Nejauši sveicieni
Tik mirdzošs un balts
Kā vizošais sniegs
Lai dvēselē ielīst
Īsts dzīves prieks!
Zaķīts aiziet ciku,caku-
Svilpodams pa meža taku!
Tas groziņā nes lielu prieku,
Izdalīdams to kā nieku!
Kad Tu piedzimi, lija lietus.
Bet patiesībā nemaz nelija.
Tikai debesis raudāja,
Jo pazaudēja tādu eņģelīti kā Tu!
Es tevi mīlu,
Tevis dēļ ciešu,
Nedomā mīļais,
Ka pakaļ skriešu...
Šajā pasaulē tu varbūt esi tikai cilvēks, bet kādam tu esi vesela pasaule!
Balta mana māmuliņa
Balti mani audzinai
Pati sevi netaupija
Balti mani audzinot
Ar karstām asarām raud sveces,
Par aizejošo gadu skumst,
Bet visu varošs Laika vecis
Dod atkal Jaunu gadu mums.
Rozes, kas klintīs dīkst,
Nemūžam nenovīst.
Draudzība, kas uzticīga
Nemūžam nezudīs.
Karogu sārtu kā magones sirds
Iespraudīs sniegos, lai spulgo un mirdz
Pasaulē raugies un pasaulei tici
Tāda ir jaunība, tāda tai sirds.
Es eju gar ērkšķainu bezdibens malu,
Te putni kā pamestas dvēseles kliedz
Un saulainu dienu jau sen vairs nevienu
Tika aizmirstu smieklu atbalss tālumā skan...
Saule vējš,sauciet man līdz!
Saredzēs...,sadzirdēs...
Pasauli šo...,ko Dievs mums IR devis,
lai mīlējam to...
(Ļaļa)
Agrāk cilvēki precējās, kad atrada piemērotu partneri. Tagad precas, kamēr atrod.
Gadi nāk un pazūd tālē,
Gadi prom ar vēja spārniem skrien
Un tavā dzīves pavedienā
Mezglu...(gadi) sien!
Tu esi, kā mazs taurenītis,
Kad esi puķu vidū.
Pats plaukstošs ziedu zariņš
Mātes prieks un saules stariņš!
Sargies no tā, kas neatbild uz tavu siltumu.
Kā laba grāmata ir visa mūsu dzīve,
Tā skaista šodien, skaistāka būs rīt.
Un laimīgs ir tas, kas spēj ar savu dzīvi,
Kaut vienu labu rindu ierakstīt.
Man nevajag nekā,
Vien klusu ieleju, kur rītos migla klājas,
Vien upes smaržu rāmā novakarā,
Vien kalnu, kurā paceltos mans nams,
Vien bērnu balsis istabā un laukā,
Vien pavardu un tevi siltā gaismā.
Pāriet krusa, pāriet lietus,
Vēji nāk un projām iet,
Saule bāl un meklē rietus,
Tikai mīla nepāriet.
Un sadegs tie mūsu vārdi
Saulrieta karstajām liesmām,
Atstājot kokus bez elpas
Un putnus bez diesmām,
Sadegs lietus lāses
Degošā janvāra sniegā,
Pazudīs mūsu sapņi
Dziļajā uguns miegā,
Pamirs mūsu solījumi,
Lēkdami no mākoņmalas,
Kvēlajās liesmās atstās
Patiesības savas,
Virs liesmām pacels putni
Kvēlu Brīvību,
Un debesis man radīs
Pavisam jaunu Dzīvību!
Cik laimes pilni bērnu vaigi!
Cik līksmi viņi raugās, smej!
Un neskaitāmi eņģeļu pulki
Tiem līdz iekš debess dzied un dej.
(Ē. Veidenbaums)
Ko vēlēt svecei. Lai tā degtu?
Tā skaisti nodegs i bez manis...
Ko vēlēt eglei. Lai tā augtu?
Tā slaidi noaugs i bez manis.
Ko vēlēt liktenim. Lai labvēlīgs?
Tas visu zinās i bez manis.
Ko vēlēt Tev. Lai būtu Tu?
Tu pastāvēsi i bez manis.
Ko vēlēt sev? Lai laimīgs Tu!
Bet lai tāds nebūtu bez manis...
