Nejauši sveicieni

No Tavas rokas pat akmens ir maize,
Purva rāva salda kā medus.
Es ar Tevi varu dzīvot bez zvaigznēm -
Divi ugunīs, divi ledos.

Cilvēks ir brīvs tikai tad, ja viņš runā patiesību brīvprātīgi.

Šajā dienā līksmu prātu,
Konjaciņiem galdu klātu.
Saulainas lai visas dienas,
Mākoņainas nav nevienas.

Enģelītis zvaigznes kaisa, visas tās ir spožas skaistas,
Kamēr sniegs un kamēr sals, pasakai šai nebūs gals...

Zaķis raibo vistu pļaukā,
Ka tā olu nedēj laukā,
Tupi pats un acis boli,
Nevis visiem olas soli.

Daudzi šķiras tieši tapēc,
ka vientulība divatnē sāp vairāk!

Tā noskaņa ir netverama,
Ko decembris mums sirdī auž,
Tā plūst no cilvēkiem un namiem,
To piesnigušie meži pauž.
Tā savu roku liek uz pieres,
Kaut dienu dūrainis tik īss,
Ka blakus skopam saulesstaram
Jau vakarēnu skropstas trīs.
Tā noskaņa,ko sevī nesam,
Mums palīdz tumsu pārdzīvot
Tas ir tas netveramais brīnums,
Kas gaidīšanas laikam dots.
Kas izplaukst dvēselē ikvienā,
Kad Ziemassvētki durvis vērs,
Un lielā prieka vēsts mums zvaigznes
Pār visām gada dienām bērs.

Laimīgs tas, kurš vēl nav dzimis
Laimīgs tas, kurš nomiris
Laimīgs tas, kurš savu sirdi
Vēl nav mīlai atdevis

Ar mīlestību ir tāpat kā ar talantu: var likt tai panīkt, to samīt, bet var to kopt, attīstīt, kāpināt. ***
Būdama loģikas pretiniece, mīlestība nav pierādāma un te slēpjas tās neatminamība. /Z.Mauriņa/

Tik balta, klusa ziemas nakts,
Guļ zeme, tērpta sniegā.
Līdz pusnaktij vien viena takts,
Vējš elpo dvašā liegā.

Lai katra draudzība ir taiga,
Kur zvērestvārdus klintīs kaļ.
Lai tie kas viņas takas staigā
Vairs nezin ceļu atpakaļ.

Visa laba Jāņu zāle, ko plūc Jāņu vakarā.
Kas to zāli uzpīpēja guļ trīs dienas bezfilmā!

Mīli vienu
Skūpsti vienu
Pievil vienu
Katru dienu!!!

Lai vienmēr kāds sapnis nomodā,
Kāda vēlme, ko piepildīt,
Kādas ilgas, ko remdēt...
(P. Eliārs)

Ir vārdu pasaulē tik daudz,
Bet vienu visu mūžu nesam.
Un labi just,kad paguruši esam,
Kad Tevi atceras,kāds vārdā sauc!

Sapņi — mazas sudraba karotes, ar ko var paēst bez naudas.
/A.Čaks/

Dzīve ir ēna bez polša un zēna.

Piederēt putnam kā dziesma
Un bitei derēt kā zieds,
Sildīt, kā prot tikai liesma,
Un būt lāsei, kas veldzi sniedz!

Paspēt līdz` vējam kā prātam
Un rītausmu nekavēt.
Palikt ikdienas nenomāktam
Un ūdens straumē spēt nostāvēt!

Kā skatienam aizsniegt zvaigznes
Un kā pērlei no niecības dzimt,
Pat zinot, kur laiks visu aiznes,
Prast no bezspēka nesaļimt!

No sēklas izaudzēt koku
Un no akmeņa arklu tēst,
Sitienu uztvert kā joku
Un skauģi par draugu vērst!
(Gunta Kraulere no krāj. "Kad zvaigznēs pienenes snieg...")

Jel baudi ar prātu šo neprāta kausu,
Kausu par dzīvi, ko sauc.

Es Tavos sapņos iekāpt vēlos
Tikpat kā vilcienā, kas ved mani pie Tevis.
Un apņem Tevi mīļi un maigi,
Kā sega vai spilvens uz kura dus Tavi vaigi!