Romantiskam brīdim
Viss sakās ar smaidu,
Tad manas rokas Tavējās,
Tad mani pirksti Tavos matos,
Viss sakās ar smaidu.
Viss sakās ar smaidu,
Tad Tevis davāts saulriets,
Tad Tevis uzburts saullēkts,
Viss sakās ar smaidu...
Tu smaidi...
un nu jau par burvi sauc mani,
Es gaidu,
kad atkal satik varēšu Tevi.
tava burve
....Tu biji manu sapnju visbiezjaakais cieminjsh.... Tu naaci pie manis, tad miilji apkjeeri un iedevi buchu.... Tu naaci ciemos tik biezji, ka likaas — sheit paarcelsies uz dziivi.... Un nepagaaja ilgs laiks, kad tu jau dziivoji manos sapnjos.....un tad tu aizgaaji.... pameti manus sapnjus, lai dziivotu citur — pats savaa dziives nereaalajaa veidolaa....neviens tevi neattureeja, neviens tevi neizspiegoja, neviens nekontroleeja tavu dziivi sheit — sapnjos....un tad tu pazudi...
...manos sapnjos ciemojaas citi....vinji naaca un gaaja, kaut ko panjeema un iedeva, aiznjeemaas un aizdeva, bet neviens no vinjiem sheit nepaarceelaas uz dziivi, neviens pat nemeegjinaaja to dariit.... vinji visi veeleejaas iet taalaak savu celju.....
...likaas, nekad neredzeeshu tavas burviigaas acis, likaas nekad nedzirdeeshu tavu maigo balsi....bet tad tu atgriezies manos sapnjos — uz iisu briidi, bet tomeer atgriezies..
Tu atvēri durvis uz manu sirdi. Man nebij ne jausmas ka tādas ir, nedz kur tās tieši atrodas.
Tas, ka nevaru iemigt, man ir grūti koncentrēties, ka dažbrīd sēžu nekustīgi minūtēm ilgi un domāju tik par tevi, nav pat tas galvenais.
Tas, ka man trīc rokas, manas domas dodas ceļojumā, mans skatien noskaidrojas un nerimstošs smaids pilda manu seju, tā ir laimes sajūta.
Domās mana rokas glāsta ķermeni, kuru tās vēl nepazīst.
Domās manas lūpas skūpsta muti, kuras garša tām vēl ir sveša.
Domās manas acis lūkojās divās citās, kas atspīd kā zvaigznes.
Tu tikko esi atvēris/-usi durvis uz manu sirdi un mana dvēsele saka nāc iekšā, es jau uz tevi gaidīju.
Es paņemšu pusi no sāpēm,kas tavā sirsniņā griež
Vēl es paņemšu rūpju nastu kas tavus plecus spiež
Vēl es smaidīšu katru rītu, kad acis atvērsi tu,
Kad ar pieskārienu, tik maigu, tu mani modinātu.
Vēl es pateikšu, cik skumstu, kad tevis nav
Un, redzot tik mīļās acis, es smaidā atplaukšu jau.
Kluss maigums man piepilda sirdi, tik liels, ka pat nedaudz sāp.
Es vairs neteikšu nelaipnos vārdus, kuri pār lūpām grib kāpt,
Jo tikai vakar sapratu tieši, cik daudz man nozīmē tu.
Pie tevis turēšos cieši cieši, lai kur tu ar neietu.
Ja man pazustu lūpas,
Es skūpstītu tevi ar rokām.
Ja pazustu rokas,
Skūpstītu ar sirdi.
Bet ja pazustu arī sirds -
Tad zini, viss tevis dēļ!
Kad tu tuvojies man, es baidos. Kad pieskaries — es nodrebu. Kad skūpsti — izbaudu, izbaudu to, ko vēlos. Sniedz man baudu, skūpsti mani biežāk...
Tevi es pazīšu pēc nejaušas sirds trīsas tumsā, pēc neredzamo pasauļu šalkām, pēc nezināmā krasta dvesmas;
Tevi es pazīšu pēc tā, ka pēkšņi iegavilēsies mana sirds, tvīkstot ilgu smeldzē.
/R. Tagore/
Aizmirst var, ko rakstīji,
Aizmirst var, ko runāji,
Aizmirst var, ko sapņoji,
Bet nekad, ko mīlēji.
Neatceros, kur pazaudēju sevi, no tās vietas ir aiziets jau.
Esmu tāpēc, ka mīlu Tevi, tikai tāpēc, nekā cita man nav.
Amors man reiz iedeva kompasu un karti! Viņš lika, lai vados pec tiem, jo tā es atradīšot mūžīgās laimes zemi..
Es viņam paklausīju...
Un zini es nokļuvu pie tevis...
Tu gribi zināt, ko es mīlu?
Es Tev to pateikšu!
Vai gribi zināt, ko es mīlu?
Izlasi pirmos burtus!
Ar Tevi vasarā un ziemā,
Lietū un sniegā.
Ar Tevi bēdās un priekos,
Svētkos un niekos.
Ar Tevi kopā būt,
Gan gaisā, gan negaisā,
Zem segas vai pat maisā.
Ar Tevi ezerā un jūrā,
Laivā ar un bez burām
Tik Tev blakus būt
Tā, lai sirds to jūt.
Kā man gribas
Tā Tev blakus būt.
Reizēm man leikas,
Ka esmu daļiņa no Tevis
Varbūt pat,
Pusīte no sirsniņas Tavas...
Tu esi man vajadzīgs, tāpēc Tu nāc
Lai kāptu pret sauli vēl augstāk,
Un labi, ka pasaulē esi Tu tāds
Ar savām stiprajām lielajām palukstām..
/H.Gāliņš/
Es vēlētos būt ūdens lāse, lai lēni slīdētu garām tavam skatienam. Es būtu tik tīrs kā enņģeļu acis, es atvēsinātu un piedzirdītu! Tu apreibtu un iemīlētos!
Manas jūtas kā puķes, kas naktīs zied — tam zvaigžņu augstums un mēness baltums. Tu drīksti pa piena ceļu nākt un tās visas salasīt...
Kā divi kuģi jūrā, tā divas sirdis pasaulē.
Vai satikties tām lemts būs?
To tikai Dievs var atbildēt.
Reiz man bija sapnis.Un tad, kad mans sapnis satikās ar realitāti, manā dzīvē ienāci tu.
Aizver actiņas un smaidi,
Noliecies pie manas krūts:
Atteikšanās, vientulībā
Ir jau diezgan ilgi būts.
Aizver actiņas un smaidi,
Sapņi lai mūs projām nes
Turp, kur mīlestības vilņōs
Izkustu mums dvēseles.
/J.Poruks/
...un tad apstājās laiks.
Un tā bija mīlestība.
Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja grābt kā smiltis,
Un sviest uz vienu vai otru pusi.
Tam nebija nozīmes.
Un nobira ziedlapiņas,
Un ierūsēja dzelzs,
Un mēs vairs nemācējām skaitīt,
Un tas ir pats skaistākais,
Ka mīlestība neprot skaitīt...
