Nejauši sveicieni

No Tavas rokas pat akmens ir maize,
Purva rāva salda kā medus.
Es ar Tevi varu dzīvot bez zvaigznēm -
Divi ugunīs, divi ledos.

Šai zemei visvairāk ir vajadzīgs laimīgu pāru,
Lai nenāktos dzimtas no rakstiem dzēst.
Aizdegsim siltas sveču liesmas
Lai atkal pie šūpuļiem satiktos mēs.

Ar smaidu maigi aizveru Tev acis ciet,
Un lieku mīļi gulēt iet.
Un tad noglāstu es Tevi tā
Neaizmigt Tev tik un tā....

Ja Tu mani pieradināsi, mēs būsim viens otram vajadzīgi. Tu būsi man vienīgais visā pasaulē. Es būšu Tev vienīgā visā pasaulē...
(A. de Sent-Ekziperī)

Ja dzīvē Tev grūti klājas
Un skaistākās cerības irst,
Tad nenokar nespēkā galvu,
Bet smaidi, kaut asaras birst!

Lai piepildās, kas sirdī noglabāts kā neiespējams!

Ir trīs lietas kas dzīvē mirdz
Saule,
Ziedi un
Laba sirds!

Laiks stiprina draudzību, bet vājina mīlestību

Vislabākā rota cilvēkam -
laba sirds.
Glabā to tīru kā pērli,
lai mirdz!

Darbā-velnišķīgu spēku,
Mīletībā-saldu grēku,
Sirdī mieru,dzīvē prieku,
Veselību pilnu sieku!

Aiz muguras jaunības trakums,
Vēl tālu vecuma miers
Bet vidū tie trakākie gadi,
Kā kaklā iesprūdis siers...
Un vidū tie aplamie gadi,
Kad vieglums sāk sirdi spiest,
Kad gribas par kādu rūpēties,
Kad gribas par kādu ciest..
/A.Skalbe/

Bij divas sirdis reiz...
Un līksmē tās
kā divas dziesmas pēkšņi satikās...
Viens otrā toreiz pavērāmies klusi
un sapratām, ka laime atnākusi.
Bij divas takas reiz...
Bet tagad tās
ies kopā gadu tālēs saulainās.
/L.Vāczemnieks/

Pirms ceļā dodies, ir jāzina kurp iet,
ir jāmācās atrast un nepagurt
no slapjiem žagariem uguni kurt!
no nespodra krama dzirksteli šķelt!
gan sasildīt citus, gan pašam silt.

Ko lai citu Tevim saku:
Turi skaidru savu sirdi
Tā kā rīta rasas pērli, -
Ejot šauro dzīves taku.

Pusmūža vecums — kad jūs nevis saķemmējat matus, bet sākat tos "sakārtot".
/Herberts Kevets/

Dzīve nav dzeja.
Nedz puķu leja,
Dzīve ir kaujas lauks.
To ievēro draugs!

Ik vakaru sēžu es pie loga.
Raugos kā lēnām sniegpārsliņas krīt no debesīm.
Skatos kā tās nolaižas uz aukstās zemes,
Tā pat kā agrāk nolaidās Tavi skūpsti uz manām lūpām.
Tu ar savām lūpām sildīji mani,
Bet tagad es esmu sasalusi kā ledus klucis.
Neviens nevar mani atsaldēt,
Tas nav iespējams.

Ik vakaru sēžu es pie loga.
Raugos kā vējš glāsta koku zarus.
Skatos kā vēja pirksti maigi glāsta krūmus,
Tā pat kā agrāk Tu ar savām lūpām maigi glāstīji mani.
Tu mani darīji skaistu,
Bet tagad es esmu neglīta un aizmirsta.
Nevienam nav spēkos mani skaistu padarīt,
Tas nav iespējams.

Ik vakaru sēžu es pie loga.
Raugos kā saule riet aiz mežiem.
Skatos kā saule slēpj savu smaidu aiz koku galiem,
Tā pat kā agrāk tu slēpi savas acis no manis.
Tu padarīji mani aklu,
Bet tagad es visu redzu, skaidri un gaiši.
Un par to es gribu tev pateikties,
Tu atvēri manas acis uz šo pasauli.

Lai nepietrūktu gaišu domu, siltu smaidu, labas omas Jaunā gadā dzīvojot!

Augstu šūpoties,
Tālu lūkoties,
Olu grozā ievelties
Un no sirds tās pieēsties!

Laimīt, man Ziemssvētkos mīļumu dāvā,
un svecīti, gaiši kas mirdz.
Laimīt, man sirsniņā prieciņu ielej,
un actiņās spožumu liec.
Laimīt, man Ziemssvētku brīnumu sūti,
Lai piepildās sapnītis kluss.
Laimīt, Tu svētkos nāc pati —
Un svētība visiem mums būs.