apsveikumi.lv

Nejauši sveicieni

Reizi pa reizei atceros es tevi,
Atceros tavus smieklus,priekus un es
Atceros to dienu kad iepazināmies,
Atceros visu, tikai par tevi...
Domas par tevi, moka mani, jo
Domāju par tevi, un nespēju aizmirst es tevi...
Dzīve ir skarba, domas tā pat...
Zinu ka nebūsi mans,
Un zinu ka nebūšu es tava...
Diena gaiša vai nakts tumša...
Domāju par tevi vēl arvien...
Es mīlu, vēl mīlu es tevi
un aizmirst nespēju
pie tevis domas kavējas
Bet zinu, jau zinu
tu esi kopā ar citu
laiks nu pamosties
diemžēl nedzīvojam pasakā...

Santa Duļbinska (tiešām izdomāju pati... takā nepiesavinaties sew... )

Kā lai tevi apsveicu?
Ko lai tevim novēlu?
Dāvināšu rozi vienu,
Novēlēšu jauku dienu!

Neraudi, ja citu acis smejas
asaras ir skaistas, ja tās mirdz,
katram dzīvē savu bēdu sejas,
katram kruutīs savādāka sirds.

Ja kādu dienu Tev buus sajūta, ka gribi raudāt,
Piezvani man.
Es neapsolu, ka varēšu likt Tev smieties,
Bet es apsolu, ka raudāšu kopā ar Tevi.

Ja kādu dienu Tev gribēsies aizbēgt no visa
Nebaidies, bet piezvani man
Es nesolu, ka lūgšu Tev apstāties,
Bet es došos kopā ar Tevi.

Ja kādu dienu Tu negribēsi nevienu dzirdēt
Piezvani man
Un es apsolu buut ļoti klusa.

Bet ja kādā brīdī Tu zvanīsi un Tev neviens neatbildēs
Steidzies ātri pie manis, jo
Iespējams šajā brīdī Tu būsi vajadzīgs man.

Veselību — stipru kā riekstu!
Laimi — saldu kā medu!
Mīlestību — kā tikko plūktu ābolu!
Prieku — krāsainu, daudzveidīgu kā zvaigzni!
Pārticību — tik daudz naudiņas, cik eglītei skujas!
Draudzību — noturīgu kā citrona garša!
Mieru — gaišu kā svecītes!

Tu nekad neesi mani mīlējusi, bet biji mana dzīve...

Cieni mani, kā es Tevi,-
Mūžam būsim mēs ar Tevi!
Veci draugi neierūs,-
Tie Tev allaž blakus būs!

Gribu pieskarties tavam vaigam,
Bet man bail
Karstas asaras rit pār tavu vaigu,
Bet man bail tuvoties tām
Tu vari mani atgrūst un ieslēgties sevī
Man bail...

Draudzība ir dāvana,
Par kuru atlīdzību neprasa,
To nevar ne nopirkt,
Ne pārdot, bet var saņemt par velti -
Bez gala daudz vai ne maz...

Lūgs Tevi mēmi katra siena
Un pirmie putni skaļi lūgs
Lai tajā vājprātīgā dienā
Man Tavas elpas nepietrūkst

Nāc, savā svelmē apsvilini
Lai kļūst par zvanu manī pliens
Jo burvestību, ko tu zini,
Uz zemes nezin cits neviens.

Nu... ko... mīļā... stāvi skaties, ģērbies nost un esmu tavs.
Tavs Dīvāns.

Laime nevaicā, vai iekšā laidīs,
Vai to mīļi lūgs vai arī baidīs,
Tā kā stirniņa ir arī viņa,
Viņai pašai sava sudrabatslēdziņa.
(V. Ļūdēns)

Būs tā, kā nekad, būs savādāk, būs labāk un laimīgāk...

Es ziemā egli nogāzu,
Un no tās zaru nolauzu.
Lai saprastu ko darīju,
Man māte zaru atņēma,
Un mani ar to slānīja,
Bet tad, kad zariņš nodila,
Es ziemā egli nolauzu,
Un no tās zaru no...

Ne katra veida skaistums, modina, dažkārt, tas valdzina skatienu, bet nespēj iekarot sirdi!

Ak, jaunība, mēs aizejam pa vienam
No Taviem dārziem pusnakts klajumos,
Bet simtiem citu atnāk mūsu vietā
No jauna mīlēt, ilgoties un tvīkt.

Ja nezini, ko gribi, dabūsi to, kas paliks pāri ...

Draugs ir visa sākums un gals,
Draugs ir priekas un bēdas,
Draugs ir draugam atbalsts,
Draugs ir laime,
Bet draugs var būt arī nelaime.

Ja xotela naveki zabitj-tvoi volosi, ruki, glaza... Ja xotela drugova ljubitj, a tebja pozabitj navsegda. Ja xotela tebja priziratj, nenavidetj ulibku i vzgljad... nikogda o tebje ne me4tatj. Neotgljadovatsa bolse nazad. Ja xotela... no ne smogla... Vse ravno ja ljublju tebja!!!

Ik vakars attālina mūs
Arvienu vārgāki kļūst zari.
Drīz slēposim (ja sniedziņš būs),
Viens otra sāpēm pāri...