Nejauši sveicieni

Kas tur nāk pār laukiem, grāvjiem,
kam tāds kažoks balts un plats.
Tas ir Jāņu tēvs zem grādiem,
Nospriedis, ka Jaunais gads...

Cilvēki saka, ka dārgumi slēpjas zem zemes...
Bet es taču nevaru ņemt un aprakt tevi...

Es arī pats, nezinu, jo neesmu vēl noskaidrojis, vai dzīve ir nopietni ņemama vai nav. Es zinu, ka tā ir bīstama un spēj nodarīt sāpes. Taču tas vēl nenozīmē, ka tā būtu jāņem nopietni.

[Kurts Vonnegūts "Čempionu brokastis"]

Jau Ziemassvētki. Caur tumsu garo
Kāpj saule augstāk debess lokā,
Un eglē sveces deg kā Saules lokā.
Ir. Ziemassvētki. Gaisma dvēselē staro...

Gribu Tevi aizmirst, jo zinu
Ka tā būtu vislabāk,
Bet kā, lai Tevi aizmirstu?
Kā, lai aizmirstu, ja gribētu,
Lai ausīs skan Tavi vārdi?
Ja gribu sajust Tavu smaržu?
Ja gribu Tevi izjust?
Izjust Tevi visu...
Tāpāt kā tonakt...
Kāpēc viss ir ideāli uz tik īsu brīdi?
Es ienīstu sevi, jo gribu es Tevi......
Es ienīstu Tevi, jo Tu laikam negribi mani....
Kāpēc Tev pret mani nav jūtas, tāpat ka man pret Tevi?
Bet varbūt ir???
Kāpēc tagad skan tā dziesma,
Kura tik ļoti man atgādina naktis, ko pavadijām kopā?
Kāpēc tieši tagad, kad man ir tik slikti?
Kāpēc vispār bija tik labi — gan Tev, gan man?
Ja neko pret mani nejūti, kāpēc biji tik laimīgs ar mani?
Bet varbūt viss atkal bija meli???.....
Nēesi iedomājies, ka mēs esam radīti viens otram?
Tad padomā...
Visu jau var mainīt un pagātnes nepiepildītos sapņus un cerības ietvert tagadnes sapņos!!!!
Katrs meklē to, ko pazaudējis — es meklēju mūsu mīlestību....
Manai sirdij tagad ir tik auksti, jo Tu esi pie citas...
Bet tik un tā es ilgojos un gribu tikai Tevi...
Tev dotu visu, bet man ir tikai sirds...
Vai ar to Tev nepietiek?

Cilvēka mūžs ir
līdzīgs koklei
Satrūkst stīga un viss
ir kluss...

Ar Tevi vienmeer ir pavasaris!
Kaa Tu no ziemas to nosargaaji?
It kaa Tevii kaads saules stars
Buutu atradis maajas...

Noplūc kā puķes dienas
Laiks ko dāvina tev,
Skaistākās ziedlapiņas
Paturi vienīgi sev.

Lai pie tava loga
Rožu krūmiņš zied,
Un rožu krūmiņā
Zaļa varde dzied.

Vai veeji shalko, vai veeji mieriigi klusee!
Pats galvenais, ka sirds ir kreisajaa pusee!

Ik gads ir augšup pakāpiens,
Ko mūžu kāpnēs augšup liekam,
Lai atkal soli tālāk tiekam
Un laiks mums garām nepaskrien.

Tu un es, es un tu divi vien šai pilsētā, mazā baltā pilsētā tu un es, es un tu tavs rokas pieskāriens pāri man slīd varbūt tomēr kādreiz pie manis tavs ceļš atvedīs varbūt jau rīt, vienmēr es būšu tev klāt kad sauksi tu, zini tev ir kurp iet, kurp paslēpties.

Arī smaidot kādreiz sāp sirds,
Arī smaidot kādreiz asaras mirdz!!

Nebēdā, ja jākuļas
Dzīvē kā pa maisu;
Vēl jau tā nav iekārtots,
Ka var skriet pa gaisu!

Lai arī tad, kad sarmā mirdzēs mati,
Jums mīlestība ir tā pati!

Sieviete pie stūres ir kā zvaigzne pie debesīm. Tu viņu redzi, viņa Tevi ne.

Vai es sirēna ar maigu balsi,
Ka sevi aizvilināt ļausi?
Kaut raganiskā manī gana,
Bet vai pa gabalu to mana?

Mīlas tas ir tikai vārds....

Tas nav apzīmējums kādai lietai
Tas ir brīnišķigs veids, kad divi cilvēki grib ļauties jūtu šūpām...
Mīla ir tikai vārds un kad šī aizraušnās sākas- vārds kuru lietojam grēku kalnu aizsegšanai.
Mīla ir tikai vārds, kas iemests visā pilsētā.....
...iedarbīgs mazs vārds, kas ir visnepiemērotākais patlaban....
Mīla ir tikai vārds, bet ļauj to izskaidrot
Tomēr es zinu, mēs zinam ka tas tiešām ir nepaties...
Mīla ir tikai vārds — tikai vārds, ko mums tīk dzirdēt....

Kas pirmais sēj tam pirmam sēkla beidzas ;)

Viens mazs prieks, lai tev būtu katra diena,
Viens skats, viens zieds, viens laimes stūrītis.
Viens saules stariņš un mazliet debesis
Un labs vārds, kas dzīvi dara skaistu.