Romantiskam brīdim
Es skatos Tavās acīs,
un redzu maigumu.
Es klausos Tavos vārdos,
un jūtu siltumu
Es jūtu Tavu tuvumu,
un maigi silto elpu.
Es jūtu Tavu miesu,
kas maigi pieskārusies man
Kad Tevis nav man blakus,
es dzīvot nespēju.
Ik, katru mīļu brīdi,
par Tevi domāju.
Es gribu sajust Tavas lūpas,
kas maigi skūpstīt māk.
Sev tuvumā ik brīdi,
kad sirdī tukšums nāk.
Cik loti Tu man patīc,
nav vārdiem izsakāms,
to tiešām var tik sajust,
ja sirdī ieskatās.
Ja vien es spētu...
Ja vien es spētu pārvarēt šīs bailes,
Vai tiešam arī turpmāk,
Viss varēs būt tik skaisti.
Vai tiešam ari turpmāk,
Mēs spēsim radīt kaisli?
Es ceru...
Es ceru un mīlu šo cerību...
Tavus skūpstus maigos,
Un apskāvienus jaukos.
To saku es
No sirds, kas ir tik šķīsta
Kā mazulīša asaras!
Uz atvadām, Tev sveiciens maigs,
Kas, nāk no manas sirds kā tvaiks.
Uz drīzu tikšanos viņš teic,
Un jauku skūpstu iedot steidz!:*
Mīlestība reizēm ir kā atvars, kas sevī ierauj,
un tu vairs netiec no tā laukā!
Mīlestība ir teorēma, kas visu laiku jāpierāda!
Kad modē ienāca viņš
reālā dzīve šķita kā pirkums.
tā nebija leģenda
tā bija vairāk kā pasaka
kad zvaigžņu lietus laikā
pierastās lietas kļuva īpašas
tur nebija egoisma
tā bija kā dvēseles harmonija
kad vientuļa meitene kā tāda
masu informāciju vāca
un nezin kāpēc šo kandidātu
meitene iemīlēja.....;)
Kaut arī tev toreiz teicu, lai nenāc pie manis vairs. Gaidu daudz kvēlāk kā senāk, gaidu... kā vēl nekad!
Man vajag tā, lai vienmēr Tevi jūtu!
Man vajag tā, lai es caur Tevi būtu!
Man vajag tad, kad gaiši mirkļi krājas!
Man vajag to, par ko mēs nerunājam!
Es kūstu Tavā priekšā,
Mans ienīstais un riebīgais,
Mans mīļais un vienīgais...
Es gribēju tev kļūt par sargenģeli. Ja man būtu spārni! Bet tu jau netici ne savam, ne citu sargeņģelim...
Viss dzīves daiļums nāk no sievietes,
Bez tās mēs dzīves nastu nepanestu,-
Viss dzīves mīļums nāk no sievietes,
Bez tās mēs tumsībā un naidā dvestu.
Vārdā mīlestība ir 9 burti, bet reizēm cilvēki to burto visu mūžu.
Un bija tā diena... tas vakars... kad tiešām sapratu, ka tā MĪLETĪBA ir atnākusi... tā stāv man blakus.... tieši starp mums.... un tas bija tik neaprakstāmi skaisti.
Palabo manu dzīves rakstu kā skolotājs. Ar sarkanu tinti — savu mīlestību. Un ieliec atzīmi. Nozīmīgu. Sirdī paliekošu.
Šeit mežmalā ar visu sen jau aprasts,
Bet pēkšņi skatiens paliek augšup vērsts.
Cik ilgus gadus — to pat grūti saprast -
Tie auga līdzās — eglīte un bērzs.
Bij kādreiz laiks, viņš visos vējos liecās,
Bet Jaungadā bij viņai cirvja bail,
Un tomēr abi saulei pretī tiecās,
Kur galotnes ik rītu sārti gail.
Viens otram krāja pirmās putnu dziesmas,
Viens otram prata uzticēt, ko jūt.
Viņš — degot rudens ugunīgās liesmās,
Un viņa — spējot ziemā zaļa būt...
...Nu raupjā miza eglei vairs nav gluda,
Nu bērza vaigos sirma bārda stīdz,
Bet neprasa viņš kāpēc kļuvi ruda,
Un klusē viņa kāpēc zari trīc.
Tie nerunā par mīlu balsī skaļā
Tie līdzās stāv un tikai klusi šalc,
Ir bērzam egle vēl tā pati zaļā
Un eglei bērzs — arvien vēl tīrs un balts.
(H. Heislers)
Mīlestība un atšķirtība — ir, kā vējš un uguns!
Mazu mīlestību — tas apdzēš, bet
Lielu — uzpūš vēl lielākās liesmās!
Visapkārt klusums!
Klusums, kas ieskauj mani, kad neesi blakus!
Vai nedzirdi manus vārdus?
Vai nejūti manas skumjas?
Sirds ir tik tukša...
Kāpēc tu neesi man blakus?
Vajag — lai cilvēks mīlētu ļoti!
Un kāds viņu — mīlētu — ļoti!
Vajag — lai cilvēks ticētu!
Un viņam — kāds ticētu — ļoti!
Vajag — lai cilvēks ilgotos!
Un pēc viņa — kāds ilgotos — ļoti!
Mīlestība vienmēr ir pacietīga un laipna un nekad greizsirdīga. Tā nekad nav rupja un egoistiska. Tā nav apvainojoša un noraidoša. Mīlestība nekad nepriecājas par citu grēkiem, bet vienmēr ir patiesa. Tā vienmēr ir gatava piedot un uzticēties, tā vienmēr ir gatava izturēt visu.. izturēt visu, lai kādi pārbaudījumi nāktu...
Tu dusi manā sirdī, kā debess jūrā dus, -
tā pieber pērlēm bez gala vistumšos dziļumus.
Es stāvu kluss un brīnos: zib — zalgo — vizmo — mirdz...
Un jautāju. vai tiešām.- vai tiešām tā mana nabaga sirds?
/Fr.Bārda/
Es atkal eju nomazgāties sapnī,
Kur palu laikam pretī baltas straumes skrien,
Par zaļu krūzi mežš būs pārvērties ,
Un briedumnaktīs tajā sārtu sulu lies.
Un attēls Tavs pavisam tuvu strautā,
Man līdzās atmirdzēs, kad liekšos pāri es,
Un iemācīšos pūpolzaru saudzēt,
Kas straumē sīkas zelta asras sēs,
Un bites pārnākšanu, pirmās purenes,
Ko nomoddienās saudzēt nemācējām mēs...
(A.G.)
Man ir tas, ko var slīcināt un tas, ko var glābt, man ir tas, ko var mīlēt un tas, ko var krāpt, man ir tas, ko var glaudīt un tas, ko var pērt. Man ir viss, jo man esi tu.
