Pārtraucot attiecības

"PIEDOD!"
Katru dienu,
Katru nakti,
Savās domās,
Savās jūtās,
Dzirdu tikai vienu vārdu,
Dzirdu tikai tavu "PIEDOD!"
Sen tas man ir apnicis,
Sen jau cenšos aizmirst to!
Bet tu neļauj —
Aiziet,
Pazust,
Izgaist
Domai šai...
Turi to tik dziļi sirdī,
Sakot savu vārdu : "PIEDOD!"...

es rakstīju es
un svītroju mēs.
manas domas
vairs tevi nemeklēs.

Es paceļu to akmeni, ko tu uz mani sviedi,
Ak, kādi tajā akmenī ir sasaluši ziedi!
/O. Vācietis/

Lai tavas pēdas , pļavu ejot, nejūt,
Kā iedur dadzis trejžuburu ass.
Nekas lai nepaliek.Viss bijis garāmejot.
Un arī garāmejot -nebija nekas.
(I. Ziedonis)

Šai dienā es kļūstu par citu,
Meklējot sev dzīvē īsto vietu.
Šai dienā es kļūstu par sauli,
Mani nebiedē vairs Tavi draudi!

Šai dienā es būšu ar sevi,
Un aizmirsīšu Tevi.
Šai dienā es uzplaukšu kā zieds,
Tik skaists — no zelta izliets...

Tavā priekšā es būšu rūgta,
Tu nezināsi ko es pret Tevi jūtu,
Bet vienatnē es raudāšu par Tevi,
Un par visu ko man devi....

Es aizveru acis un neredzu neko ,man nav ko ieraudzīt vien tumsu var saskatīt, kur mani sapņi, kas paņema tos, kur esmu es pats, aiztaisu acis, ciešāk vairs nevar, bet viss viens un tas pats...

Viens vienīgs vārds — tas nav nekas nekas. Viens skarbāks vārds — tāds niecīgs mazs. Gandrīz bez apdoma, tik garāmejot sacīts, bet mirkli stājas sirds, kad gribas acis cieti vērt un bēgt. Ir zibens uzliesmojis bīstams — vārds nežēlīgs un ass. Vai varu teikt: tas nav nekas? Kas bijis tuvs , ir kļuvis nepazīstams...

Cerība mirst pēdēja,ja tu nospragsi cerība vēl uzdejos uz tava kapa:D

Tu saki- liela ir mīlestība!
Manējā laikam ir maza.
Es To citiem nerādīju
Klusi sirsniņā glabāju.

Es to rādīju tikai Tev.
Tu daudz devi man
un daudz ņēmi,
bez atļaujas piesavināji.

Es Tevi mīlu tā,
Kā koks mīl zemi,
Kā saule mīl debesis,
Kā māte mīl bērnu.

Bet tagad ej!
Es palikšu.
Man nav kurp iet,
Ceļš jau izstaigāts,
Pietiekami bēgts.

Bet ej, kurp gājis,
Es palikšu.
Es gaidīšu un ticēšu-
Reiz arī Tu atgriezīsies

Klusi kokli spēlē vēji,
mostas mežs un atkal dus,
Dieviņ,Tu pār zemi sēji
Ziemassvētku brīnumus.

Spoža ,spoža zvaigžņu dzija,
rokas,kurasvisu prot,-
pašu Laimu ieraudziju,
gaismas cimdus uzadot.

Un es zinu ,ka tā bija,
un es atkal saku tā:
-Sidrabiņa lietiņš lija
Ziemassvētku vakarā.

JAUKUS SVĒTKUS JŪSMĀJĀS!!!!

Viss, kas bija
Bija no tīra vēja.
Ne tev manis,
Ne man tevis
Vajadzēja...

Visskaistākais ir tas, kas nepārmainās,
Šis brīnums, brīnums tūkstošgadīgais,
Šīs atbalsis no kāda tāla zvana,
Šo seno dziesmu dzidrā skanēšana,
Šis siltums, smaržu pilnais gaiss.
Lai kādus vārdus lūpas sacīt steigtu,
Visskaistākos jau pateicis ir kāds,
Lai sirdis atvērtu, lai svēto stundu sveiktu,
gadsimtiem atkārtoto vēsti teiktu -
Nu miers virs zemes, cilvēkiem labs prāts!

Tev klusi skropstas notrīcēja,
Varbūt no vēja?
Vai tiešām marta vēji tik asi?
Man jautā divas asaras
Vējš noskūpsta no zāles rasu
Vējš nav tik ass, cik vārdi asi
Man dusmu vilnis krūtis plūc
Un rūgtie vārdi lūpās smok
Es skūpstu Tavas acis miklās
Un tavu ēnu loga stiklā....
Līdz rītam manas acis neguļ
No tavām asarām es degu.

Tāpat kā atnāci, tu aizej projām
Kaut jāatzīst,ka tas man drusku sāp.
Šo mīlu,kas tik ātri aiziet bojā
Pat negribu no bojā ejas glābt.

Vairs tiešām nav no svara,kas ir vainīgs
Es vainas tiesu uzņemos labprāt.
Tev nav,ko taisnoties ir cilvēks mainīgs:
Ko šodien mōl,to rīt spēj sāpināt.

Pats galvenais- tu vari aiziet projām,
Kas bijis skaists,tas projāmneaizies.
Par skaistumu,kas mūžam neiet bojā,
Man negribot tev jāsaka:Paldies!

es nolieku ziedus
uz sava cerību kapa
lai saulē un vējā tie kalst
lai vējš aizpūš nebūtībā
kopā ar maniem sapņiem...

Mīli savas sāpes,
un klusi piedod tām,
kas Tevi sāpina!

Grūta ir pirmā tikšanās, kad nav ko teikt, un pēdējā, kad viss ir pateikts.

Bijušais tik jauki šķiet,
Atpakaļ vēl gribas iet,
Velreiz senās takas mīt,
Nesacīto,pasacīt...