Kāzās

Ko šodien mēs Tev vēlēt varam,
kad balti sniegi zemi klāj,
kad tava mūža gadu kokam
ir zelta krāsas lapa klāt?
Tik klusa, rimta katru dienu,
tik nemanāma daudziem mums,
bet Tevi satiekot mēs jūtam-
nāk labestības strāvojums.
Un tādēļ mēs no sirds Tev vēlam,
lai balta katra diena aust,
lai Tavā dzīves zelta kausā
ir laimes, prieka, saules daudz.
/Lauma Daugiša/

Man patīk, kad mājā ir daudz pulksteņu. Māja tad liekas dzīva. Mājai ir sirds, kas pukst. Man patīk māja ar sirdi. Ar sirdi un dvēseli. Dvēsele ir reti kurā mājā, reti. Jo dvēselei vajag plašumu, gaišumu, labestību. Ne jau kvadrātmetru plašumu, nē, ne to, jūs jau mani saprotat. Kāpēc tas tā, nezinu, bet tā ir.
Varbūt, atnākot šovakar katrs savā mājā, ieklausīsimies. Mēs noteikti kaut ko sadzirdēsim, esmu pārliecināts par to, ieklausīsimies.

Mēs taču tāpēc dzīvojam, lai mums katram būtu māja ar sirdi un dvēseli.

Mūsu māja.
(Bils)

Lai jūsu mūžs ir līdzīgs rudzu maizei,
Kam tikai zemes spēks ir īstais raugs,
Gaist rūgtums, bēdas, nedienas un raizes,
Ja maizes riecienu sniedz draugam draugs.
(L. Vāczemnieks)

Atskaties,-
Noietos
Visus sāc svērt,
Gadu pie gada
Kā pērles vērt.
Un brīnies:
Cik virtene raiba.
Tur pagadās gadi -
Tik pilni kā dzirkstoši rauši,
Un pagadās pelēki,
Vētrās un puteņos lauzti.
Tukši,
Kā pamestu mājokļu grausti.
Taču visi tie vienlīdz tev smeldz,
Kad steidzies tiem cauri atmiņu dzelts,
Un redzi-
Cik virtene īsa!
Visu to ietver
Viens vievnīgs skatiens-
No klupiena pirmā
Uz bērnības ietves,
Līdz sirmajiem matiem-
Viens ugunīgs mirklis
Viss mūžs...

Tev pateicos par zvaigzni svētku dienā,
Par oglēm pavardā, kad ārā snieg,
Par veldzes bezgalību ūdens malkā vienā,
Kas mīlestībā sniegts.

Lai jūsu laimei jūras plašums
Un mīlestībai — saules mūžs!

Tu mīļuma lāsi un skaistuma lāsi
Dod padzerties mums, kad slāpst.
Tu saudzīgiem vārdiem dvēseli glāsti
Un iecel vasarā zudušu sapni,
Kad liekas — pazaudēts viss.
Tu tumšākā naktī siltuma avots,
Kad pavards ir nodzisis.
Tu priekos un sāpēs vienīgā, māt,
No dzīves sākuma esi mums klāt.
(K. Apškrūma)

Būs kalngali, straumes un kraujas,
Būs ezeri, meži kur tumst,
Bet sauli, ja turēsiet saujās
Būs silti gan citiem, gan jums.

Lai labie vārdi, gadiem krāti
Nu nogāžās pār sievasmāti!

Ja nav ne zvaigznītes, kas gaismu dod,
Var pasaule bez ziediem un bez skaņām būt —
Likt visam gavilēt un vizuļot
Var maza, sīka cilvēkbērna sirds,
Ja viņa prieku jūt.

(E.Zālīte)

Reizēm nemanot, pavisam klusi,
Ne vien soļi, sirdis rakstā skan,
Dod no sava prieka mazo pusi,
Dod no bēdām lielo pusi man.

Ak tu tavu tikumiņu,
Ak tu tavu likumiņu,-
Svešs ar svešu sasatika,
Mīļi mūžu nodzīvoja.
/T.dz./

Šinī vietā būs Jums labi,
To kliedz visi sētas stabi
Durvju zvans lai skaļi kauc
Mūs lai bieži ciemos sauc!

Mirkli padomājat, pirms kausus pilnus lejat,
Mirkli padomājat, pirms dzīvē tālāk ejat.
Tālāk — kopējas takas, kopēja laiva un irkļi,
Tālāk — kopēja bēda un kopēji laimes mirkļi.

Zelta rudens zelta pārslas bārsta,
Zelta mūžs ar darbu vaiņagots,
Visiem mums no Jūsu dienu pūra
Ir pa kādai riekšaviņai dots.

Glabā plīvuru balto,
Neizkar debesu lietiem,
Taureņa spārns
Tik samircis nevarēs diet..
Visbaltāko uzticību
Jel iekaliet dvēselēs savās,
No sniega līdz sniegam
Cauri tālumiem ievas zied.

Es strauta ūdeni tev krūzē nesu,
Cik dīvaini, ka sagadījās tā -
Man pašai sudrablāse palika uz rokām,
Ko it nevienam tagad neatņemt.
Vēl kaut kur avots viz,
Vēl kaut kur ozols šalc,
Un pāri visam — kāds putns visu nakti sauc un sauc....

Divas baltas laivas
Vējš pa jūru triec
Kaut kāds ērkšķains reibums
Liek tām satikties

Vēja spēks ir patiess
Laivas izšķirt spēs
Bet, kas būs ja laivas
To vairs negribēs?

Vaigu skauj pie vaiga
Mēle mēli dzer
Tava āda maiga
Paradīzi tver

Izdzīvot šo laiku
Tā lai reibst un slāps
Izdzert saldo tvaiku
Tomēr slāpst un slāpst

Zināms — tas vien mirklis
Gan jau beigsies drīz
Realitātes dzirkles
Ziedu nogriezīs

Lilijas tik baltas
Šodien klēpī krīt
Leduspuķes saltas
Sagaida jau rīt

Paliec tur, kur esi
Nenāc tuvāk vairs
Saindēt var sveču
Aromāts tik kairs

Oāzē tik skaistā
Pašlaik peldam mēs
Tuksnesi lai izgaist
Liekais izplēnē

Plaisas, ķēdes, žņaugi
Neeksistē vairs
Paziņas un draugi
Kaut kur tālē gaist

Cik Parīze ir tuvu
Un fraņču skūpsts man šķiet
Tak nāvējošs, ko guvu
Un tāpēc laiks man iet...

Šodien māēs jums laimi vēlam ,
Pirmam jābūt ņipram dēlam !
Tālāk kā jums pašiem tīk
ja tie mazie neapnīk!!

No spārniem veidojas ilgas,
No ilgām dzimst pieskārieni.
Bet tad,kad tiekamies atkal,
Lai vēlreiz paliktu vieni,-
Tad uzkrātais izzūd tikk spēji
Kā celtspēja
kuģim ar sūcēm
Un viss ir tāpat ,kā bijis,-
Ar senām
un svaigām brūcēm.
Jo uzplēsto neaizlāpīt,
Ja paši no jauna plēšam.
Var jautājums apdzist,
bet paliks
No atmiņas
neizdzēšams.
Un nelīdz ne šķīstīšanās,
Ne līdz pat debesīm kāpes...

No ilgām
dzimst pieskārieni,
No pieskārieniem
dzimst slāpes.