Nejauši sveicieni

Raugoties uz Tevi mani pārņem siltums un gribu smaidīt, jo savādāk nespēju.

Brīdi vējā ieklausies un dzirdi
Līksmi šalko zaļais egles zars
Tas ir tādēļ, ka ikvienā sirdī
Jūtams veca gada novakars!

Ja es tevi atgrūžu — ne vienmēr tas nozīmē, ka Tu man nepatīc! Iespējams tu patīc pārāk stipri un man vienkārši ir bail tev ļauties! Ja es tevi sāpinu — ne vienmēr tas nozīmē, ka es tevi ienīstu! Iespējams tā es vienkārši baidos ļaut nobrukt tai neredzamajai sienai, kas ir starp mums! Ja es tevi skūpstu, glāstu vai maigi apskauju — ne vienmēr tas nozīmē, ka vēlos tevi! Iespējams es vienkārši vēlos kādu sev blakus! Iespējams, ka tu man neko nenozīmē... iespējams...

Tas. kas pasaulei dzīvību devis,
Šinī naktī no mūžības cēls,
Zvaigžņu apmirdzēts, atnāk pie Tevis
Tevi mīlēt kā Cilvēka sirds.

Līst mēnessmūzika
uz smalkām zaru stīgām.
Līdz milzu vijole
kļūst piesniegušis mežs.
Un skanēt liek
pat pārslu bezdelīgām,
Kad dienai pāri
tumsa spārnus pleš.
Plīv sveču liesmiņas,
nakts iet uz pirkstu galiem.
Sirds tic kā bērnībā,
ka brīnums ciemos nāks,
Kad pusnakts stundā
Jaunais gads pār zemi,
Pilns cerību un
sapņu gaitu sāks.
(K.Apškrūma)

Izvēlējos tieši šo. Gadījums, protams. Bet vai tikai un vienīgi gadījums ir to cilvēku satikšanās, ar kuriem kopā pavadām gadus, mūžu? Zinu, bet nepieņemu, ka tā tikai nejaušība..

Ja spētu dot, ko vien vēlētos, es Tev piešķirtu sirdsmieru, kas paliktu nesatricināms, lai kas dzīvē atgadītos.

Šī ir tā diena, kad cilvēks nepaliek, ne vecāks, ne kā savādāk jaunāks.
Tev vienkārši ir vārda diena.Ar to arī sveicu!

Vēju šūpoles augšā un lejā,
Līdz pat galotnei sirdi nes līdz.
Lai caur Lieldienu gaismu no jauna,
Atkal tiek dāvāts cerību rīts.

Laimīgs tas, kurš vēl nav dzimis
Laimīgs tas, kurš nomiris
Laimīgs tas, kurš savu sirdi
Vēl nav mīlai atdevis

Lai viss ko velies-PIEPILDAS.
Lai viss ko dari-IZDODAS,
Lai viss ko gribi ir SASNIEDZAMS.
Bet nekad lai nav ta,ka nav NEKAD!

Ir vajadzīgs tikai gribēt,
Tad daudz ir padarāms.
Un arī visā dzīvē
Ir daudz, kas iegūstams!

Ziem’svētku brīnumam ticēt gribam
Baltajam sapnim, kas dzīvē reiz bij’
Brīnums šķiet, netverams, gaistošs kā dūmi..
Svētku eglītes liesmiņās vij.

Mazliet no bērnības vēlreiz es vēlos,
Lelli no lupatām – mīļa, kas man,
Pasaku grāmatu lasītu — pirmo..
Skolas eglītē zvaniņi skan!

Māmiņas šūpuļa dziesmiņu mīļo..
Kas žūžo un aijā.. bez rūpēm bij’ laiks
Tās sensenās dienas, kas dvēselē zvīļo,
Šķiet, sudraba plīvurs klāts atmiņām maigs!

Starp savējiem ilgāk palikt es vēlos,
Un klausīties mazbērnu čalās, kas skan!
Likt noticēt Ziem’ssvētku vecītim mīļam..
Caur vecākiem nodots un atstāts reiz, man

Lai Tev šodien labi klājās
Mājās ejot klausa kājas
Nepiedzeries dikten daudz
Lieto arī drusku pauz.....

Mēs šodien Tevi sveiksim,
Daudz mīļu vārdu teiksim!
Tev sniegsim rozes sārtas,
Un bučosim pēc kārtas!!!

Manas lūpas visiem smaida,
Manas acis visiem mirdz,
Bet es mīlu tevi vienu,
Tev tik pieder mana sirds!

Būs brīnumi, ja vien tiem noticēsim!
Būs laime tad, ja pratīsim to dot!
Būs saskaņa, ja vien to radīt spēsim!
Vien dodot citiem, varam laimi gūt!

Kad vēji vakardziesmu čukst,
Un tālē zvaigznes mirdz,
Tad atceries, ka kaut kur pukst
Tev mīļa drauga sirds.

Vējš putenī var aizvilkt ceļu ciet, var aizputināt arī dziļu gravu. Bet būtu jāprot tā caur dzīvi iet, nekas lai nevar aizvilkt taku tavu.

Lai Tev cāļa veselība,
Oda dūša, izturība.
Un lai dundurs mierā liek,
Muša mūžam neaiztiek!