu Tev. Varbūt vajag ko vēl?

Tā mēs sapinušies kopā gājām...
Likteni un ļaudis kaitinājām.

Viss, kas bija,
Bij no tīra vēja.
Ne man tevis, ne tev manis vajadzeja.

/Ā.Elksne/