Draudzībai

Neprasi, lai katru dienu
Draugs kāds tevim būtu klāt.
Katrā nestundā arvienu
Steigtos tevi mierināt.

Akmeņi apsūno,
Avoti izžūst,
Tik mūsu draudzība
Mūžam zaļo!

Ir skaisti sapņiem laiku ziedot
Un skaistas atmiņas sev gūt,
Vēl skaistāk mīlēt, ciest un piedot,
Par labu draugu draugiem būt.

Ja gribi nokļūt kalna galā,
tad neapstājies ceļa malā!
Ja gribi labus draugus gūt,
tad mācies pati laba būt!

Lai paliek tie skanīgie vārdi
Par mīlu līdz pasaules galam,
Ja draugi, tad aizejiet kopā
Līdz ziedošās druvas malai.
/S.Kaldupe/

Vai saka miilu, vai glaastaa skar,
Vai miilji par siikumiem bar-
Man dveesele liegi paijaata tiek
Ja roku kaads viegli uz pleca liek...

Rozes, neļķes, cik tās skaistas,
Bet, jo gaužām vārīgas.
Draudzība, cik tā ir mīļa,
Bet, cik nepastāvīga!

Visstipraakaas saites var irt,
Rokaam vismaigaakaam sienot.
Taalums ne vienmeer var shkjirt,
Tuvums ne vienmeer var vienot!

Neprasiet tīru sniegu !
Jūs redzējāt citi tam pāri iet.
Neprasiet īstu mīlestību
Jūs tai nenoticēsiet.
Neprasiet uzticību no drauga
Vai līdzējāt viņam, kad varējāt?
Neprasiet žēlastību no ienaidnieka
Jūs viņu neuzvarējāt!

Var miileet tikai domaajot ka muuzhigi. Citaadi taa nav miilestiiba!
(L.Tolstojs)

Labi ir dzīvot,ja sapņi mums savijas,priekos daudz līksmāk ir divatā smiet.
Sāpes sāp vienādi,manas un Tavējās,sāp,tomēr divatā,mazāk mazliet.

Zem augstas debesu velves
Tu esi tik mazins un siks
Bet siltums no tavam rokam
Ikvienam ir vajadzigs.

Daudzi saka, ka cilvēka labākais draugs ir suns, tomēr cik tas ir smagi, kad izrādās, ka tavs labākais draugs pret tevi izturas kā pret suni.

Ja lūkojies pēc drauga, nemeklē pilnību. Meklē draudzību.

Kā vēlētos es ļoti,
tavās skavās slēgt.
Un galvu lēni, lēni
Uz tava pleca likt.

Ļoti pietrūkst tavu vārdu
Pietrūkst tevis- roku dot,
It nekad neviens vairs tādu,
Nespēs tevi atkārtot.

Saule rīta miglā aust,
Gribas jaunas domas paust.
Tālu tai vēl jāceļo,
Uz diev zemi mīļoto.
Saule Aust.

Lietus līst palēnām,
Pie mājām manējām.
Saule miglā spoži spīd,
Varavīksne gar manu logu slīd.

Kurp tā aizvedīs,
Un cik tālu tā mūs novedīs.
Tai nav ne sākuma ne gala,
Bet visiem savas krāsas dala.

Raivis Raspopovs

Šodien ziņu kādam rakstu
Datoram pa pogām bakstu.
Gribu Vārda dienā sveikt,
Kaut ko foršu arī teikt.
Domāt, darīt, dzīvot, spēt,
Un pār polinomu lēkt!

Ar mēmu palīgā saucienu,
Ar aklu acu skatienu,
Ar viltotu smaidu sejā
Es raugos tevī kā bezizejā!

Varbūt tas izkalusīsies neglīti,
Bet draudzība tāda īsta
Kaut kur ir bīstama:
Tā ir bumba ar laika degli.
Pat vislabākais draugs
Var klūt par ienaidnieku,
Un ar ļaunu atriebības prieku
Viņš tev metīs ar akmeņiem — tiem
No jūsu draudzības pamatiem.
Un negaidi, ka tevi saudzēt ies.
Nē tu neklūsi netīrs ar vēzienu slaiku,
Tu nesviedīsi tam akmeņus pretī,-
Tev tikai negribēsies labu laiku
Ne ar vienu vairs draudzēties.

Kad sarāvies čokurā izmisis raudi,
Kad liekas no tevis novēršas draugi,
Noslauki acis, nevelc grimasi sēru,
Virs tevis ir saule, tu pats met ēnu.

Virs tevis ir saule un Dieva gaisma,
Un dzīve ir gaiša, ne drūmi baisa.
Dzīve vienmēr iet kalnā, ne lejā,
Kaut reizēm cauri skumju un asaru lejām.

Nenovērs acis no sava mīlošā Tēva,
Lai sejā mirdz saule aiz muguras ēna.
Noslauki asaras. Pasmaidīt drīksti.
Caur skropstām tad redzēsi varavīksni.