Kāzās

Kaut reizi dzīvē, lai tavs sapnis,
Kļūst par īstenību!
Kaut reizi dzīvē, lai tava viskvēlākā
Vēlēšanās piepildās!
Kaut reizi dzīvē, lai tu patiešām
Būtu tā pa īstam laimīga
Un tomēr ir kas tāds, kam jāpavada
Tevi visi tavu dzīvi...
Tā ir ticība!
Ticība sev un saviem spēkiem...
Tā ir cerība!
Cerība, ka viss izdosies...
Tas ir spēks!
Spēks, kas uzveic it visu...
Bet pāri visam ? tā ir mīlestība!
Mīlestība, kas nekad nezudīs...

Kāzās: Paši esiet vainīgi,-
Dzīvojiet nu laimīgi!

Aizrit mani zelta rati
Pašā Laimas pagalmā:
Balts galdiņis, bārkstu sega,
Pati Laima krēslu cēla!/A.Brigadere/

Esi ar manām plaukstām,
Es ar Tavējām būšu.
Pasildi manus pirkstus.
Mirklīti.
Stundiņu.
Mūžu.

/M.Laukmane/

Tu! Tā esi tu, kas plūsti
Kā rāma gaisma pāri.
Tu — stars, kas nesalūsti,
Kaut vētra posta āri.
Māt! Tikai tevī, tevī
Mīt mierinājums īsts,
Kad sajūk pašam sevī,
Kas mīlējams, ko nīst...
/A.Pormale/

"Kāzu dienā"
Un atkal laimes vēl. Tas laiks ir klāt.
Lai dzīvē jaunā viņiem labi sokas.
Nu tavi bērni atstāj ligzdu, māt,
Un atstāj tavas piegurušās rokas.
Un tad būs mazbērni... Un svarīgi nav tas,
Vai viņi piedzimst decembrī vai maijā,
Bet katrs ķipars sākumā ir mazs
Un lūdz lai tavas rokas viņu aijā.
Un viņš grib ēst un dzert, un viņš ir mazs,
Viņš nāk un ķeras tavu svārku krokās,
Lūdz: — vecmāt, nes! — un viņam tas nekas,
Ka dažreiz nogurušas tavas rokas.
Tā bērnu mūžs ir māšu rokām lemts
No baltiem autiņiem līdz kāzu štātei,
Un tālāk vēl. Tik žēl, ka to, kas ņemts,
Mēs visu nevaram vairs atdot mātei.
Bij arī viņai diena, sauca: — rūgts!
Bij arī viņai rožu ziedi saldi,
Viss radu raksts uz kāzām tika lūgts,
Kaut jau aiz kalniem viņas kāzu galdi.
Kad šodien viesi atkal durvis ver,
Rads blakus radam sēž, un brāļi māsām,
Mums tomēr viena glāze jāiedzer
Par mātes, katram savas mātes kāzām.
(I. Ziedonis)

Bij divas sirdis reiz...
Un līksmē tās
kā divas dziesmas pēkšņi satikās...
Viens otrā toreiz pavērāmies klusi
un sapratām, ka laime atnākusi.
Bij divas takas reiz...
Bet tagad tās
ies kopā gadu tālēs saulainās.
/L.Vāczemnieks/

Balta, balta šodien diena,
Laikam divas saules spīd.
Jūsu mīlas pilnās sirdīs
Silts un zeltains mirdzums krīt.
Saudzējat šo gaismu abi,
Draugi patiesi to vēl,
Lai tā, arī vētrai dunot,
Sirdī gaiši, gaiši kvēl.
Tad jūs nenobiedēs vecums,
Tad ik diena prieku dos,
Kāpjot augstā gadu kalnā
Mīla ceļu apgaismos.
Tas nekas, ka daudz vēl snigs,
Tas nekas, ka soļi sniegos stigs,
Sniegā spēka pietiek tam,
Kas tic saules stiprumam.

Katrai modernai sievietei dzīvē vajag četrus zvērus:
1.Lauvu gultā
2.Lapsu ap kaklu
3.Jaguāru garāžā
4.Un vienu ēzeli,kas par to visu maksā.

Vairs skaistāku brīžu dzīvē nav,
Kad laime, ko gribēji, tagad ir tava,
Kad divi ceļi par vienu var kļūt,
Un divas sirdis vienotas būt.

Sirds nejautā, kāds būs tai guvums,
kas gaida mūs, kas notiks rīt,
Lai dienas trauc. Mums paliek tuvums,
Ko gadi nevar nolaupīt.

Ne katram mīlu dzīvē atļausts rast
Tā jāmeklē, kā dzintars jūras krastā,
Bet ja šis dzintars plauķstā ņemts -
Lai nepazūd tā spožums skaistais.

Es gribu, lai mana mūža sekundes
tava sirds skaita krūtīs,
Lai manām drūzmainām domām
Par sargu tava mierīgā elpa.
Lai zem kājām mums vieni ceļi,
Gribu, lai tur — aiz gadsimtu telpas
Tava balss ar manējo balsi
Citā — trešajā
Sarunājas.

Ak, ja varētu nomest no pleciem
gadus piecdesmit,
pieglausties atkal mātes plecam
un pateikt, kas palika nesacīts...
Ak, ja varētu nomest no pleciem
gājušos gadus kā mēteli,
droši vien, vēlētos atkal pa vecam,
uz dzimto pusi, lai nes mani svētelis.
Ak dienas, manas dieniņas jaukās,
aiz loga jau kļava kailot sāk..
cik ātri pil dienas no mūža trauka
un pirmās salnas nāk..
Ak, ja varētu!...Vai tas ir žēlums,
kas dzērvju atvadu kliedzienā skan,
vai arī šai rudens naktī vēlu
jaunība sveicienus sūta man.
Tālu, tālu caur sirmajiem siliem, kur šaura taciņa iet-
spīd zarā kā asara rasas piliens -
tur manas jaunības vizbules zied...

Lai jums vienmēr saules gana,
Lai ir silti, tad kad vēji brāzmot sāk,
Lai no jūsu satikšanās pirmās
Visu mūžu laime līdzi nāk.

Gadiem kāpuši vienā kalnā
Divi cilvēki saprot un jūt —
Pēc kopīgi pārciestām salnām
Pat rūgtajā saldums var būt.

Saskan divas vīna glāzes,
Saskan divi gredzentiņi.
Tā lai saskan jūsu dzīve:
Mūžu kopā dzīvojot.

Saviem bērniem mēs varam atstāt
divus vērtīgus mantojumus.
Viens no tiem ir saknes,
otrs-spārni.

Dvēselīte rasas lāsēs -
Ne jau zvaigžņu, tikai rasas -
Viņpus prieka, viņpus bēdas
Dvēselīte krustceļos.
Mūža gaismas pielijusi,
Iet pa rasas ceļu klusi,
Klusi, klusi, ļoti klusi...
Viss ieguvums — tik sīkas zvaigžņu dzirkstis,
Kas salīst divās tuvās dvēselēs...

Ko lai jaunajai līgavai vēlam,
Jaunajam vīram ko padomā dot?
Lai tiem pēc gada pa meitai un dēlam
Un lai ar kaimiņiem sadzīvot prot.