Nejauši sveicieni

Kalendārs ir ļoti viltīgs,
Teic, kā katru vārdā sauc!
Šodien datums ļoti zīmīgs,
Jo pie jums tas ciemos sauc!

Tu gribi atkal viņu redzēt
Un kā upe pie viņa tecēt
Tu gribi satikt viņu vienu
Un būt ar viņu visu dienu!

Lai uz visas zemes virsas
Tavu vārda dienu svin!
Un, lai nokriit tas us d.....,
Kas šo dienu neatmin!

Lai ir dienas, lai ir stundas
Cerības jums sirdī aust
Un lai jūsu vārdadienā
Baltas laimes rozes zied.

Lai vienmēr būtu sapnis, ko piepildīt,
Kādas alkas un ilgas, ko remdēt.
Kāda laba un jūtīga cilvēka sirds
Daži draugi un sirds, kuru darīt ļauts.

Tie skūpsti kurus devi..
Tie glāsti kurus devi..
Ir tas, kas paliks.. paliks uz mūžu manā atmiņā..
Jo es taču biju Tava "maziņā"!

Kaut laikmets spītīgs, bargs un viltīgs,
Kaut gadsimtenis šķībs un greizs,
No dzīves nebēdz, dzīvi svētī,
Kā svētkus, kuri beigsies reiz.

Un naudu neskaiti, nedz gadus,
Bet mirkļus, kuros proti degt.
Jo vieglprātībai ir tāds mirdzums,
Ko smilts, ne zeme nespēj segt.

Ņem spārnus, rūpēm pāri laidies,
Kā taurenis zem saules spožs,
Ja nevari ar naudu šķiesties,
Ar prieku šķiesties vari drošs.

Lai mīla ir salda,
Salda kā vīns.
Lai ar vīns ir maldīgs,
Maldīgs kā sirds.
Lai sirds ir silta,
Silta kā pirts.
Un mīli to sirdi
Kuru tu dzirdi...

Es vēlētos piedot,
Piedot tai...
visu ko zināja,
Visu ko minēja,
Jo liktens jau tik tas,
Kurš visu zināja.
Sirds jau tik tikai
Minēja...

Reizēm pareizi,
Reizēm greizi.
Minēja jau kuro reizi,
Minēja un uzminēja
Uzminēja to...
Ko liktens jau zināja!

Kad tevi satieku —
Pats nezinu, ko daru:
Ne laipni pasmaidīt,
Ne kaut ko runāt varu.
Prom, garām aizsteidzies
Pilns nevaldāmām liesmām
Un ilgi drebu vēl,
Kā izbēdzis no briesmām.
(J. Ziemeļnieks)

Lai zaļo mūsu draudzība,
Kā ievu ziediņš upmalā.
Lai pastāv mūsu draudzība,
Kā akmens jūras dibenā!

Es gribētu būt vējš,
Jo tam nevajag roku, lai pierādītu savu maigumu.
Es gribētu būt saule,
Jo tai nevajag apskāvienu, lai pierādītu savu siltumu.
Es gribētu būt ūdens,
Jo tam nevajag auguma, lai cieši piekļautos.

Taču mīlestība vienmēr ir kaut kas nebijis. Nav svarīgi, vai mēs mīlam vienu, divas vai desmit reizes mūžā — vienmēr mēs sastopamiesar kaut ko jaunu.
Mīlestība var mūs iesviest ellē vai pacelt debesīs, bet tā allaž kaut kur ved. Un mums tā ir jāpieņem, jo tikai mīlestība baro mūsu eksistenci. Atsakoties no mīlestības un baidoties pastiept roku, lai noplūktu augļus no pārpilnā dzīves koka, mēs nomirsim badā. Mīlestība ir jāmeklē, kaut arī tas prasītu garas ciešanu un skumju stundas, dienas vai nedēļas.
Dodoties meklēt mīlestību, mums jāatceras, ka tajā pašā brīdī arī mīlestība dodas mums pretim.
Un izglābj mūs.
(P.Koelju)

Paskaties uz eglīti,
Redzi bumbas deglīti?
Nu ir beidzot klusi, klusi
Tava dzīve pagājusi.

Pašas lielākās bēdas mums vienmēr sagādā tas, kurš varētu mums dāvāt laimi, un par visu mokošākas ir tās brūces, kuras cērt mīļotā cilvēka roka...
(G. Ebers)

Vispirms atkūst sirds.
Pēc tam acis.
Tad rokas mācās glāstīt,
Tad kājas nesamīt,
Un mute nepavēlēt,
Bet lūgt.
Tā lēnām vien
Mēs iemācāmies būt.
/Gita Luksa/

Cilvēks nevar vienmēr būt laimīgs, bet vienmēr var citus darīt laimīgus!

Augstu šūpot,
Zemu krist,
Tikai olas nesasist!
Priecīgas Lieldienas!

Sakod zobus ciešāk,
Vaids lai nevar izspraukties;
Tev vel visa dzīve priekšā- Nedrīkst mirklim padoties!

Es tevi mīlu, lai ko tu darītu, jo tu esi tieši tāds. Un tieši tāds tu esi vislabākais un vislieliskākais. Es tevi mīlu par to, ka tu man esi!

Klusi lietus raud, par to,
Kas aizgājis un atpakaļ
Vairs neatnāks nekad...
Par to, kas laimei bija līdzīgs,
Par to, ko vēlreiz gribas piedzīvot...
Klusi lietus raud
Par to, ka bijām mēs,
Bet tagad esi tu un esmu es...