Pārtraucot attiecības
Tu jautāji man,
Vai neesmu aizmirsusi.
Nezinu, varbūt ka esmu.
Es dzīvoju Tevī kā mājā.
Nē, braucu kā autobusā
līdz malām kas pārpildīts,
vienā kaktiņā iespiedusies,
un nezinu es,
vai aizmirst var autobusu,
kurā pats brauc.
Jo pilnīgāk sagrūst cerības, jo vieglāk ir aizvākt drupas....(Z.Ungurs)
Bija gruti tevi satikt bet ja nu ta gribi tad esi pati vainiga!!!gan jau draugi paliksi?!!!
Bet es esmu cita,
Un tu esi cits.
Un nav, kas vairs bijušam brīnumam tic..
/Ā.Elksne/
Kāpēc tu dari man pāri?
Pašam sāpēs.
Tu mūsu kopīgo dvēseli
Divās saplēs.
Izžus katra par sevi
Viena veselā puses
ļaunās minūtes aizrit
Kā sarkanas lāses klusi.
/V.Gune/
Ja gribi aiziet, tad es
Nekad tev neteikšu — paliec!
Kaut arī sirdi tai brīdī
Kā svina gabalu saliec.
Kaut apstāšos tecēt kā upe
Ledus palagā tīta,
Mana straume no tava krasta
Vienmēr tiks projām dzīta
Veltīgi stāvēsi krastā.
Kad atpakaļ gribēsi griezties.
/E.Šauriņa/
Nevilcinies, tas uztrauc. Ja esi izlēmis doties projām, tad ej!
lai sajustu laimi, jāpadzīvo sūdos?
tā nav mīlestība, ?es vakar nogrūdos?
lai sajustu laimi, ir laikam jāpadzīvo sūdos...
#
zinu sievieti, kas lišķību nīda
zinu sievieti, kas bija pati lepnība
zinu sievieti, kas jauka bija un mīļa
zinu sievieti, tā bija...no tvīda
#
(Bils)
Man saplīsa dzīves termometrs.
tie gabaliņi kā dzīvsudrabs pa grīdu kopā plūda,
tos lipināju kopā es,
bet ?tas? vienalga zuda,
zuda roku pieskāriens tavs maigais, zuda acu skatiens, zuda...
utopija,
dzīvsudrabs atkal aizplūda...
(Bils)
No zieda aizgāja smarža
Pavisam. No papīra puķes aizgāja vāze. Pavisam. Un palika čaukstošs tukšums Pavisam. Un tad čaukstoņa aizgāja PAVISAM. Un tagad mēs stāvam aci pret aci.
Un paskaidro man, kas tu esi, "Pavisam"?
NO TEVIS REIZ DZĒSTS
Tu nāci taisni
pāri vakar izdegušam mežam
ar pelnu seju kā sods
Tu pagāji garām
neatskatoties---
velti saucu
ka neesmu vainīgs-
vārdi nokrita pelnos
un pārvērtās zilās oglēs
Tu neatskatījies
pārbridi pāri strautam
kas pulsēja lejup līdzās zaļajam krastam
un atpakaļ
pa Tavām pēdām
pie manis atgriezās — lāsts
turēdams ķepās smagu papīra lapu
no kuras bija izdzēsts
mans vārds
/A.Ulme/
Tu saņem maigumu, kas bija domāts citam,
Bet man pār galvu gāžas svešu naids,
Un mēs vēl liktenim un nolemtībai ticam
Un nosakām pie sevis ? vēl ir laiks.
Tā aiziet nebūtībā ilgi krātas jūtas
Un aizmirstas it viss, kas nepateikts,
Tik vakarā es dzirdu, klusi lūdzas
Kāds labi domāts teikums ? tikai nepabeigts.
Un var jau būt, ir labāk tā ? līdz pusei,
Jo ir pat vīnam mieles apakšā,
Mēs nedarām nekā, mums lūpas mēmi klusē,
Un dzīve aizrit palēnām ? šā tā?
(Gunta Kraulere no krāj. "Kad zvaigznēs pienenes snieg...")
Tev uzslavas nav vajadzīgas,
Jo pārāk stipra esi,
Lai no glaimiem noreibtu
Un pazaudētu sevi.
Ja kādam garšo saldējums un tāpēc viņš neēd pankūkas, tas nanozīmē, ka pankūkas ir sliktas!!!
Tu biji tik noslēgts kā Džins aizkorķētā pudelē..
Es atraisos no tavām skavām
Un dodos dienu straumei līdz.
Tu sieksta vien pie ziedu pļavām;
Mūs katru citviet gaida rīts.
Kam kavēties pie tukšiem sapņiem,
Kam viņus ilūzijās tērpt?
Pa retam satikties ļauts ūdens apļiem
Un tikai koks spēj krastam piederēt.
Bet cilvēki uz savām mājām steidzas,
Kur ikdiena tos sagaida un darbs.
Nav sevi mānīt nodoms teicams;
Ir īstums patiesīgs un ļoti skarbs.
Gunta Kraulere
Par savu mīļo nesauc to,
Kas, redzot tavu galvu noliekto,
Ne mirkli neiespēj ar tevi bēdās būt,
Bet grib no tevis tikai prieku gūt.
(M. Ķempe)
Sāpju sapnis, lai paliek par laimi
manas ciešanas tālu lai jūt.
tikai sūtu tev skumjas un ilgas
visu piedot nav iespeejams vairs.
Vēl pēdējo reizi es nākšu,
kad pavasarī virpuļos strauts.
un pēdējās ardievas teikšu
un tālumā aiziešu draugs.
Es visu paciest spētu,
Ko liktens uzliktu,
Tik to vien nevarētu,
Ja Tu mani aizmirstu!
