Pārtraucot attiecības
Ko mīl, tas nevar pazust it nekur,
Sirds tūkstoš saitēm to pie sevis tur,
Pat tad, ja vairs tie mūžam nesatiktos.
(V. Rūja)
Es gribu aizmirst tevi, mans draugs, un neprasīt draudzību sev. Šis sapnis man bija tik jauks, un par to — paldies tev!
Zieds bez salnas dragāts, tas gaišam priekam plūkts. Skūpsts — lai cik tas maigs un bagāts, bez mīlestības — rūgts.
Par vēlu, ja tu tagad smaidi, par vēlu tavas nopūtas. Tās jūtas, ko reiz mierināji, tās jūtas ir jau mirušas.
Tavs miers ir manī klusu smeldzi viesis,
Tavs pārāk rāmais skatiens manī sāp,
Nu tevi gribu es ar tāli tiesāt,
Lai iemācītos tu pēc manis slāpt.
Varbūt, ka visu izlabot vēl var,
Bet ja nu spriedums mani pašu skar?
Sirds smeldz sāpēs,
Pats to zini — kāpēc.
Sveši kļuvām,
Jūtu kvēle gaist.
Dziļi vīlos
Ticot Tavai mīlai —
Tavā priekšā ceļš vēries
Laimīgs un skaists.
Sirds vairs nealkst
Tavu acu zilgo.
Tā tik mieru ilgo -
Drīzāk projām ej.
Nav jūras bez bangām,
Nav sirds bez sāpēm.
Piedot var visu -
Aizmirst neko!
Saki, kāpēc tā
kāpēc ziedi birst,
kas tik skaisti ziedēja?
saki, kāpēc mīla dziest,
kas mūs abus vienoja?
Un Nāk Viņš pie manis, bet nav kā vienmēr,
Jo šoreiz patiešām viss notiek ne tā...
man sirds sāk pukstēt tik strauji
Un asarām gribētos nākt -
Man vieglītēm ietrīcas rokas-
un Sirdī tāds tukšums kā nāk.
Šī sajūta man pirmoreiz ir,
Kad draugs, kuru mīlu mani pamet.
Tu guli saldu miegu redzot.
Kurā, parādījos es.
Un šinī sapnī mēs abi,
Ļoti saldi skūpstāmies.
Un diemžēl man jāsaka atā.
Jo ātri pagāja tas laiks.....
Tajā saldajā skūpstā.
Bija parasta, saulaina diena,
Kad tālumi atstaro,
Tu noņēmi attēlu manu no sienas,
Un klusējot aizsviedi to.
Vairs attēla nav. Vien laikumiņš mazs.
Uz sienas blāv gaišums mazliet,
Bet varbūt pēc saulainās vasaras
Tas arī būs aizkrāsots ciet.
Tu smaidi. Varbūt viņš ir gudrāks kā es
Un labāks par mani varbūt.
Es maz esmu pazinis meitenes,
Kā spriest man, ko meitenes jūt?
Man tagad ir smagi. Sirds brīžiem vārgst,
Bet vienu es spēju just.
Ja kādreiz kaut mirkli Tev bijis dārgs,
Tev nevar šis mirklis zust.
Darbs. Skanīga dziesma. Kvēls vakara riets.
Daudz gaismas Tev dzīve sniegs,
Bet pēkšņi Tev nobālēs lūpas mazliet,
Un nodzisīs acīs prieks.
Draugs piedod, būs laimīga man šāda diena,
Jo dienā tai zināšu es,
Ka biju Tev vairāk kā attēls pie sienas,
Ko viegli ir projām mest.
Tu atnāci no vasaras,
un vasarā tu zudi:
ne smējums, ne asaras,
viss pārāk gludi:
es tikai velti raizējos;
kas gan tas īsti bija?
Tur, mīlestībai aizejot,
Vēl atskan melodija.
Paldies par putnu skaļumu,
Par pļautas zāles dvašu,
Par zemes jauno zaļumu,
Paldies — par tevi pašu!
Tā stiebru galos rasa lās,
Tā bērzi metas rudi,
Tā atnāci no vasaras,
Tā vasarā tu zudi.
Man Tu esi miris. Es nedaudz paraudāšu un tad atkal būs labi. Es Tevi apglabāšu sevī. Un neatcerēšos vairs nekad....
Lai Tev vieglas smiltis....
Tai naktij ar šķiršanās garšu uz lūpām,
Kad sajutām laiku drupatās drūpam
Un mirkļi mums svēra stundu svarā,
Bet gadi — stundās joņoja garām,-
tai naktij es paldies saku.
Tai naktij, kad bijām jūras dzelmē,
Gan spelgonī bijām, gan bula svelmē,
No kāpām dzintaru laukā rakām
Un dzērām no zveju dziļajām akām,-
Tai naktij es paldies saku
Tai naktij, kad tevī atradu sevi,
Kad visam mūžam man uguni devi,
Ko dedzu pie tavējā ugunskura
Un tagad kā sveci plaukstā turu,-
Tai naktij es paldies saku.
Tai naktij sen nopakaļ nākušas citas,
Gan maigas kā glāsti,
Gan cietas kā sitiens,
Bet tikai tā viena uz lūpām deg sūra,
Un tikai tā viena vēl sauc kā jūra-
Tai naktij es paldies saku
Mums nekad vairs kopā neies ceļi, mums te dzīvē nesatikties vairs. Man mūžam svešas tavas jūtas, tev mūžam sveša būšu es.
Tu arī — uzraksti man.
Ja vairs nemāki,
Uzvelc +++
sev, man un tam,
kam bija jābūt starp mums.
Klusējot nešķiras ne no kā
it nevien šajā dzīvē.
Manī ir iestājies klusums,
bet arī tas....
bet arī tas nenotika klusu...
Es tavu mīlestību par vārītēm noturēt gribēju: kā kaķēnu klēpī: auklēt, glaudīt, ņurcīt un atkal glaudīt. Bet kaķēns izrāvās, aizbēga, pazuda, paslēpās biežā mežā.
Es dzinos pakaļ kā krancis pa pēdām. Bet mežs kā jau mežs: brikšņains, pilns krītalām, sīkiem krūmiem un papardēm gandrīz līdz krūtīm...
Un atrast — nekādu cerību...
Ja es tevi nemīlētu, sen jau būtu tev galvu nocirtis! Tavs raksturs ieņem pirmo vietu sadopsihomazohistu reitingā. Neliec man kļūt par slepkavu! Taisies ka tiec !
Nevilcinies! Tas uztrauc. Ja esi nolēmis doties projām, tad ej.
/A. de Sent — Ekziperi/
Mēs aiziesim katrs uz savu pusi, neteikdami ne vārda. Nakts izplūdīs starp mājām un dzirdēt varēs tikai kā apklust soļi. Kad es beidzot atskatīšos, nebūs vairs neviena. Viss būs beidzies. Pēdējais autobuss vedīs mani projām un konduktors izstieps roku pēs trīs kapeiku gabaliem..
/Mati Unts/
