Nejauši sveicieni

Nepadodies tautu meita,
Vīru svētkus svinēdama.
Sit tautiešam olas pušu,
Lai plīst čaula brakšķedama.

Tagad mums jādala smiekli un asaras,
Saule, mēness, ziemas un vasaras,
Septiņas dienas, rīti un vakari...
Jādala viss, ko var dalīt un dot.

Ja mīli,tad mīli tik vienu,
Bet pārējos līmē gar sienu!
Ja mīlēsi simtu vienu,
Nedabūsi it nevienu!

Es redzēju sapni,
Sapni par Tevi un mani!
Tu biji laimīgs,
Tu mani apskāvi un cieši turēji...
Es biju vel laimīgāka,
Jo tas biji Tu, kas mani turēja,
Tāpat kā tonakt,
Kā tonakt, kad dejojām...
Es par to vel sapņoju...
Tas bija tik īss brīdis.
Kā vēlētos es
Tevi apskaut un cieši turēt sev klāt,
Nekad nelaist vaļā...

Tu vairs nezvani un neraksti,
Tieši tagad, kad man ir visgrūtāk...
Liekas, ka esi aizmirsis mani
Un man tas sāp...
Tici, ka labāk jutīšos es,
Ja kaut reizi dosi man ziņu,
Ja kaut reizi aprunātos mēs,
Kaut reizi tu mani apskautu...
Un lidotu debesīs es,
Ja Tu mani atkal noskūpstītu...

Nav mīla jāmeklē, tā atnāk pati
Un visām durvīm droši cauri ies,
Jo mīlestība tā ir dzīve pati,
No kuras cilvēks nevar noslēpties.

Vārds tiek dots,
Kad dzīvi sākam.
Katru dienu daudzināts,
Bet ik gadu vienu dienu
Laimes vārdā sumināts!

Īsts džentelmenis ir tas, kurš izkāpj no dušas, lai pačurātu!

Ja reiz tu mīli,
Tad tā stipri.
Tik stipri, ka sirds sāp,
Tad tu izjūti to...

Mīlestība vienmēr ir nedaudz neprātīga, bet arī neprātam piemīt mazliet veselā saprāta. /F.Nīče/

Šo dzīvi dzīvojot man vienmēr šķitis
Ka savāds spēks ir Tavai mīlestībai, māt.
Vienalga — laimīgs es vai izmisumā kritis,
Kā sargeņģelis Tu man vienmēr esi klāt.

Es nezinu, kāpēc mana sirds tik ļoti deg — tā liesmo, svilst!
Es nezinu, kāpēc Tavi vārdi ir tik sirdi pildoši.
Mana sirds mieru nejūt, tā augšup ceļas un tad lejā krīt.
Tik skumjas asaras pār manu vaigu rit.
Vai Tu viņas ar karstiem skūpstiem žāvēsi?
Tā vēl nekad manā dzīvē nav bijis.
Tu esi mana saule — mana maza sirsniņa tik ap Tevi trauc.
Vai muļķe viņa?
Tu brīnīsies un pieri rauksi, bet nevajag mani sāpināt.
Par daudz šaja pasaulē ciests.
Pasmaidi — un atkal mana sirds pildīsies ar sauli, ūdenskritumu un varavīksni.
Gribas aizbēgt, bet kājas sastingušas
Gribas mirt, bet sirds pretī Tev steidzas un dzīvot grib
Gribas aizvērt acis, bet acis Tavu skatienu meklē
Gribas Tev to visu teikt, bet mēle vārdus vairs neatrod.
Ar katru elpas vilcienu, ar katru skatienu — es jūku prātā.
Kā tauriņa spārni — tik viegli, tik maigi Tavi pirksti manu ādu skar.
Saki, vai tā var?
Sirds tik pilna, tik smaga, saki, kur lai savas jutas es lieku?
Tās krūtīs bango un galvā pērkons dun.
Tās laužas ārā, bet vai viņas netiks samītas un pamestas grāvī?
Kā lai es to zinu?
Saki, lūdzu, saki — mīļotais?!!

Lai kāzu diena cauri gadu tālēm
Kā cerība,kā balta bura peld
Un laimes ceļā lai tā neizbalē
Tāpat kā gredzenos dzirkst zelts.

Jau saulīte ikdienas pastaigas sāk
Un putni debesīs zīmēt pasauli nāk
Šodien tik mīlīgi vasara pasauli sveic
Jo daiļākais vārdiņš ir šūpulī celts!

Ap sirdi man ir bēdīgi,
Un pisties gribas zvērīgi,
Būtu labi, ja tu prastu
Pīzdu atsūtīt pa pastu.

Maigs vējš šūpo zarus,
Īgnus viņš padara labos garus,
Lec saule no rīta,
Esmu kā miglā tīta,
Savus sapņus es mīlu tik ļoti,
Taisnību grūti ir dot(i),
Īstenība ir tāda, bet nevaru teikt
Bet savus draugus varu mīlēt un sveikt,
Atliek salikt burtus kopā un šo brīnišķīgo vārdu teikt!

Lai jums šovakar ir silti, silti,
Kad aiz loga vecais gads.
Un ar jautriem pārslu smiekliem,
Atnāk laimīgs Jaunais gads.

Šodien draugi ciešā lokā
Vēlē laimes, ziedus sniedz,
Kad uz mūžu drauga rokā
Savu mazo plaukstu liec.

...Vissapkārt tik vienmuļš un kluss..
Sāp.... Tik ļoti, ļoti sāp..
Kāpēc????????Par ko???
Tas ir vienīgais, ko gribu zināt!!!
Es gribu pārstāt tevi mīlēt,
Bet es nespēju tevi nemīlēt!!
Es gribu tevi aizmirst,
Bet es nespēju par tevi nedomāt!!!
Tev jau nesāp....
Tu vienkārši aizej pie citas....
Un tas jau arī sāp visvairāk...
Tas, ka citas rokas tevi apskaus,
Citas lūpas tevi skūpstīs,
Cita teiks tev mīļus vārdus..
Un pats galvenais, ka tu...
Tu mīlēsi citu....
..Sāp.. Tik ļoti, ļoti sāp......:((

Cerībām — zaļas egles sīkstumu,
Darbiem — dvēseles mūžību,
Domām — Ziemassvētku sniega baltumu!

Vislielākā laime,ko cilvēks var gūt ir mīlēt un mīlētam būt...