Pārtraucot attiecības
Sudraba tasīte izkrizdama no tavām rokām nesaplīsa.
Melns cukurgaudiņš lietū neizkusa.
Sārta kļavas lapa rudens gaidās nepazuda.
Rīta rasas piliens saulei tevicējot neizžuva.
Tava sirds manai lūztot nenoskuma.
Par daudz ir smagu vārdu sacīts,
viens otrs smagāks teikums teikts,
un kad es paskatos tev acīs,
tad redzu — kaut kas ir jau beigts.
Kā akmens, atlūstam un risam
slīd lavīna, nāk velšanās
un kaut ko aprok un pavisam
un nebūs augšāmcelšanās
Ziemassvētkos visiem labi,
Dāvanas gar acīm zib,
Salatēvs ar rūķi abi,
Savāc visu, ko vien grib,
Pārējie tik kāri skatās,
Kā tie abi priekā kratās!
Lai kā arī tu spētu vai censtos mani apturēt,
Es vienmēr došos tur, kur mani sapņi klejo.
Ja vēl neesi sapratis manas maigās domas,
Tad zini — mani sapņi vairs nav starp mums!
Es aizeju,
jo šajos bēdu tīklos;
par aizejošo smieties uzdrošinās vien tas,
kas zin, ......ka tūkstoš gadu dzīvos!
Tumšajā naktī, kad pilnmēness spīd
Es domāju par tevi.
Es zinu, draugs, Tu aizmirsīsi mani,
Kaut Tavās acīs mīla mirdz.
Es zinu draugs, Tu pievilsi mani,
Bet mana sirds pēc tevis sauks!
Manas ausis mīl tavus vārdus... manas acis mīl tavus skatus... manas rokas mīl tavu vaigu... mans augums mīl tavus glāstus. Bet mana sirds joprojām ir auksta. Dod tai vēl laiku. Un tikmēr meklē kādu, kas vispirms ar sirdi tevi jūt. Piedod!
Stāv naksnīga tumsa,
klaja lauka vidū
blāv tumsā ēnas
kas pusnaktī lido.
Tās ēnas ir mēmas
tām vārdi ir liegti
jo dvēseles nava
lai lidot ir viegli.
tās riņķo pa gaisu
tramīgā dejā
šķiļ dzirkstis no laimes
un birdina lejā
lai jūtas tiem pūstu
kā straume pa vējam
un beidzot redz abi
viens otru sejā.
R.I.M.T.
Tik bieži tagad domāju par Tevi
Un pārmetums man vienmēr līdzi ies,
Ja vairāk mīlētu mēs paši sevi,
Tad laikam nevarētu izšķirties!
Kādēļ brīnumu gaidīt,
Šeit es nenākšu vairs.
Ne vairs raudāt, ne smaidīt
Nekad, it nekad.
Zini laiks mums šķirties, laimīgs būs tas, kurš draugs tev būs, nelaimīgs tas, kurš par vīru kļūs.
Tik ilgi šķīrāmies — kā vasara no jūras,
Kā pamests nams no savām gaidām šķiras.
Mazdrusciņ par ilgu sēžam vienā dīvāna stūrī-
Gandrīz kā tie, kuri pirms šķiršanās mira.
Shii kustiiba tava vai mana?
Kursh pirmais to iesaakaam lietot?
Tevis glaastiitaa aada ir tava.Velku to nost.
Un kuram no mums paliks pirmais lietus?
Ilgi dziivojam.Dziivojam skirshanos.
A.A
"Viss ko es stāstu ir beidzies... nekad nav bijis vai sen aizmirsies, bet mēs protams varam censties... bet mums nekad vairs nebūs kur noslēpties"
[prāta vētra]
Ja kāds no tevis šķirties grib, lai iet,
Ja sirds tev tāpēc sāp, tad ciet,
Jo tas kas neiet, lai paliktu
Vēl vairāk sāpju darītu.
Reiz man saule sirdī ausa
un es to gribēju paturēt
bet viņa to nevēlējās,
jo es esot mēness un par tālu
no viņas sirds.
Kur esi mans draugs skaisto seju,
Kam karstas bij lūpas un sirds,
Vienalga ko daru, vienalga kur eju,
Pie tevis, pie tevis man domas un sirds.
Es, Tu, mēs abi, katrs savus,
Uz priekšu ceļus staigāsim,
Vairs netraucēšu laimi tavu,
Bet sirds vai tā to aizmirst spēs?
...un sirdis šķir janvāra aukstums,
garas puteņu jūdzes.
Nesildi manas plaukstas.
Nesildi...
Nevajag...
Lūdzu...
Kas grib no tevis shkirties,lai Iet!
Ja sirds tev saap Ciet!
Kas iet grib,tas,ja paliktu,Tev vairaak saapju dariitu. (Teodors)
Ejam mēs un ceļi šķirti,
Jūtas mūs vairs nevieno.
Daudz no Tevis esmu cietis,
Ilgi nicināts un nīsts.
Raujos es no Tevis vaļā,
Sūtu sveikas pēdējās!
Tikai rindu pirmos burtus lasi!
Tavi vārdi bija skaisti, glāsti maigi...
Mana kļūda — kļuvu tava...
Nu tavi skati ir salti, tava draudzība nemanāma...
Viss, kas bija skaisti nu ir tik baigi...
