Kāzās

Pirms ceļā dodies ir jāzin, kurp iet,
Ir jāmācās atrast un nepagurt,
No slapjiem žagariem uguni kurt,
No nespodra krama dzirksteli šķilt,
Un sasildīt citus, gan pašam silt.
/J.Sirmbārdis/

Lai arī tad, kad sarmā mirdzēs mati,
Jums mīlestība ir tā pati!

Ne tikai jaunību un prieku, bet arī sirmo matu sniegu, lai Jūs viens otrā mīlētu!

Mūžam saulainas lai divas dzīves,
Ko gredzens šodien vienā sien!

Noliec galvu drauga klēpī,
Dzīves vēji skarbi pūš.
Sarmos koki, sarmos mati,
Diviem vieglāk kopā būs.

Darbos gāju, grūt` redzēju,-
Bet neteicu māmiņai -
Lai tā visu nezināja,
Lai tā žēli neraudāja.

Vējš aizšķir aizgājušo dienu lapas klusi,
Tās vārsmās meklēju,
Kur ierakstīts bij svētums...
Kā baltu naktsvijoli
Vakars sapni manās rokās liek....

Sakas liktas labpratigi,
Vezums javelk sapratigi,
Kas par ilksi kaju liks,
Tam ar patadzinu tiks.

Nu Jūs ieburti viens otra gredzenā,
Dzīves zelta gredzenā slēgti.
Nu Jums kopīgas dienas un nedienas,
Pusnakts tumsa un saules lēkti.

Kur draudzība sākas, to neteic neviens,
Un kādēļ lai vārdos to saka?
Bij gājēji divi, bet lielceļš bij viens,
Un pēkšņi tie atrodas blakus.

Tagad mums jādala smiekli un asaras,
Saule, mēness, ziemas un vasaras,
Septiņas dienas, rīti un vakari...
Jādala viss, ko var dalīt un dot.

Savienotas sirdis, rokas,
Ceļš nu viens un mērķis viens,
Divas takas kopā lokās,
Šķetināts jauns pavediens!
Slēgta ir šī derība
Mīlestībā, cerībā!

Tā esot teicis pats Dievs,
Nav labi tas, ka cilvēks viens,
Diviem vieglāk velnu dzīt,
Dzīves džungļos taku mīt...

Mainieties gredzeniem saulrietā.
Veidojiet pamatus mājvietā.
Gredzenā laime ir jāizbur.
Mājvietā pavards jums jāiekur.

Sakļaujas priedes un vējā šalc: -
Esiet laimīgi abi!
Jūrā atsaucas vilnis balts:
Diviem kopā būt labi

Šodien baltu ziedu klēpi
Dzīvei mīla pretī sniegs,
Lai jums katrā dzīves stundā
Būtu liels un paties prieks.

Šī varbūt skaistākā no dienām
Kas mūžā bijušas un būs.
Tā divas upes saplūst vienā
Un viena straume tālāk plūst!

Balta, balta šodien diena,
Laikam divas saules spīd,
Jūsu mīlas pilnās sirdīs
Silts un zeltains mirdzums krīt.

Saudzējiet šo gaismu abi,
Draugi patiesi to vēl!
Lai tā arī vētrai dunot,
Sirdī gaiši, gaiši kvēl!

Tad Jūs nenobiedēs vecums,
Tad ik diena prieku dos,
Kāpjot augstā gadu kalnā
Mīla ceļu apgaismos!

Vijiet kopā dzīves audus
Zeltītiem ziediņiem.
Tā kā šodien visu mūžu
Roku rokā staigājiet.

Lai Tavas domas ir manējās
Un mani sapņi ir Tavējie.
Lai Tavas mājas ir manējās,
Veiksmes un neveiksmes — mūsējās.
/V.Kokle-Līviņa/