Nejauši sveicieni

Vakar gan tu baigi kruti,
Lielījies ar savu zuti.
Zutis tev — mums kurkulīts,
Maziņš un ne visai glīts.

Sniega pārslas lido lēni,
Veco gadu aizvadot.
Daudz jums prieka,
Daudz jums laimes,
Jauno gadu sagaidot!

Kādreiz, jāciena ir sevi,
Lai smagi nekristu gar zemi,
Vienreiz, tu to panāksi,
Kad tu žēli raudāsi.....
Kāpēc man tu pāri dari?
Ja tu arī mīlēt vari...
Bija rokas tev tik mīļas,
Pēkšņi devi sāpes dziļas....
Daudz asaru man bira
Un ar laiku jūtas mira....
Labu pieredzi man devi,
Vairāk nevaru es mīlēt tevi!!!

Viss, kas skumdinājis, gaist,
Maigas jūsmas krūtīs kaist.
Sirdi glāsta mīļums liegs.
Dvēselē plaukst laime, prieks.

Lai maldītos nevajag ielu, ar biezokņu baigu un lielu,- var maldīties pats sevī, neviens kur nemeklēs tevi. /E.Stērste/

Sākumā mīlestība uzvar garlaicību, pēc tam garlaicība nonāvē mīlestību. Iedzersim par to, lai mūsu dzīves ceļā nebūtu garlaicīgas mīlestības!

Tu esi neprāts, Tu esi grēks
Mani aicināt dzīvot
Tavs dvēseles spēks.
Tu esi sāpe, Tu esi malds
Tomēr Tavs acu mirdzums,
Tik salds...

Nevēlos vēlēt klišejas un banālas frāzes, tāpēc iedzersim par daudzpunktiem... To vietā katrs var izdomāt kaut ko savu...

Nav svarīgi, ka slikti iet! Varbūt tas labi izskatās...:))

Dzīves melnās dienas
liek dvēselei
cietā gliemeža
čaulā tīties,
nejūtīgie un pārlieku
ziņkārīgie,
lai tur nespētu
ieskatīties.
Dzīves baltās dienas
savukārt
atver aizslēgtos
logus un durvis,
vienā mirklī ļauj
piedzimt brīnumam,
kurš tev spārnus
iedod kā burvis.
Lai Tev vairāk
balto kā nebalto,
dienu turpmāk
dzīvojot būtu, lai tās zelta
guldeņos pārtaptu,
un no draugiem
cīruļu vieglumu
saviem nākošiem
gadiem gūtu!

Tu esi viens no eņģeļiem,
Kas mīt uz šīs zemes,
Bet vienīgais, kurš ir mans eņģelis.
Tu esi viens no vismīļākajiem,
Skaistākajiem eņģeļiem,
Bet vienīgais pēc kura es ilgojos...

Kā, tev nepatīk melnais humors? Rasists!!!

Kur draudzība sākas to neteic neviens
Un kādēļ lai vārdos to saka.
Bij gājēji divi, bet lielceļš bij viens
un pēkšņi tie atrodas blakus.

Tā puķe uzzied,ko Tu paņem rokā,
Tā sirds sāk mīlēt ko Tu uzlūko.
Tev ir jau viss,Tu staigā zvaigžņu lokā
Es Tev vairs dāvāt nevaru neko!
(J.Ziemeļnieks)

Tā noskaņa ir netverama,
Ko decembris mums sirdī auž,
Tā plūst no cilvēkiem un namiem,
To piesnigušie meži pauž.
Tā savu roku liek uz pieres,
Kaut dienu dūrainis tik īss,
Ka blakus skopam saulesstaram
Jau vakarēnu skropstas trīs.
Tā noskaņa,ko sevī nesam,
Mums palīdz tumsu pārdzīvot
Tas ir tas netveramais brīnums,
Kas gaidīšanas laikam dots.
Kas izplaukst dvēselē ikvienā,
Kad Ziemassvētki durvis vērs,
Un lielā prieka vēsts mums zvaigznes
Pār visām gada dienām bērs.
Priecīgus,gaišus,ticības,cerības un mīlestības piepildītus Ziemassvētkus un panākumiem bagātu un laimīgu Jauno gadu!

Remember me when I am gone away,
Gone far away into the silent land;
When you can no more hold me by the hand,
Nor I half turn to go yet turning stay.
Remember me when no more day by day
You tell me of our future that you plann''d:
Only remember me; you understand
It will be late to counsel then or pray.
Yet if you should forget me for a while
And afterwards remember, do not grieve:
For if the darkness and corruption leave
A vestige of the thoughts that once I had,
Better by far you should forget and smile
Than that you should remember and be sad.

Kad mana sirsniņa pukstēs kā nekad —
Es par tevi domāšu!
Kad mana sirsniņa sals kā nekad —
Es tevi apmīļošu.
Kad mana sirsniņs trīcēs kā nekad —
Es tevi noskūpstīšu!!!

Es tostu uzsaukšu par sniegavīru dārzā,

Kam sniegpārsliņa burkānsnīpi skar,

Par bišu dziesmiņu, par ziemu spožā krāsā,

Par rotaļu, kur saulei jāuzvar!

Es tostu uzsaukšu par varavīksnes dienu,

Kad ūdenskritums jautri čalot steidz,

Par ievām Gaujmalā- par pavasari vienu,

Kad harmonija mūsu sirdis sveic.

Es tostu uzsaukšu par pīpeņziediem baltiem,

Kad paparžlapās brīnums mirdzēt sāk,

Par nakti mistisku ar sapņiem zvaigznēs kaltiem

Un balto svēteli, kas laimi atnest māk!

Es tostu uzsaukšu par rudens lapām sārtām,

Kas salnas skavās lēni zemē krīt...

Šis tosts par atmiņām, kas gadalaikos krātas-

Tās vienmēr sirdī goda vietā mīt!

Katram kaut kas viņa silē -
govīm — zāles, zirgam — auzas.
Tikai nav, kas mani mīlē,
Sirds par velti lec un dauzās.

Kā rīta rasa dzīve šķiet,
kā spoža rīta rasa,
kā sapnis jauks, kas neaiziet,
kā grāmata, ko never ciet,
ko mūžam neizlasa...