Romantiskam brīdim

Es saku Tev paldies!
Par to, ka ienāci manā dzīvē.
Paldies par katru skūpstu.
Un glāstu , kas ļāva iemīlēties.
Paldies par katru smaidu un vārdu,
kas lika justies mīlētai.
Paldies ka biji un, ka esi man blakus.
Paldies!!!

Tu jautāji, par ko gan Tevi mīlēt, Tu taču neesi nedz skaista, nedz ideāla.. Es atbildeeju, ka ne jau mīl to, kas ir skaists, bet skaists ir tas, ko mīl.

Tā elpa pēc elpas, vārds pēc vārda, telpa pēc telpas, pilda un ārda... viss ir tik pilns un nav vairs kur dēties... varbūt mums ņemt un 1 otrā iemīlēties?

Man visu laiku likās — lai mīlētu, pietiek tikai ar zemenēm pienā...
/M.Freimanis/

Pirms agrā nomoda jau jūtu:
Mīlu, mīlu!
..Un iekams plaksti veras, pamanu vēl es,
Kā tava acu debess manas savās nes.
Mīlu, mīlu!
/A. Eglītis/

Re, paskaties logā — tur mēnesis!
Tavā mājā iekļūt iekāro...
Kā vēlētos atstāt viņš debesis,
Un sirdī Tavā tad iemājot!!!
(lavlis)

Ja es pazaudētu lūpas, tad skūpstītu tevi ar rokām.
Ja es pazaudētu rokas, tad es skūpstītu tevi ar sirdi.
Ja es pazaudētu sirdi, tad tikai tevis dēļ...

Divus skūpstus sirdī savā
Es līdzi nēsāju -
To pēdējo, mātes doto,
Un pirmo, ko devi Tu.

Man gribējās tevi ieaijāt, kā krēslā vējš liepiņu aijā. Man lūgšanu gribējās pār tevi klāt kā zaļsirmu vakaru maijā. Man gribētos tevi vest un vest pa tumšzaļām sapņu pļavām. Man gribētos tevi uz spārniem nest uz debesīm — manām un tavām..

Kad beidzot sajūtu es tevi savā tuvumā, tad ir piepildījies tas, ko lūdzu es klusībā...

Vakars vēls — acīs pamodās tavs tēls,
Acīs sniega pārslas birst,
Sirds bez tevis skumjās mirst...

Ar mani reizē mīla nenomirs,
Ar dzīvību tā reizē neizgaisīs,.
Tā visos ziedoņos kā zibensšautras dzirksts,
Pār zemi nāks un ziedus vaļā raisīs.
Uz zemes paliks tā, Lai skanētu,
Tev zaļā birzī putnu balsīs maigās,
Tās dzidro daili saskatīsi tu,
ik rītu klusā rasas lāses zaigā.
Un, staigājot pa dārzu rasoto,
Un reibstot balto ievu ziedu tvanā,
Tu jautāsi:-
- kas burvībā ir vērtis rītu šo?
Un nezināsi, ka tā mīla mana.

Jo spēks, ko tavu acu skatiens deva,
Ar ugunīgu elpu manu dzīvi skar,
-No pirmā skata iemīlēties nevar,-
Tā kādreiz teica. Tici man, ka — var.
(O. Vācietis)

Tāds neparasts caurspīdīgums
Rudens dienām ir dots.
Tālu var dzirdēt, kā vējš
Uz pirkstgaliem staigā pa mežu. (O.Lisovska)

Kur bēgšu no tevis,
Tu visur man klātu,
Tavs skats, tava elpa
Man mulsina prātu.
Kā rīta skaņa
Aiz durvīm tu gaidi,
Aiz visām puķēm
Tu slēpies un smaidi.
(K. Skalbe)

Es no mīlas nost vai sitos,
Divsimts gramos svarā kritos.

Tavu domu apsargāta
Es kā valdiniece justos.
Nespētu neviena bēda
Manu gaišo ceļu krustot.
Ja tavs tumšo matu vilnis
Nebūs manām rokām skarams,
Pelēcīgā pulkā dienas
Blāvi aizslīdēs man garām.
Šalks ap mani rudzu druva,
Jūras tāle būs man dota,
Taču puse dzīves paliks
Man bez tevis nedzīvota.
(Ā. Elksne)

Tās ir zvaigznes...zvaigznes debesīs..., kas vada mūsu dzīvi!!!

Tūkstošiem mazu debestiņu krīt no gaisa un sakrīt man kapucē. Es uzlieku kapuci galvā un esmu debesīs...
(M.Freimanis)

Uzliec man mīlestību,
uzliec kā vainagu galvā -
ne no tukšiem skaistvārdiem vītu -
ievij ozola uzticībā,
ievij balto pīpeņu atklātību,
āboliņa vienkāršību,
ceļmalas smilgas pacietību...
Uzliec man mīlestību
kā jāņzāļu vainagu vītu -
tādu, ko neskar gadu
un jūtu vītums...