Pārtraucot attiecības
Musu mila bij uzspusts balons
tagad tu esi tikai noplests talons
Nekas nav bijis-
...nekas vairs arī nebūs!!!
-tik sniegs ir snidzis — lietus logā lijis!
Ir sveces degušas un sirdis līdzi tām,
-jo ticējām mēs pasakām!
...nu pāri palicis nav vairs nekas...
Vien sirdī skumjas- acīs asaras....
Kaut ko labu un tīru tu esi satriecis manī un tagad man jāiet pa vientulību ilgi un klusi...
Kā saule rītā aust,
tā sākās viss starp mums,
Tagad ir saulrieta laiks..
Paldies mīļais par vasaru, skaisto,
Paldies mīļais, ka dāvāji prieku man.
Rudens savu seju pagriež drūmo
Kas saka:"dzirdat?atvadu zvans jau skan.
Sniedz man vēl pēdējo atvadu skūpstu,
Tu jau zināji, ka vasara nebūs visu mūžu.
Pārāk sveša Tev mīļais esmu
Norit asara, jo smago sirdi uz nākošo vasaru nesu.
Dzive ir ka putns- aptaisa un aizlido!
Mīlestība nesāpinot. Tā darot tikai laimīgu.
Ja jau tā, tad tā nebija mīlestība...
Es kaijām vaicāju, kur esi Tu?
Es viļņiem jautāju, ko mīļais dari Tu?
Bet kaijas žēli sauc un viļņi skumji kauc!
Par mīlestību, kura no mums projām trauc!
Spēlējam spēli kas saucas paslēpes
Es skaitu tu slēpies, es aizskaitu līdz simts
Pagriežos un skaļi iekliedzos,
Eju meklēt
Meklēju un meklēju un atrast nespēju
Jo tā bij tik mana iztēle un pierādījums
Ka vientulība ļauj sajukt prātā.
Tikai sieviete spēj Tevi tā mīlēt.....atdod sevi visu Tev, atdot savu dzīvi Tev, sirdi Tev, lai Tu glabā. Padodies? Nespēj? Tad ej vien tālāk un nekad neatgriezies, neatskaties atpakaļ. Es vairs neesmu tā, kas biju pirms Tevis. Tu mani salauzi, bet es izdzīvoju un dzīvošu bez tā, ko atdevu Tev. Neļaušu Tev atvērt sevi, neatdošu Tev vairs to, kas manī dārgs. Gribi, bet neceri, es neesmu tāda. No kļūdām mācās, paldies, ka iemācīji man mācīties..............
Mana sirds pēkšņi jūtas nogurusi. Tā noskatījās, kā ceļa līkumā pazūd sapņi.
Sirds aizvēra acis.
Ikviens varēja būt Tu,
Ikviens varēja būt es,
Bet ja tu padomātu, tu saprastu-
Bez mums nevarēja būt pasaules...
Tu nevari man pārmest agro atmodu
Un to , ka rīts man pirmam ielūkojās sejā ,
Ka rasa ātrāk skāra manas lūpas
Un upe pirmo atveldzēja mani
Tu nevari man pārmest putnu agrās dziesmas
Un vēja pūsmu saules skartās smilgās ,
Ko rīta stunda dāvināja man.
Tu nevari man pārmest it neko ,
Jo es naktī ieslodzītā kaisle ,
Un mēness ir tavs sirmais vārtu sargs.
Jūs šodien nestaigājiet lietū,
Tas šodien pieder tikai man!
Raud debesis par mīlestību,
Kas bija, bet nu zuda man!
Jūs šodien negaršojiet lietu,
Kā sāļas asaras būs tas,
Ar rūgti sāpi pielijušas,
Krīt manas karstās asaras.
Jūs šodien nestaigājiet lietū,
Tas šodien pieder tikai man...
Kā lapa vējā es griežos dejā
man nevajag neko
un varbūt, kad būs kā senāk
es smiešos ne par ko.....
"Mākonis gāja ar vēju.
Turēt to nevarēju.
---------------------
Mīlēt ir — mākoņus vērot,
Sagaidīt, pavadīt, sērot.
Mūžību gūstīt, ne gūt,
Mūžīgi sacīt — varbūt."
Tavas acis stiklainas,
Tavs knābis vēss.
Tev sirds salta-
Miris vai citu atradis!
Bez apdoma straujš
es šovakar aizcirtu vārtus,
kas nočīkstot dāvāja man
tik pierasto soļu ritmu.
Vēl cerība jauš
ar Tevi saskaņā tikties:
sniegs puteņo dvēselē man,
kāds cīrulis krūtīs sitas.
Lai mūzikā skan
šī stīga par Tevi bez mitas,
līdz mainīsies dvēsele man
un arī Tu — kļūsi cita. /V.Oša/
Tu aizgāji, es palikku un jūtu,
Ka pelēks lietus iesāk līt,
Bet to, kas svarīgāks par visu,
Biju piemirsusi pasacīt.
Tu nesaistīts.... es nealkstu, lai man kas pieder.... man patīk pašai nepiederēt...
