Nejauši sveicieni

Kā saules gaisma, tik spoži iekriti man acīs
ka rotaļieta, kuru samīļot
ar dvēseli tu mani apbūri.. tu ienāci manā dzīve
un par to es tevi mīlu
paskaties, kur asaras līst... kāda cilveka dvēsele aizklīst
mana ir šeit un smaida,
jo tu esi pie manis=)

Cik pasaulē māmiņas skaistas ir daudzas
Ar sirsnīgu skatienu, saulainu smaidu-
Par skaitāko savējo katrs mēs saucam
Kas ceļā mūs pavada, mājās mūs gaida
Cik reti mēs māmiņām dāvājam ziedus
Cik bieži mēs māmiņām nodarām gauži,
Bet māmiņas labās it visu prot piedot
Vien sirmāks kāds pavedien deniņos aužas...
To maigumu jūtot ,ko bērnībā guvām
Mēs lielāki augsim un gudrāki kļūsim -
Vien nebēdā ,māmiņ, ka vecums nāk tuvāk
Tu mūžam man pati visskaistākā būsi!

Es ticu ka ir debesis
Kur laimes bērni mīt
Kur saulīte daud spožāki
Un mīlīgāki spīd

Es ticu ka ir brīnumi
Kas necerēti nāk un
Un daiļu spņu pasauli a
Ap sevi radīt sāk

Es ticu ka ir laimība
Kas svētās lismās mirdz
Un ja tā visa nebūtu
Vai jūstu mums tad sirds?

Kam nav kauna, tas dzer tukšu līdz pašam dibenam, kas skaidru sirdi apzinās, tas glāzē pili neatstās!

Vakar es biju uz tevi ļauns,
Jo tu man sāpes dari.
Bet šodien man par sevi ir kauns,
Jo varbūt tev sāpēja arī.

Šais dienās, kad gadi tev mijas,
Daudz ziedu ceļā lai plaukst.
Un vienmēr lai pavada tevi
Tik laime un jaunības balss.

Acis kuras aizmirst nevaru es,
Kā debesis zilas, kas mākoņus nes.
Mīlu tās vienas,
Tikai tās vienas
Tas zilās debesu acis.

Raudzīties tajās varu ik dienas,
Skaistas, mirdzošas acis tik lielas.
Mīlu tās vienas,
Tikai tās vienas
Tās mirdzoši skaistās acis.

Klausies, vai tu dzirdi,
Iebāz mucā savu sirdi,
Apsedz to ar vecu maisu,
Lai tā nelido pa gaisu.

Tāu prom no ielām
Nakts ar zvaigznēm lielām
Sniega laukus sedza,
Svētku gunis dedza.
(F. Bārda)

Saule spīd pār mākoņiem,
Kas par vārdiņu Tev skaistu.
Lietus lāse nokrīt viena,
(vārds) šodien vārda diena.

Kad slēpo, pikojas un slido
Tad īstu svelmi jūt
Un kas gan pašā ziemas vidū
Var patīkamāk būt
Uz brītiņu tu mierā stājies
Un tev vaigā sārtums plaukst
Nez kas tos niekus izdomājis
Ka ziemā esot auksts.

Ja nevari būt dienas galā gandarīts, ka esi kādam darījis ko labu, tad sevi vismaz mierini ar domu, ka neesi nevienam nodarījis arī neko sliktu.

Piedod draugs, ka tiecos
Es pēc Tevis nezinot...
Ka mīla bija tikai malds
Nestāšos es dzīves ceļa Tava ubagot
Nav manai sirdij ļauts!

Lai ir kāda zeltaina kļava arvien,
Kam galotnē sirdi Tu rudeņos sien,
Un pāri takām kad sniegpārslas krīt,
Lai ir kāda roze, kas dvēselē mīt.

Zvanu skaņas virmo gaisā
Vecā gada stundas drūp.
Cerību un sapņu biķiers
Atkal man uz galda kūp.
Cerību un sapņu biķiers
Atkal man šai stundā svēts.
Piepildīsies viss, kas dziļi
Dvēselē būs iecerēts!

Lai ceļš ko sāc Tu
Pret kalnu nebeidz vīties,
Un dzīvē pietiek spēka-
Nekļūdīties!

Daudziem mans lūpas smaida,
Daudziem mans acis mirdz,
Bet es mīlu tikai tevi,
Un tev pieder mana sirds.

Es Tavos sapņos iekāpt vēlos
Tikpat kā vilcienā, kas ved mani pie Tevis.
Un apņem Tevi mīļi un maigi,
Kā sega vai spilvens uz kura dus Tavi vaigi!

Lai silta vasara, lai ziemā sniegs,
Lai darbs, lai draugi un pa reizei prieks,
Lai dvēsele var baltu domu dziju tīt,
Lai atnāk tas, ko gribas sagaidīt!

Kad mūsu senči devās karā, tie sievām noteica, ja viņas krīt grēkā ar kādu, tad lai iestāda bērziņu.
Tad iedzersim par tām, mūsu kuplajām bērzu birztalām!