Romantiskam brīdim
Ar skatienu, ko neizbeigšu minēt,
pie manis pienāci — tik pārsteigta, vēl jauna...
Pie manis pienāci un nosarku es kaunā,
jo sirdi noslēpt nepaspēju. Tu pienāci tik spēji
Ar skatienu, ko neizbeigšu svinēt.
Uzskatu sapņaino debesi zilo,
Klusajās naktīs, kad zvaigznītes mirdz.
Nejautā kamdēļ es mīlu tevi,
Ja sapņainām debesīm līdzinās sirds.
Māls.
Jums patīk zelts?
o, jā tas skaists, tas spīd un mirdz!
Jums patīk zelts...
o, jā tas dārgs, tā bagātība, greznība
...un posts
man labāk patīk ...māls...tas dzīvs...
to turot jūties brīvs
tas silts ar sirdi...sajūtu es to...
man labāk patīk māls...
tas nemelo...
(Bils)
Ar baltu mīlestību pie siltas sirds
Man ir šajā pasaulē jādzīvo
Un tev pieder tikai manas acis, kas mirdz,
Un tikai mirkli, kad tu viņas uzlūko.
(Gunta Kraulere no krāj. "Kad zvaigznēs pienenes snieg...")
Es neteicu to nevienam,
ka es tevi izdomāju, no sapņiem un ilūzijām ,
es uzcēlu savu māju.
No zieda uz ziedu,
No sirds uz sirdi
Lido mīlestība.
Un zieds pēc zieda
Atkal izplaukst,
Un sirds pamostas.
Aiz gaismas mirdz zieds,
Aiz laimes pukst sirds,
Pa pasauli mūžam
Lido mīlestība...
/J.Poruks/
Ja ar mīļo pēkšņi
Gadījies jums strīdiņš,
Tie, kas mīl, jo bieži
Sīku ķildu sāk.
Tad viens otram acīs
Paskatieties brīdi,
Dažkārt labāk nekā vārdi
Skatiens runāt māk.
Mēs visu nakti runājām par mīlu,
Bet skūpstīties pat nebij drosmes mums,
Ar tukšu domu savu sirdi vīlu-
"Tā ilgāk saglabāsies sapņojums".
Bet sapnis izgaisa kā vējā dūmi,
Tev nepatikās runāt vien.
Un viena paliku, sev teicu drūmi -
``Par vārdiem vairāk saista apskāviens".
Cik sen tas bij... jau bezgalius gadus
Kopš nerunāju, tikai skūpstu es.
Bet tomēr jūtu mīlestības badu-
Tai naktī paliku bez dvēseles.
Tu esi kā elpa. Es Tevi elpoju — jūtu....
Pateicoties Tev — dzīvoju.
Bez Tevis mana sirds vēl brīdi sistu,
Tad tā stātu un līdz ar to-
Es nāvē kristu...
Kad tumšā naktī un zaļā zālē
Mēness kā kumeļš ganās,
Ieskaties ezeru miklajās acīs,
Jo tās ir manas.
Mīli mani.
(M. Zālīte)
Kamēr saule spīdēs,
Strautos ūdens būs,
It nekas šai dzīvē
Nespēs izšķirt mūs.
Nevienam nemanot
dzejolis tev veltīts,
Nevienam nemanot lietus sāk līt.
Un krīt no gaisa ūdens zeltīts.
Pār zemi, kur sapņi un dzejoļi mīt!!!
Es gribu Tevi kā sniegpārslu aukstu,
Sasildīt plaukstā,
lai Tu izkustu laimē.
Kā silts un mitrs atraitnītes zieds,
Kas viegls apdvests ir ar medus smaržu,
Neredzams caur bezgalīgām naktīm iet,
Pie tevis skūpsts,kas darīs ilgām galu.
Mana dzīvība būs tavi sapņi,
Mana dzīvība būs tavas ilgas,
Mana dzīvība būs tavas sāpes,
Mana dzīvība būs tavs smaids...
Atnāku, kad čuči,
noglāstu maigi,
tik nemodinu-
vēl agrs..
vēl tāls ceļš man ejams,
lai atgrieztos..
pa īstam..
tik nenomaldīties ļauj,
MĪĻĀ!
Uz mana pleca tavas rokas
Kā divas baltas kaijas slīgst...
Ij kaijām nogurums klāt zogas,
Ij kaijas dažreiz krasta tvīkst.
Nekad starp diviem
nav vienāda laika.
Vienam ir jāizsāp tas,
ka viņš jau bija
uz pasaules,
bet vēl nebija viņas.
Otram-,
viņa jau bija,
viņa jau tvarstīja tauriņas,
bet viņš vēl kavējās
vecāku pirmajā skūpstā.
Kas mums par laiku?
Tik kopīgs,
it kā nekad
mēs nebūtu sākušies
katrs par sevi?
Un it nekad
nebeigsimies?
Nekad starp dieviem
nav vienāda laika?
(O.Vācietis)
Gaismas bruņinieks neizina, kas ir neiespējam mīlestība. Viņš neļaujas iebiedēties no klusēšanas, vienaldzības vai atteikuma. Viņš zina, ka bieži vien aiz cilvēka ledusaukstās maskas slēpjas dedzīga sirds. Tāpēc gaismas bruņinieks riskē vairāk nekā citi. Bez mitas viņš meklē mīlestību, kaut arī tas nozīmētu uzklausīt nebeidzamus "nē", atgriezties mājās sakautam un justies atraidītam gan miesā, gan garā. Gaismas bruņinieks nepazīst baiļu, kad dodas meklēt to, kas viņam vajadzīgs. Jo bez mīlestības viņš nav nekas.....
Es piegāju pie kāda bērza
Un apskāvu to.
Pār viņa augumu pāršalca
Vieglas trīsas.
Tā mēs,
Piekļāvušies viens pie otra,
Stāvējām kā divi mīļi cilvēki,
Pirmo reizi satapušies.
Es piegāju pie bērza un to
apskāvu.
Es pieglaudu seju tā
raupjajai mizai un atskatījos.
Neviena nebija; tad es sirdī
dzirdēju tā balsi — ja tu mani mīli,
kāpēc skaties atpakaļ.
Es viņu apskāvu ciešāk,
tā mēs tur stāvējām
apskāvušies- kā divi mīļi
pirmo reizi sastapušies
cilvēki.
LIVARS JANKOVSKIS
