Valentīndienā

Šī dzīve neizturamā liek jukt man prātā.
Reizēm šķiet, ka nav jēgas dzīvot.
Mana jēga — aizlidojusi,
Kā putni.
Nav jēgas...
Nav jēgas nekam un nevienam.
Bet to nesaprot neviens.
Es kliedzu:
NAV JĒGAS!
Bet mani nedzird un negrib dzirdēt...

Sāp man viss..,
Bet visvairāk sirsniņa..
Tā raud un raud un nerimstas
To dziedēt vari tikai Tu un siltums Tavs..
Ja vēlēsies, lai mana sirds nerimstas-
Nenāksi pie manis, aizmirsīsi..
Bet ja vēlēsies būt ar mani-
Centīsimies būt mēs kopā-
Cīnīsimies...

Pakš ... pakš... — aiz loga nopil pēdējās lietus lāses;
Tās aizskalo visus netīrumus un gružus.
Zeme padzeras un notās aug jauna dzīvība.
Mani pārņem mīlestība.

Pakš...pakš... — man norit pēdējās rūgtās asaras;
Tās aizskalo ciešanas un sāpes.
Es esmu bezspēcīgas, bet sirdī kaut kas plosās...
Tur atriebība rosās.

Kādēļ apkārt viss tik miglains?
Kaut zinu to, ka ārā saule spīd.
Tās tikai asaras, kas visu dara blāvāku
Un manu sirdi sažņaudz mazāku.
Bet redzot Tevi visa migla gaist...nē...
Es negribu vairs Tevi vaļā laist!

Es slīgstu domās par Tevi...
Par Tevi.....par sevi....
Es kavējos atmiņās par Tevi...
Par Tevi...par sevi...
Es acu priekšā redzu tik Tevi...
Tik Tevi...tik Tevi...
Vai arī tev tā ir?
Par mani, par sevi... par mums...?

Jau tūkstošiem veidu izdomāju kāpēc Tu man neraksti.
Domāju, ka viens būs pareizs
Un vis būs kārtībā,
Un atkal mēs būsim kopā.

Protams, ka viens bij pareizs
Tas pats reālākais,
Tas kam es vismazāk gribēju ticēt-
Tev ir cita

Tavs smaids,
Tavi maigie glāsti,
Tavi skūpsti,
Tagad man ir liegti uz visiem laikiem.
Tas viss priecē citu.

Kā aizmirst var vārdus ko nozīmi sapratām vienīgi mēs?
Kā aizmirst var brīžus, kad lūdzām, lai apstājas laiks?
Laikam tas nabija Tev nemaz svarīgs
Bet zini.......man tas bija VISS

Viss likās tik skaisti, tik burvīgi,
Katra diena man bija kā pasaka.
Kā pasaka, kurā es biju princese, Tu — princis...
Es lidinājos pa mākoņiem, tik brīvi,
Tik nepiespiesti, tik brīnišķi!
Bet mani māca šaubas, es neticēju,
Tas taču nenotiek ar mani,
Tā princese nemaz neesmu es!!!
Bet sirdī es cerēju, ka varu būt laimīga...
Patiesi laimīga.
Mani māca bailes,
Tevi pazaudēt! Bet tomēr...
Es biju laimīga, no sirds,
Līdz Tu man šo laimi liedzi.
Manas debesis sagruva un pasaka beidzās,
Princese izgaisa, bet princis —
Tas palika... manā sirdī.
Uz mūžību.

Tas ir tik pēkšņi —
Tev acis atveras:
Tu redzi otru tik lielu
Un pats sev liecies mazs.

Kaist vaigi, acis staro,
Un sirds tik skaļi pukst,
Un lūpas kā pa miegam
Tik vienu vārdu čukst...

Tas ir pavisam pēkšņi —
Jau brīnums noticis:
Tu esi ieraudzījis,
Ka otram piederi viss...

Sievietes bez vīrieša sabiedrības novīst, bet vīrieši bez sievietēm kļūst dumjāki!!! (A.Čehovs)

Mīlestība ir kā sega, kurai pa priekšu ir jātdot savs siltums, tad tā Tev atdos savu divtik, taču segas paliek netīras un bieži mazgājot dilst, tapēc tās ir jāmaina, bet ir grūti, jo pieķeramies un iemīlam, bet veco tik grūti pamest un ne vienmēr jaunā silda tikpat labi kā vecā...

Upes tek pa straumi,
Liepas plīvo pa vēju,
Draugi uzrunā mani.
Viss ir rāmi un mierīgi, tikai..
Tikai sirds nemierīga, Tevis dēļ...

Krīt koku lapas,
Raibi, tik raibi visapkārt.
Ir tik daudz krāsu-
Saules un zāles krāsa,
Iztēlē radīta laimes krāsa,
Atmiņu un prieka krāsa,
Pilnības un bagātības krāsa.
Bet visspilgtākā no tām — mīlestības krāsa..

Es lūkojos Tevī uzmanīgi...
Un saprotu bez Tevis man nav neviena...
Tu man esi viss...
Es ieskatos Tavās acīs tā ir tik skaistas kā nevienam...
Tavs smaids māca arī mani smaidīt gan priekos, gan bēdās...
Es varu pateikt godīgi es nezinu kad būs pasaules gals, kad beigsies kari...
Bet varu pateikt tikai vienu...To zinu droši...
KA TEVI MĪLU!!!!

Man likās, ka nosargāsim ko tik ilgi meklējām
Ka nav tāda spēka virs zemes, kas spētu mūs šķirt,
Bet es kļūdījos
It vis šajā pasaulē piedzimst un mirst

Šķiršanās vienādi sāp
Nav svarīgi kurš iet prom un kurš tiek atstāts
Tā es domāju, bet atkal kļūdījos
Tu tikai pasmējies, kamēr es atkal vientuļa sēdēju un raudāju.

Apsmiet, nodot un pamest ir viegli,
Bet tas sāp. Sāp un Tu nejūties mīlēts...
Atpakaļ ceļa vairs nav
Un vis ko es drīkstu ir velreiz atskatīties....

Kāpēc Tu sāpināji mani?
Kāpēc liki ticēt, ka patīku Tev es?
Kāpēc.......?
Reiz sadūšojies un uzrunāji mani
Teici, ka patīku Tev,
Dāvāji man rozi,
Sūtīji vismīļākās sms,
Teici, ka Tavai sirsiņai lieku straujāk pukstēt.
Un es Tev kā muļķe noticēju,
Domāju, ka beidzot es laimīga būšu.
Bet Tu tieši pretēji — salauzi manu sirdi.
Mans sapņu burbulis pārsprāga,
Tagad es guļu bezspēcīga.
Cenāos pie kaut kā pieķerties, lai pieceltos.
Kāpēc.....?
Kāpēc tieši es?
Kāpēc es nevaru būt laimīga?
Man tiešām sāp,
Ka Tu spēleējies ar manām jūtām
Ar manu sapni,
Un ar mani pašu.
Kāpēc.....?
Kāpēc tieši es?
Tagad vis rādās melnās krāsās.
Sirsniņa pilna sāpju,
Asaras rit pār vaigu.
Man vis bija vienalga.....
Bet es zinu, ka piecelšos,
Piecelšos un iešu tālāk.
Gan jau, ka laiks mazinās manas sāpes
Un varbūt....!
Varbūt kādreiz es būšu laimīga.
Bet zini...
Man vienmēr trūks tā mazā daļiņa no sirds kas pieder TEV!

Tas ir vienkārši fantastiski
Kā tu spēj aizskart manu sirdi,
Esot ar Tevi, manī rodas tādas sajūtas,
Kādas es nekad nespēšu izskaidrot
Smaids Tavā sejā, liek justies,
Justies kādam vajadzīgs
Vairāk Tu pasaki,
Pasaki neko nesakot
Tagad beidzot es zinu,
Zinu kā ir dzīvot mīlētam...

Mīlēt ir grūti,
Ciest tiek Tev daudz..
Saprast kas notiek,
Tev īsti nav ļauts..
Sāp sirds..
Ja mīlestība šaubīga.
Ir prieks..
Ja viss kārtībā!
Es nezinu vai es mīlu-
Tik mazliet to jūtu,
Bet varbūt mana sirds
Tik mani maldina.
Es negribu mīlēt,
Jo mazliet sāpina,
Bet ir dienas, kad vēlos,
Būt viņam tuvumā.
Es viņu veēl kārtīgi — nepazīstu.
Bet daudz ko par viņu zinu.
Man viņa patīk un nepatīk daudz lietu,
Bet gribu būt kopā un just mīļumu!
Mani mūžā ir sāpinājuši,
Negribu atkal to just,
Tādēļ baidos mīlēt — viņu..

Ir smagi apzināties, kad līdzās vairs neesi man!!!
Es pēc Tevis ilgojos, skumstu!!!
Gribu Tevi piekļaut sev cieši klāt, glāstīt, skūpstit!!!
Izteikt tos vardus, kas man sirsniņā!!!
Vēlos tikai Tevi, tikai Tevi, sev piekļautu cieši, cieši klāt!!!

Šie skūpsti šie glāsti
Kas reiz skāra manu seju
Tas vis man pietrūkst
Ka gaiss ko elpot

Šīs acis, burvīgas un skaistās
Kuras lukojās uz mani
Tas vis man pietrūkst
Jo neesi man blakus

Šie čuksti
Kuri reiz piepildiija manu sirdi
Tas viss man pietrūkst
Jo pazudis esi Tu

Kāpēc Tu pazūdi tieši šajā mirklī
Kad esi vajadzīgs
Kqd sāku iemīlēt Tevi patiesi
Tavas acis, skūpsti,
Pietrūkst man

Tu man es viss,
Es Tevi mīlu no visas sirds,
Tu esi man vienīgais,
Bet vai Tu mīlii mani???
Tas ir jautājums uz ko Tev ir jāatbild!!!!