Pārtraucot attiecības
Nelūdz man vairs neko ..
Es neaizmirsīšu nekad par mums.
Bet es nevaru dzīvot tikai ar domu, ka Tu esi pieradis mani mīlēt.
Manā sirdī esi tikai Tu ..
un mūsu dzīves sapņi...
Bet piedod, es vēlos ko citu.
Es aizsapņojos viļņu robos
Un šķita jūrā kaut ko teiks,
Suns sēdēja ar koku zobos
Un gaidijā, kad cilvēks beigs
Tad viņasm apnika un vēlāk,
Tai pusē, kur aug priežu daudz,
Es dzirdēju, ka balsī žēlā,
Mans suns par pārestību kauc
Es noglausīju to ar roku,
Bet, ko tas viss gan reizēm līdz,
Suns bija dabujis ar koku,
Ko visu laiku nesa līdz.
/O.Vācietis./
Noliec galvas krāšņie ziedi,
vakarblāzmu migla aizklāj.
kādēļ atstāj šajā mirklī
Mani dārzā izpostītā?
Kādēļ cauri dienu dienām
Meklēju velti tavu skatu?
Atgriezies jel mana zvaigzne!
Manis tvertā dvēselīte!
Par vēlu, šie salkanie vārdi,
Manu sirdi, tie nesilda vairs,
Viss, kas bijis un varētu būt,
Paliks atmiņā manā, varbūt!
Par vēlu tu smaidi man pretī,
Par vēlu, gribi būt mans,
Es aizslēdzu savas sirds durvis,
Un nevēršu vaļā, tās vairs!
Nāk nakts un pie debesīm parādās zvaigznes,
Nav divu vienādu zvaigžņu
Nav iespējams atkārtot mirkļus bijušos!
Viss ir vienreizējs un burvīgs.
Arī tu...
Labāk sāpīgas beigas nekā nebeidzamas sāpes...
Es negribu būt apmierināta.
Es gribu būt laimīga.
Vai būt nelaimīgai ir labāk
nekā būt apmierinātai?
Es tik ļoti biju aizņemta ar rūpēm par to,
lai viņš mani gribētu, ka biju pavisam aizmirsusi pajautāt sev,
vai pati gribu viņu.
Un tagad — kad esmu
Tev pretī kā atvērti vārti,
Kad gaidu vārdus,
Ko sen jau gribēji teikt,
Tu aizcērt, aizslēdz
Lūpas ar klusuma nātri
Un nosit putnu,
Kas pretī Tev vēlējās steigt.
K.Apškrūma
Mēs abi skatījāmies zvaigžņotajās debesīs..tad krita zvaigzne un es vēlējos,lai mums kopā būtu labi...bet Tu paspēji pirmais lūgt,lai ātrāk viss beidzas...
Tevis atstātā vieta manā sirdī vēl silta. Pēc tevis tā klusi sauc.
Vai skaļi smiesies izbrīnā?
Vēlu atrast ceļu skaistu,
Vienmēr tālāk augšup iet,
Līdzi paņemt drosmi kaislu,
Lai var daudz ko sniegt.
Tas bija nesteidzīgs vakars,
Mazs romantisks notikums,
Visu izrunājām,kas bija sakams,
Un viss palika starp mums,
Es jutu,ko tu jūti,ko domā,
Par ko sirds priecājas,skumst,
Mēs sķirāmies draugu lomā,
Un arītas paliek starp mums...
Mēs tiksimies,būsim vēl kopā
Kā diena un vakars,kas tumst.
Un lai tas paliek starp mums ...
Vēl viena vilšanās-
kā ierasta ikdiena.
Nostāšos pie dziļas aizas.,
svārstīšos no vienas uz otru pusi...
Tad vienā brīdī es aizvēršu acis,
Man prātā pār ceļu pārskries melns kaķis.
Vai ticēt māņiem, kas it kā ikdienu skar?
Vai esi Tu dzirdējis ka sāp man ar`.?
Tu- kā ierasta sērga....
Kāda vairs šai dzīvei ir jēga...-
Uz priekšu liecoties kritīšu es,
uz atpakaļu- pazudīšu.
Ko darīt, ja zelta vidusceļa nav?
Tā zelta vidusceļa, kas pasargāt var?
Un aizvēršu acis- un redzēšu visu,
pat Tavu pretīgo dvēseles nišu.
Viss tūlīt skaidrāks sāks kļūt.
Vai censties mīlēt un labākai būt.?
Ir dzirdēts tik daudz..., no sirds.
Bet stāsta to citi- tas nevar būt īsts..!
Un cieta kā akmens es drīzumā kļūšu,
Jo sirdi aptraipīt ļāvusi Tev būšu....
..
Kad vējš spers pirmo soli drošo,
Uz Zelta Vidusceļu es došos...
Un tagad es to izturēšu.
Man tagad spēka diezgan būs,
Es acīs ieskatīties spēšu
Tam brīdim, kas man lika lūzt...
- — — - — - — - — - — - — - — - — - — -
Kaut dvēselē nekas nav zudis,
Nekas nav lētāk nocenots,
Es aiziešu pa ledu gludu,
Vien gaisā dzinkstēs spalga nots.
(Ārija Elksne)
Es raudu, bet Tu neredzi.
Es saucu, bet Tu nedzirdi.
Es jūtu, bet Tu nezini.
Es alkstu, bet Tu nejūti.
Manis nav- Tu pamani!
Mēs katrs savu ceļu ejam,
Lai neatgrieztos atpakaļ,
Mēs katrs savu dzīvi ceļam
Kaut abiem varēja tā viena būt...
Es aizmirst tevi centīšos
Un savu sirdi važās slēgt
Un citu mīlēt pūlēšos
Lai gūtu to, ko dzīve dod.
Nekad Tu uz mani neskaties tā,
Kā uz Tevi skatos es.
Nekad Tu par mani nedomāsi tā,
Kā par Tevi domāju es.
Nekad es Tev nebūšu tā,
Kas man esi Tu...
Nekad es nebiju domājusi,
Ka mīlestība ir tik sāpīga,
Nekad man nebija licies
Ka mīlēt ir tik grūti
Nekad es nebūtu ticējusi
Ka veltīgas ir manas jūtas....
Nezinu ko just,
Nezinu ko domāt,
Nezinu ko teikt...
Jo apjukums manī mīt...
Kaut spētu saprast,
Ko jūtu Tu,
Ko domā Tu...
Bet tāda iespēja
Man dota nav...
Un Tavos vārdos
Vairs klausītie nevēlos,
Jo maldināt Tev tīk nu dien...
Bet patiesību teikt
Nespēj Tu vairs...:(:(:(
