Nejauši sveicieni

Mēdz teikt — ir jānotiek brīnumam. Par lietām par kurām Tu sapņo un ilgojies, bet īsti netici, jo ... pārāk skaisti, lai būtu patiesi. Tomēr brīnumi notiek ik uz soļa, ja proti tos pamanīt un noticēt.

Āboldārzs...
Kad vēlējos redzēt ābolus krītam, es paskatījos augšup.
Kad gribēju sajust zāles smaržu, es paskatījos lejup.
Kad gribēju satikt savus draugus, es paskatījos atpakaļ.
Kad gribēju sasniegt ko labāku savā dzīvē, es gāju uz priēkšu.

Bet tad man pazuda ābeles virs galvas
un zāle kļuva par asfaltu- tumšu bruģi,
un draugi bija tālu.
Man vajadzēja kādu....

Kādu, kas būtu virs vai zem, aiz vai blakus.
Bet blakus man jau sen nav neviena.
Gribās tālāk iet, bet atmiņas,
atmiņas tās ir aizmirstamas.

Draugi zem ābelēm, virs zāliena tusē un smej
aizmirsuši par mani un pagātni.

Tu esi gaisma manī iekšā, es katru nakti turu to pie sirds!!!
Tu manā iztēlē man katru dienu būsi priekšā...
Kā liela mīla, kas manā sirdī vienmēr spoži mirdz!
Bet gaismas spīd un gaismas arī nodziest
Pie tā nav vainojams neviens
Mans lepnums neļauj gaismu atkal iedegt
Un lēnām nomirst arī mana sirds!!!
Vai mēs to abi darām tīšām?
Vai apzināmies kā tas ir?
Mēs savu dzīvi nežēlīgi plēšam
Un asinis un spilvena kā asaras vien pil...
Es vēlos dzīvot roku rokā!!!
Un tagad zinu, kas man esi tu....
Ka visu, lai mēs būtu kopā,
Es nedomājot kādam atdotu!!!
Es lūgšu tev kā toreiz mani sildīt....
Un paskaidrot ,ko vēlos es,
Jo nespēju to tagad saprast pati
Un savus vārdus vēlos tālāk mest!!!
Es tevi, lūdzu, turi mani cieši....
Pat ja bēgu — turi
Pat ja raudu — smaidi,
Pat ja raidu — GAIDI!!!
Jo esi mana gaisma, ko katru dienu turu es pie sirds
Tu manā iztēlē man vienmēr būsi priekšā
Jo esi mana lielā mīla, kas manā sirdī pirmo reiz tik spoži mirdz!!!!!

Ceriņi aizdegās
Ceriņi sauc
Ceriņu neprāts
Iespēj daudz


Bet
Tie, kuri paši
Mīlēt neprata
Mācījās mīlēt
No ceriņu neprāta.

Viļņos peldas balta kaija,
Jūras lauva galvu slien.
Lido draudzība kā laiva
Pāri gadu ūdeņiem.

Lai būtu darbs, kas iepriecina,
Draugi,kuriem var uzticēties,
Domas,kas nes gaismu
Un nemiers,kas spārno!

Kas ir mīlestība?
Tā ir gulbja dziesma.
Kas ir mīlestība?
Kvēla uguns liesma.
Kas ir mīlestība?
Duncis sirdī durts.
Kas ir mīlestība?
Burts plus vēl viens burts.
Kas ir mīlestība?
Vēja spārni doti.
Kas ir mīlestība?
Ziedi, asarām apgleznoti.
Kas ir mīlestība?
Asaru plūdi naktī.
Kas ir mīlestība?
Laime, citiem zagtā...

Zakīts iet pa zāli un smaida,
Zāle pa zaķīša pautiņiem skraida.
Zālīte beidzās, akmeņi sākās
Bez pautiem zaķis atnāca mājās.

Vērtība ir vārds. Saudzē to.
Vērtība ir cilvēks. Sasildi nosalušo.
Vērtība ir darbs.
Piepildi līdz malām
savu dienu.

Sidrabiņa lietiņš lija
Ziemassvētku vakarā.
Visi sīki žagariņi sidrabiņu vizināja.

Mīlu viņu, tikai viņu,
Skatos cik skaista viņa,
Domāju kā lai verš visu pa labu,
Vai vajag? Vai vajag to?

Viņas smaržas — neaizmirstamas,
Viņas mati — apburoši,
Viņas acis — neatkārtojamas,
Viņa šī Skaistule, burvīga !

Domāju tikai par viņu,
Vai kāds to saprot?
Ciešu es dēļ viņas,
Sāp sirds pēc viņas!

Gribu vēl reizi sajut viņu,
Vēlos tos mirkļus atgūt,
Mīlēt, apskaut, samīļot,
Vēlos to no visas sirds!

No viņas pat acu skatienu novērst nevaru,
Viņa tik ļoti skaista, skaista...
Dievini vai mīli, bet to nesaprot viņa...
Viņa.. tikai un vienīgi viņa!

Es mīlēju kādu un tā nebiji Tu
Es apbrīnoju kādu un tā nebiji Tu
Es apdāvināju kādu un tā nebiji Tu
Bet vairs tā nebūs, jo satiku Tevi un kāds biju es.

Lido klusi sniega pārslas
Pāri klusai mežmalai,
Lai šīs pārslas vieglas, maigas
Jaunā gadā laimi nes!

Es aizveru acis.....
Vel pēdējo reizi uzmetu.......
Skatienu pa logu.....
Kur zvaigznes mētājās plašajās debesīs...
Un es aizmiegu.....
Bet TU, jā tieši TU.....
Valdi manos sapņos....
Es sapņoju par tevīm....
Par tevīm kā tas būtu....
Ja mēs būtu kopā....
Ko mēs darītu, kurt ietu.....
Bet tad es pamostos....
Kur jau pa logu mirdz saulīte....
Un apjaušu to kad dzīvoju dzīvi...
Bet vēlētos nokļūt sapnī atpakaļ..

Miglas aizkars ved nezināmajā, un minēt nākas ne tikai ceļa zīmes, bet arī gala punktus. Lai nepazūd īstie orientieri un sirds vienmēr aizved pie mīļajiem!

Tādas ziemas nav,
Kas laimi sniegiem klāj.
Tādas Valentindienas nav,
Kas mīlu neatstāj.

Ņem tasīti saules gaismas
Un pievieno to smaidam.
Tad pārkaisi ar laimi
Un, nepārtraukti maisot,
Pievieno nedaudz maiguma,
Nedaudz smieklu,
Tasi mirdzošas rīta rasas
Un zvaigzni no zilajām debesīm.
Pievieno nedaudz pacietības,
Tad lēnēm iecilā ritmisku melodiju
Un atkal labi samaisi.
Rīkojies saudzīgi ar šo maisījumu.
Pievieno vēl vienu smaidu,
Un Tu sapratīsi, ka esi ieguvusi
Tiešām vērtīgu recepti...

Nepūlies iemantot pasauli,
Tā jau ir Tevī.
Tu tikai ej pa pasauli,
Un saullēktus glabā sevī.

Tagad es Tev pastāstīšu, ko Tevis dēļ darīju,
Piedsdesmittūkstoš asaras, ko noraudāju
kliedzot, trakojot un nervozējot dēļ Tevis,
Un Tu tāpat mani nedzirdēji...
Negribu tavu roku, šoreiz pati izglābšu sevi
Varbūt vienreiz atmodīšos
Novārgusi, pilnībā sakauta dēļ Tevis,
Tikai tad, kad domāju, ka sasniedzu apakšu,
Es atkal mirstu...
Es tuvojos zemei...
Slīkstot Tevī....
Es krītu mūžīgi
Man ir jāizlaužas cauri
Es tuvojos zemei...
Murgoju un pieņemu patiesību un melus,
Tā, ka vairs nezinu, kas ir īsts un kas nē
Vienmēr apmulsušas domas manā galvā,
Tā, ka pati sev vairs nevaru uzticēties
Es mirstu atkal
Es tuvojos zemei,
Slīkstot Tevī,
Es krītu mūžīgi
Man ir jāizlaužas cauri...
Tu ej tālāk un kliedz,
Kliedz uz mani, esmu tik tālu,
Es atkal nebūšu salausta,
Man ir jāelpo, es nevaru turpināt tuvoties zemei Tevis dēļ...

Jaunais Gads kad pārkāps slieksni
Palielinās manu tieksmi
Satikt Tevi, skūpstīt maigi
kamēr sarkani būs vaigi

ceru, ka Tev nebūs baigi

veselību,mīlu, naudu...katru dienu gūt Tev baudu!