Kāzās
Vien abi kopā
Jūs esat debesis,
Vien abi kopā
jūs esat strauts,
kam kristāla lāses
no pazemes dziļumiem
līdz jūrai vien divatā
aizšūpot ļauts.
Vien abi kopā
Jūs esat patvērums
viens otram,
kad dvēseles nestunda klāt-
Ar vīrieša spēku
un sievietes maigumu
Nav baiļu pret bargāko negaisu stāt.
/K.Apšukrūma/
Būs brīnumi, ja vien tiem noticēsim.
Būs laime tad, ja pratīsim to dot.
Būs saskaņa, ja vien to radīt spēsim,
Vien dodot citiem, varam laimi gūt.
Kā balta puķe bērns ir uzziedējis
Lai kādreiz dzīvē spētu tālu iet.
No nedienām, no salta vēja
Šo mazo dvēselīti sargājiet
Lai jums labi, lai jums ļoti labi
Lai jums brīnišķīgi iet
Lai jums visi labie putni
Katru rītu logā dzied
Lai jums skaistas debeszilas,
Košas, jaukas puķes zied
Un lai spožā siltā saule
Nekad dzīvē nenoriet
Lai jūs savas dzīves grožus
Varat cieši turēt ciet
Lai jums labi, ļoti labi
Lai jums brīnišķīgi iet!
Nu jūs ieburti viens otra gredzenā -
Dzīves zelta gredzenā slēgti,
Nu Jums kopīgas dienas un nedienas,
Pusnakts tumsa un saules lēkti.
-----------------------------------------
Un Tavs ceļš būs manējais,
Tava māja un Tavs liktenis
Mans.
Kur iesi Tu, tur iešu es,
To šodien solos
Laicīgi un mūžīgi.
--------------------------
SOLĪJUMS
Es Tev izdziedāšu zelta rozi,
Kad aiz loga vēlīns rudens līs,
Izdziedāšu žuburainu osi,
Kura, zaros zvaigzne ligzdu vīs.
Es Tev izdziedāšu lakstīgalu,
Jāņu nakti, rasu, papardes,
Izdziedāšu baltu puķu salu, -
Uz tās salas tikai Tu un Es!
Es Tev izdziedāšu mīlestību:
Kādu vēlies, kāda labāk tīk ?
Īsu, žilbīgu kā zibens zibu,
Tādu, kas liek visu mūžu tvīkt!
Es Tev izdziedāšu savas rokas,
Savas lūpas, kas Tev pieri skar,
Izdziedāšu itin visas mokas,
Kas, mūs tuvināt vai atgrūst var.
Es Tev izdziedāšu laimes dvašu,
Tavam spītam savu jaukšu klāt,
Tikai, laikam mīļais, Tevi pašu
Nespēšu nekad es izdziedāt.
/ Ārija Elksne /
Piedod, māt, mūsu steigu un nevaļu, piedod mūsu neratnības un neizdarītos darbus -kopš bērnības visā dzīves garumā, piedod, ka pārāk reti esam tev teikuši pateicības un mīļos vārdus! Mēs tomēr katrs agri vai vēlu saprotam, ko nozīmē mātes sirds, un tu vienmēr mūsu atmiņās spulgosi gaiša, skaidra un neaizmirstama — tu -karsta asins lāse gadu baltumā.
/Lija Bridaka/
Liec, Laimīte, baltu ziedu
Mazajā rociņā,
Lai ir balta tā dzīvīte
Kurā būs jādzīvo!
Paveikt nepaveicamo,
Saglabāt neiespējamo,
Par spīti ikdienišķībai
Uzplaucēt brīnumu dzīvē,
Laimīgiem būt!
Šodien Jūsu kāzu dienā
Sveicam Jūs no sirds!
Lai Jums vienmēr tā kā šodien
Acis laimē mirdz.
Gaiša lai Jums dzīves taka,
dzīves ceļš lai jauks.
Vienmēr cieši ejiet blakus
un viens otram esiet draugs!
Nav nekā lielāka, nav nekā svētāka,
Kad kopā sakusušas
debesis un zeme zied.
Un tur pa vidu — jūsu mīlestība iet.
Jūs baltu dvēseli zem kājām
viņai paklājiet.
/O.Vācietis/
Vien gaišas mīlestības vārdā,
mazs cilvēciņš no nebūtības izkāpj,
no mīlas ņemts un mīlai atdots,
tam mīlestību tālāk nest.
Lai jūs saprot un mīl uz zemes un sargā no debesīm !
Manas trīs laimītes
vienmēr satiekas ceļā,
es sastopu viņas pie akas,
kad likteni smeļu.
un saka pagātnes laime,
sevī vērdamās klusi:
- Zinu, ka iespēju panest it visu,
ko pārcietusi.
- Bet es zināšu visu, kas būs,-
bilst nākotnes laime
nepacietīgi līksmā,-
tas ir kā steigties uz pavasari,
kad vari cerēt un drīkstēt.
- Es arī zinu visu, kas bija,
un man ir bailes,
kad nākotne zirgus jūdz,-
teic tagadnes laime un bijīgi
par saviem mīļiem lūdz.
(Lija Brīdaka)
Ir saule, debesis,
Un maize abrā rūgst.
Un bērni dzimst-
nekā jau nepietrūkst,
bet skaidri jūti,
pirmais sniegs, kad snieg,
ka nepietrūkst,
bet arī nepietiek.
Jo tas, kas dabūts,
it nekur nav liekams,
un tas, kas liekams,
ir tik nepietiekams.
Un tad, kad zvaigzne krīt,
tā it kā iekož:
viss nepaliekošs ir
un nepietiekams.
(I.Ziedonis)
To mīlas uguntiņu, kas jums sirdī krita
No visiem dzīves vējiem sargājiet,
Nekad lai nedziest tā, lai neiedegas cita,
Ja ceļš reiz sākts, tad kopā staigājiet!
Tiem gariem gadiem,
Ko par mūžu sauc,
Tu lemta man,
Un tas ir ļoti daudz.
Un citu Tavā vietā neatrast
Un nevajag-
tā laika ir par maz,
ko mums zem saules
abiem dzīvot ļauts
Tie īsie gadi:
Ko par mūžu sauc.
/A.Purvs/
Nāc ar mani zemi ar
un nāc ar mani maizi ēst,
un puķes sēt,
un bērnus gaidīt.
Nāc ar mani bēdu noburt,
kopā mosties, kopā nogurt.
Nāc ar mani.
Es ar Tevi.
Lai aizskrien jaunība, kā kāzinieku zvani,
Cik baltas ābeles un egles sarmā zied.
Vai skaisti bija tikai pavasari mani?
Nē, zelta zīle arī sniegputenī dzied!
Mirkli padomājiet, pirms kausus pilnus lejat.
Mirkli padomājiet, pirms tālāk ejat.
Tālāk — kopējas takas, kopēja laiva un irkļi,
Tālāk — kopēja bēda un kopēji laimes mirkļi. (A. Vejāns)
Dzīvē vieglu ceļu nav, nedz taku.
Katram laimes brīdim ir savs rūgtums klāt.
Vēja laikā ejiet cieši blakus,
Lai līdz galam varat nostaigāt!
Nāc ar mani zemi art,
Nāc ar mani maizi ēst,
Puķes sēt un bērnus gaidīt.
Nāc ar mani bēdu noburt,
Kopā mosties, kopā nogurt.
Nāc ar mani — es ar tevi.
(M. Kuliņa)
