Valentīndienā

Es vēlētos kļūt par putnu
Un lidot augstu debesīs,
Es būtu brīva
Un redzētu Tevi,
Lai kur Tu arī būtu!

Es vēlētos kļūt par ūdeni,
Par vienu lāsi,
Kas kristu no gaisa
Un atvēsinātu Tevi
Karstā dienā!

Es vēlētos kļūt par zvaigzni
Un krist lejā,
Es būtu spoža
Un dotu iespēju Tev
Piepildīt Tavas vēlmes!

Es vēlētos kļūt par sirsniņu,
Kas pukstētu Tevī...
Tu justu manu siltumu
Un iemīlētos manī...

Gribu Tevi aizmirst, jo zinu
Ka tā būtu vislabāk,
Bet kā, lai Tevi aizmirstu?
Kā, lai aizmirstu, ja gribētu,
Lai ausīs skan Tavi vārdi?
Ja gribu sajust Tavu smaržu?
Ja gribu Tevi izjust?
Izjust Tevi visu...
Tāpāt kā tonakt...
Kāpēc viss ir ideāli uz tik īsu brīdi?
Es ienīstu sevi, jo gribu es Tevi......
Es ienīstu Tevi, jo Tu laikam negribi mani....
Kāpēc Tev pret mani nav jūtas, tāpat ka man pret Tevi?
Bet varbūt ir???
Kāpēc tagad skan tā dziesma,
Kura tik ļoti man atgādina naktis, ko pavadijām kopā?
Kāpēc tieši tagad, kad man ir tik slikti?
Kāpēc vispār bija tik labi — gan Tev, gan man?
Ja neko pret mani nejūti, kāpēc biji tik laimīgs ar mani?
Bet varbūt viss atkal bija meli???.....
Nēesi iedomājies, ka mēs esam radīti viens otram?
Tad padomā...
Visu jau var mainīt un pagātnes nepiepildītos sapņus un cerības ietvert tagadnes sapņos!!!!
Katrs meklē to, ko pazaudējis — es meklēju mūsu mīlestību....
Manai sirdij tagad ir tik auksti, jo Tu esi pie citas...
Bet tik un tā es ilgojos un gribu tikai Tevi...
Tev dotu visu, bet man ir tikai sirds...
Vai ar to Tev nepietiek?

-Es ienīstu Tevi!-
Tu saki,
Un es tam ticu.
Cik dažreiz
Grūti ticēt,
Ja saka:
-Es tevi mīlu!-
/Arvīds Grigulis/

Saldā elpa, siltās rokas,
Tavas acis, kas grimst manās,
Izdzēš vienatnības mokas
Bezgalīga sakļaušanās.

Pacel mani, pacel sevi,
Mosties — dari mani dzīvu,
Lai es saplūstu ar Tevi,
Skaidru, laimīgu un brīvu.

Mirdza Ķempe

Ar mīlestību ir tāpat kā ar talantu: var likt tai panīkt, to samīt, bet var to kopt, attīstīt, kāpināt. ***
Būdama loģikas pretiniece, mīlestība nav pierādāma un te slēpjas tās neatminamība. /Z.Mauriņa/

Smagāk nekā pievilties ir sagādāt
pievilšanos citiem.Ceļš no vārda
līdz darbam ir tālāks nekā no zemes
līdz saulei. /Zenta Mauriņa/

MEITENE RUNĀ PAR NELAIMĪGU MĪLESTĪBU.

-Mīļais,
Man ir skumji,Jo
mana mīlestība ir nelaimīga...
Tu
nemīli mani...

-Mīļā,
Es tevi
ļoti, ļoti mīlu!

-Un tomēr mana
mīlestība ir nelaimīga
Ēs to
jūtu.
Varbūt es Tev esmu
trīspadsmitā?

Tu man esi pirmā,
Un
es Tevi ļoti,ļoti
mīlu!

-Nezinu,mīļais,
Man ir
skumji
Jo es jūtu, ka mūsu mīlestība ir
nelaimīga...
Varbūt Tu man esi
trīspadsmitais?
Nezinu,
Bet man ir
ļoti, ļoti skumji,
Mīļais.

/Arvīds
Grigulis/

Nekas te, zemes virsū nav
mūžīgs, ne lieta, ne cilvēks mums
nepieder. Tikai īsākam vai garākam brīdim
augstāka vara mums visu aizdod; mums
jāpaliek nomodā un jābūt pateicīgiem, lai
mēs kādā dienā nepaliktu tukšām rokām un
nemierināmu sirdi.
/ Zenta Mauriņa /

Dievam un mīļotajam cilvēkam mēs esam
tuvāk,pieverot acis un klusējot,nekā tad,
kad to aplūkojam ar palielināmo stiklu
un apbruņojamies ar vārdu sistēmām.
/Z.Mauriņa/

Tu jau pieproti to mākslu
Citus sāpināt!
Nezinu vai speciāli tas,
Bet Tev tas izdodās!

Skūpsts var būt maldīgs, bet tomēr kaislīgs!

Es nezināju, ka var tik jauki aiziet gulēt un saldi pamosties, Tik cieši kādu mīļot un ļoti satraukties, Es nezināju, ka kādu var tik ļoti gribēt.

Ir novītis zieds
Ar draudzības beigām,
Bet tik tālu iets
Un viss vējā...
Ir tā, ka mani
Kāds ienīst.
Un reizē arī kāds iemīl.
Ja nebūtu mani cits saticis,
Te stāvētu otrs ..novītis!

Es Tevi mīlu,
Bet Tu to neizproti...
Es Tevi mīlu,
Bet Tu to noliedz...
Kas man jādara,
Lai Tu mani saprastu?
Kas man jādara,
Lai Tu mani iemīlētu?
Kas man jādara,
Lai Tu man dotu iespēju?
Iespēju Tevi mīlēt...
Un dzīvei jēgu dot.....

Sameklē mani
Ja vari...
Pameklē, ja nav grūti
Esmu paslēpusies Tavās ilūzijās...
Es Tavas acis sedzu ar miglas segu..
Es gribu, lai Tu jūti
Kā tiecies pēc manis,
Bet manis nav...
Esmu Tevī...
Tevis izdomāta..

Es sasniegšu sauli...Es sasniegšu visu ko tik tu man lūgsi...
Es uzkāpšu uz mēness...
Zagšu kaimiņiem puķes...
Es darīšu visu...
Bet Tu atļauj man to visu pasniegt Tev...

Piedod man, ka redzot Tevi
Un Tavu jauko smaidu,
Mana sirds pukst straujāk,
Un Tevī ieskatos es vairāk.
Grūti man no Tevis skatu novērst,
Grūti nenoglāstīt.
Grūti neraudzīties acīs Tavās,
Kas aizmirsties man liek.
Taču brīžiem nezinu es
Raudāt kā bērnam man vai smiet
Par likteņa šķēršļiem liktiem,
Ko nemūžam nenovēlu citiem.
Piedod man, ka nevaru
Piedod man, ka nespēju
Ķermeni un jūtas kontrolēt.
Piedod man, ka mīlu Tevi es!

Arī man nenāk miegs,
Man grūti bez Tevis,
Bet liktenis mani pie Tevis ir vedis...
Es aizveru acis un sapņus Tev sūtu.
Ak, kaut tuvāk viens otram mēs būtu...

Ak, cik skaisti viņš prot pateikt vārdos to,
Ko es pat negaidu!
Dzirdot tos, es vienmēr pasmaidu.

Dzejā pasaka viņš to, ko jūt
Un nebaidās...nebaidās viņš smieklīgs kļūt!
Tā dzejnieks mīl...
Un viņa jūtas patiesas.
Nevienam tās nav aizliegtas...

Ciik ilgi drīkst tā domās kljeot, celt atmiņas kaut smagas tās, cik ilgi drīkst likt kādam sevi gaidīt — vai godīgāk nav pateikt negaidiet....