Nejauši sveicieni

Nākamajā gadā vēlu 365 priecīgus rītus,
zvaigžņu apmirdzētus vakarus;
52 daudzsološas nedēļas;
12 pārvērtību mēnešus
un 4 lieliskus gadalaikus!

Klusums skaists, lūpu pieskāriens maigs... Tikai tu un es, tikai 2 mēs... Tikai neatstāj mani, tikai neatdod nevienam, ja reiz mana mīlestība lemta tikai tev!

Man nevajag daudz...
Tikai rokas, kas maigi spēj glāstīt
Dvēseli pilnu ar Sauli,
Un vēl lūpas, kas maigi spēj skūpstīt!

Eņģelītis zvaigznes kaisa,
visas tās ir spožas, skaistas,
kamēr sniegs un kamēr sals,
pasakai šai nebūs gals...

Kad tālo logu rūtīs
Māj sveču liesmojums
Kā dzirkstis iekrīt krūtīs
Silts svētku starojums

Visi vēl tev šo un to,
Es to pašu labāko,
Lai tu tortē iegāztos
Un ar krēmu pieēstos!

Tik bieži tagad domāju par Tevi
Un pārmetums man vienmēr līdzi ies,
Ja vairāk mīlētu mēs paši sevi,
Tad laikam nevarētu izšķirties!

Taču mīlestība vienmēr ir kaut kas nebijis. Nav svarīgi, vai mēs mīlam vienu, divas vai desmit reizes mūžā — vienmēr mēs sastopamiesar kaut ko jaunu.
Mīlestība var mūs iesviest ellē vai pacelt debesīs, bet tā allaž kaut kur ved. Un mums tā ir jāpieņem, jo tikai mīlestība baro mūsu eksistenci. Atsakoties no mīlestības un baidoties pastiept roku, lai noplūktu augļus no pārpilnā dzīves koka, mēs nomirsim badā. Mīlestība ir jāmeklē, kaut arī tas prasītu garas ciešanu un skumju stundas, dienas vai nedēļas.
Dodoties meklēt mīlestību, mums jāatceras, ka tajā pašā brīdī arī mīlestība dodas mums pretim.
Un izglābj mūs.
(P.Koelju)

Tavā dzimšanas dienā novēlu Tev 3 zvērus- jaguāru garāžā, lapsu ap kaklu un ērzeli, kas tos abus apmaksā!

"Kāzu dienā"
Un atkal laimes vēl. Tas laiks ir klāt.
Lai dzīvē jaunā viņiem labi sokas.
Nu tavi bērni atstāj ligzdu, māt,
Un atstāj tavas piegurušās rokas.
Un tad būs mazbērni... Un svarīgi nav tas,
Vai viņi piedzimst decembrī vai maijā,
Bet katrs ķipars sākumā ir mazs
Un lūdz lai tavas rokas viņu aijā.
Un viņš grib ēst un dzert, un viņš ir mazs,
Viņš nāk un ķeras tavu svārku krokās,
Lūdz: — vecmāt, nes! — un viņam tas nekas,
Ka dažreiz nogurušas tavas rokas.
Tā bērnu mūžs ir māšu rokām lemts
No baltiem autiņiem līdz kāzu štātei,
Un tālāk vēl. Tik žēl, ka to, kas ņemts,
Mēs visu nevaram vairs atdot mātei.
Bij arī viņai diena, sauca: — rūgts!
Bij arī viņai rožu ziedi saldi,
Viss radu raksts uz kāzām tika lūgts,
Kaut jau aiz kalniem viņas kāzu galdi.
Kad šodien viesi atkal durvis ver,
Rads blakus radam sēž, un brāļi māsām,
Mums tomēr viena glāze jāiedzer
Par mātes, katram savas mātes kāzām.
(I. Ziedonis)

Lai saulīte nenoriet,
Ceļu kopā staigājot.
Mīļu vārdu nepietrūkst,
Visu mūžu dzīvojot.

Nevilcinies! Tas uztrauc. Ja esi nolēmis doties projām, tad ej.
/A. de Sent — Ekziperi/

No saules — spēku, veselību,
No zemes — ziedu bagātību,
No draugiem — mīlestību.

Kamēr saule spīdēs,
Strautos ūdens būs,
It nekas šai dzīvē
Nespēs izšķirt mūs.

Gaišus Ziemassvētkus — šo
brīnumu gaidīšanas un
pārdomu laiku...

Nekas pats par sevi nav ne labs, ne slikts, tādu to padara mūsu apziņa...

Salatēvs pār laukiem brien,
Ziemeļbriedis garām skrien,
Aiz sētmalēm jau bērni lien
Un dāvankuli vaļā sien!
Tie ziemeļbriedi noķēruši
Un viņam kuli atņēmuši!

Nāc nākdama, Jāņu diena,
Tev ir pulka gaidītāju:
Govis gaida zaļu kroņu,
Meitas skaistu līgošanu.

Augshaa aiz zvaigzneem-tur tiksies reiz miilie,
Tie,kas shai pasaulee shkiirushies buus:
Dveesele skatiisies dveeselee dzili-
Muuziigaa skaidriibaa mieru tie guus...

Es mīlu tevi arvien vēl tāpat!
Ja pasauli pelni segtu,
Uz viņas gruvešiem vēl tad
Manas mīlas liesmas degtu.
/H.Heine/