Nejauši sveicieni
Šais'' aukstajās naktīs un dienās,
Kad Tu staigā vientuļš un skumjš
No debesīm ir sācis krist sniegs.
Zem šim pelēkajām debesīm,
Lietus un saule nebūs ilgu laiku redzamas.
Sniegs gurkst zem Tavām kājām kā
Biezputra pilna ar zemeņu zapti.
Tavas asaras pārtop par sāļu jūras ūdeni,
Kas ir kā nokusis sniegs pavasarī.
Bet Tava sirds klusītēm pielavās man
Un atņem manu sauli, ziedus un prieku.
Atstājot man skumjas un vientulību.
Bet Tu aizej laimīgs tālāk savu taku
Ar sauli virs Tevis un ar prieku dūšu manu.
Bet man tagad jācieš Tavs ziemas aukstums
Un vientulība bez Tava pieskāriena.
Tas nozīmē: man ir jāiet tālāk pakaļ Tev un
Jāmeklē atpakaļ sava dzīves taka.
Un tā no gada uz gada........
Tā gaisma, ko izstaro svece,
Tas gaišums, kas liesmiņā plīvo,
Izplēn, pazūd un gaist.
Bet gaišums, kas cilvēkā dzīvo,
Un siltums, ko izstaro sirds,
Tas nezūd, tas palīdz un mirdz.
Ko vēlēt tev?
Lai laimīgs tu...
Un lai tāds nebūtu
Bez manis...
Ciik ilgi drīkst tā domās kljeot, celt atmiņas kaut smagas tās, cik ilgi drīkst likt kādam sevi gaidīt — vai godīgāk nav pateikt negaidiet....
Dzīve ir komēdija tiem, kas domā, bet traģēdija tiem, kas jūt.
Lai gaisā jūtams viegls flirts,
Bet ūdenim lai piejaukts spirts!!
Man jānozog būs no tevis kaut kas.... Maziņš, tas dārgi tev nemaksās tas lielu laiku neaizskavēs tas ļaus man būt laimīgai, kaut uz mirkli, mazu....... Tu ļausi man to nozagt no tevis? Lūdzu ļauj man nozagt atkal, atkal tavu brīnišķīgos skūpstus no tevis!
Kad uz visas zemeslodes
Tavu dzimtenīti svin,
Tad lai slimo tas ar gripu,
Kas šo dienu nepiemin!
Ziemassvētki.
Gaisma rada prieku,
Siltums — dzidru labestību.
Lai eges smarža Jūsu mājās
un gaiša uguns pavardā!
Telefons pa vakariem,
Noder mīlas sakariem!
Es redzēju sapni,
Sapni par Tevi un mani!
Tu biji laimīgs,
Tu mani apskāvi un cieši turēji...
Es biju vel laimīgāka,
Jo tas biji Tu, kas mani turēja,
Tāpat kā tonakt,
Kā tonakt, kad dejojām...
Es par to vel sapņoju...
Tas bija tik īss brīdis.
Kā vēlētos es
Tevi apskaut un cieši turēt sev klāt,
Nekad nelaist vaļā...
Tu vairs nezvani un neraksti,
Tieši tagad, kad man ir visgrūtāk...
Liekas, ka esi aizmirsis mani
Un man tas sāp...
Tici, ka labāk jutīšos es,
Ja kaut reizi dosi man ziņu,
Ja kaut reizi aprunātos mēs,
Kaut reizi tu mani apskautu...
Un lidotu debesīs es,
Ja Tu mani atkal noskūpstītu...
Sveiciens tagad vairs nav modē,
Pārdevu to tirgus bodē.
Tagad jauna mode valda —
Tev no manis buča salda.
Piedod, māt, mūsu steigu un nevaļu, piedod mūsu neratnības un neizdarītos darbus -kopš bērnības visā dzīves garumā, piedod, ka pārāk reti esam tev teikuši pateicības un mīļos vārdus! Mēs tomēr katrs agri vai vēlu saprotam, ko nozīmē mātes sirds, un tu vienmēr mūsu atmiņās spulgosi gaiša, skaidra un neaizmirstama — tu -karsta asins lāse gadu baltumā.
/Lija Bridaka/
Šodien ziņu tev rakstu datoram pogas bakstu, gribu vārda dienā sveikt kau ko gudru arī teikt. Lasi ziņu un smaidi un no cietiem ziņu gaidi.
Kad gāji tu man garām,
Mani apbūri ar acīm savām...
Patīc man tu ļoti, ļoti
Bet tu to laikam nesaproti...
Skaistākos sapņus dāvinu tev,
Kvēlākās sāpes paturu sev!
Ļauj rozei ziedēt,
Ļauj smaržīgai būt,
Ļauj sirdij mīlēt
Un laimīgai būt.
Nesaki man savu vārdu,
nezināmais svešiniek,
Nesaki neko, tikai piekļauj mani sev klāt
un sasildi azotē.
Es esmu viena starp cilvēkiem,
viena starp draugiem, starp radiem,
viena starp bērniem,
jo nevienam nav Tava siltuma.
Nesaki man neko,
vārdi vienmēr visu sabojā,
vārdi atņem siltumu rokām
un šaubu ēnu aizklāj skatienam.
Nesaki ?
vienkārši esi ?
bez Tevis man mūžīgi salst!
Kā ozoliņš, kas piedzimis no zīles,
Un savās saknēs zemes spēku smeļ,
Tā jūsu sirdis pilnas svētās mīlas,
Pret sauli savu mazo bērnu ceļ.
Lai puisēns aug, lai vārdu nēsā godam,
Lai mūža ēzē pats sev laimi kaļ,
Lai visur viņa gaišās pēdas rodam,
Lai viņa prieks kā rudzu asni zaļš,
Lai puisēns aug un katru darbu mīlē ,
Lai dzīves gudrību sev sakrāt prot,
Kā ozoliņš, kas reiz piedzimis no zīles,
Māk dzimtenei un dzimtai godu dot!
Tev liksies, ka durvīs kāds stāv,
Bet manis tur nebūs
Es akmenī, puķē un papīra lapā būšu.
