Nejauši sveicieni

Lai Jaunais gads, kā teiksmu avots,
Ir neizsmeļams, veselīgs un tīrs!

Lai nākdama,kas nākdama,
Lieldieniņa tā atnāca
Ar raibām oliņām,
Ar siltiem pīrāgiem.

Baltajā Jaungada sniegā
Ieminiet tikai tīras un baltas pēdas!

Tavos svētkos vēlu Tev
To, ko savos vēlējos es sev;
Prieku, naudu, puķu vāzi,
Pudeli un lielu glāzi.

Dienas zied, ja tu tām ziedēt liec,
Naktis mirdz, ja tu tām gaismu dedz,
Un par mazu gaismu tiec
Tiem, kas tavās acīs prieku redz!

Es novēlu Tev LAIKU!
Ne tādu, kurā esam nebeidzamā skrējienā, bet gan tādu, ko veltām viens otram.
Es novēlu Tev VĀRDUS!
Ne tukšus un ne tādus, kas sāpina otru, bet gan īstus un vērtus.
Es novēlu Tev MIERU!
Ne tādu, kas ārēji miermīlīgs, bet gan tādu, kas ir patiess un īsts Tevī pašā.
Es novēlu Tev PRIEKU!
Ne tādu, kas uzlikts sejā, kā izcila maska, bet tādu, kas laužas ārā no Tavas sirds un vaigā nevar palikt nepamanīts!
Es novēlu Tev LAIMI!
Ne tādu „lielo”, uz kuru mēs gaidām visu mūžu, dažbrīd pat it kā „nīkuļojot”, tā arī nekad to nepamanot, bet gan tādu, kas mums katram tiek dota, kā dāvana katrā mūsu dzīves mirklī.
Es novēlu Tev MĪLESTĪBU!
Ne tādu, kas skan, kā „vispār pieņemta norma”, bet VAIRĀK — vairāk par to, ko spējam, vairāk par to, ko iedomājamies, vairāk par to, ko no mums „prasa” un vairāk par to, ko, šķiet, spējam dot. Vairāk par to, ko mēs uzdrošināmies.
Mīlestību dot un saņemt it visos tās izpausmes veidos !

Es negaidu nevienu glāstu,
Nevienu vārdu,
Neko, ko dzīve varētu man sniegt.
Jo man nāktos kliegt kā bērnam,
Kurš nezin laimi,
Kuru pašam ir jāaizsniedz
Un jāizbauda,
Lai nenāktos nožēlot padarīto...
(visiem, kuri mīl)

Es domāšu, ka es par Tevi nedomāšu, es visu laiku domāšu par to...
Es cerēšu, ka necerēšu, es visu laiku cerēšu uz to...
Es gaidīšu, ka negaidīšu, es visu laiku gaidīšu uz to...

Ak, jaunība, mēs aizejam pa vienam
No Taviem dārziem pusnakts klajumos,
Bet simtiem citu atnāk mūsu vietā
No jauna mīlēt, ilgoties un tvīkt.

Pēc dienas nāk diena,
Pēc gada nāk gads,
Cik skumji un drūmi,
Ja esi viens pats!

Kad pienāk vakars, apklust vēji kokā
Nāk sētā rūķīši, tie turas roku rokā.
Tiem rozā vaigi, dāvaniņas plecā
Viens tērpts ir jaunā, otrs mētelītī vecā.
Tos nerej suņi, neredz ļauna acs,
jo tur nāk kopā — Vecs un Jaunais gads!

Šie skūpsti šie glāsti
Kas reiz skāra manu seju
Tas vis man pietrūkst
Ka gaiss ko elpot

Šīs acis, burvīgas un skaistās
Kuras lukojās uz mani
Tas vis man pietrūkst
Jo neesi man blakus

Šie čuksti
Kuri reiz piepildiija manu sirdi
Tas viss man pietrūkst
Jo pazudis esi Tu

Kāpēc Tu pazūdi tieši šajā mirklī
Kad esi vajadzīgs
Kqd sāku iemīlēt Tevi patiesi
Tavas acis, skūpsti,
Pietrūkst man

Klusi krīt sniegs uz Tavām plaukstām
Un lēni tajās kūst,
Tu tagad esi tālu,
Man Tevis ļoti trūkst!
Es gribētu par sniegu kļūt
Un tagad Tavās plaukstās būt!

Lēni aizver acis un sapņot sāc:
Tu zvaigzni redzi, cik spoža tā?
Nebaidies, droši kaut ko pajautā!
Lēni aizver acis un sapņot sāc:
Tu jūti, pēc tevis saule ilgojas?
Nebaidies, atver acis un apskaties!
Un klusi, klusi tevi modinās kāds,
Tu pamosties un nebaidies,
Droši ceļā doties sāc!

Aizej un atnes vienu ziedu tam, kurš to negaida vairs.
Aizej pasaki vienu vārdu tam, kurš to negaida vairs,
Pasaki, ka tu piedod tam, kurš to negaida vairs.
Tu teiksi: bet ja nu ir jau par vēlu?
Ja viņš mani projām raida — tas, kurš negaida vairs?...
Neprāto un nenokavē,
Jo visvairāk gaida tas, kurš negaida vairs...

Es taisīšu sētiņu
Ap savu sirsniņu.
Un vārtiņus atvēršu
Tikai Tev!

Ir jau gadiņš aizritējis
Kā vilnītis jūriņā.
Atver vārtus ,Laimes māte
Nākamiem gadiņiem!

Aizmirst var to, ko ir zinājis
Aizmirst var to, ko ir darījis
Aizmirst var to, ko ir sapņojis
Bet nekad to, ko ir mīlējis.

Es šonakt domāsu par tevi... atļauju neprasot... tāpat kā tu manas domas aizņem, arī atļauju neprasot...

Gaišus Ziemassvētkus!
Veiksmi, panākumus un
radošu enerģiju Jaunajā gadā!