Valentīndienā
Ja tu ar mani nevari būt
Man zem kājām zeme sāk brukt,
Vis tik liekas tumšs un skumjš
Un tu nevēlies būt ar mani,
Kaisle rosina mīlu, mīla rosina naidu
Nav šai pasaulē taisnības,
Ir tikai tizlas stulbībass
Lai kur tu būtu es tevi jūtu,
Manā sirdī uz mūžu
Vienmēr pasaki citiem,
Ko Tu domā un jūti,
Tu jutīsies labāk,
Ja zināsi, ka viņi zin.
Piedod, ka pateikt Tev nepaspēju vārdus, ko varu nu sacīt tik vējam...
Tu esi negodīgs. Kad mēs satikāmies pirmoreiz, Tu neteici, ka nobursi mani un, ka Tavas acis man sekos gan miegā, gan nomodā. Tu neteici, ka Tavs tēls iznirs no zemes manā priekšā vakara mijkrēslī un, no tā bēgot, es skriešu pie Tevis un lūgšu piedošanu par to, ka uz mirkli esmu Tevi aizmirsusi.
Tavs pirmais pieskāriens atsēja mana dvēselei acis.
Un, kad uzkritīs pirmais sniegs...
Varbūt septītais pēc kārtas...
Tad Tu būsi viss manī iesnidzis.
Sirds atmin vismazāko vārdu, kas teikts,
Un bija sajūta ? viss tālākais ceļš kopā būs veikts.
Tik grūti likt punktu tur, kur sirds liek komatu.
Atgriežos Tevī kā dzimtajā zemē.
Esmu klejojusi un grēkojusi.
Pāri kalniem lejām gāju.
Un kur es atnācu?
Atpakaļ. Pie Tevis...
Ja kādreiz saku, ka mīlu Tevi — tad notici šiem vārdiem.
Ja kādreiz iedomājies par mani — tieši es domāju par Tevi.
Ja kādreiz Tev skumjās asaras birst — tad tici — man to ir vesela jūra.
Ja kādreiz Tava mīlestība beigsies — tad tici, ka mana — NEKAD..
Kogda na gorod noch lozhitsja,
Zvezdi svetjat v tishene,
Kogda dushe mojej nespitsja-
Ja vspomijaju o tebe!
V etot tihij osennij vecer
Tak hocju tebja ja vstretitj,
Obnimatj i celovatj,
V ushko tiho svoji slova sheptatj
I shtobi vecer nekonchalsja
Ja hocju s toboj ostatsja!!!
When you love someone, it''s nothing.
When someone loves you, it''s something.
When you love the one who loves you, it''s everything!!!
Vajag, lai cilvēks ticētu,
Un viņam ticētu ļoti.
Vajag, lai cilvēks ilgotos,
Un pēc viņa kāds ilgotos ļoti.
Vajag, lai cilvēks mīlētu,
Un viņu kāds mīlētu ļoti.
Es nezināju, ka spēju lidot -
Pa pilsētu, virs bruģa -
Virs saspringto ielu asfalta.
Es nezināju, ka spēju smaidīt -
Tik gaiši, starojoši -
Nepārtraukti un neviltoti.
Es nezināju, ka spēju just -
Prieku, laimi -
Rudens lapu smaržu.
Es nezināju, ka varu būt -
Maiga, starojoša -
Tevis mīlēta.
Ik vakars attālina mūs
Arvienu vārgāki kļūst zari.
Drīz slēposim (ja sniedziņš būs),
Viens otra sāpēm pāri...
Tu rasas piliens, es asins lāse,
Tava rasa mana slāpe
Mana slāpe, tava bauda
Tavi smiekli-mans rūdijums.
Es vēlos būt tev blakus,
Kur tava smaida, tava glāsta elpu jūt.
Kur drīkst gaidīt tavus skatus,
Kur vienīgi tava būt!
Kad enģelis atvēra debesu logu, viņš jautāja man: kāda ir tava karstākā vēlēšanās šodien? Es atbildēju: Mīļo eņgeļ lūdzu pieskati šo cilvēku, kurš sobrīd lasa šo pantiņu:)
Vai tu esi dzirdējis kautko par meiteni, kura nekad nekļūdijās? Nē? Te viņa stāv-tavā acu priekša. Dzidrām acīm un smiekli uz lūpām. Meitene, kura nekad nekļūdijās, kuras vienīgā kļūda bija tu.....
Rozes ērkšķi manu dvēseli plēš,
Cik asi un dzēlīgi tie,
Viens indes piliens, trīs asins lāses
Es akacī slīkstu, grimdama tumsonībā.
