Valentīndienā
Mana sirds kāro pēc Tevis
Tā skumst, kad Tevis nav līdzās
Bet priecājas, kad Tevi sajūt tuvumā
Tu esi kā krītoša zvaigzne
Kurai krītot es ievēlos vēlēšanos
Tu esi kā sapnis
Kurš atrodas šajā skarbajā realitātē un dziļi manā sirdī
Un Tu esi tas, kuru nespēju izmest no prāta
Jo Tu esi ieķēries manā
Kā āķis, kuru nespēju izraut
Un šobrīd, kad rakstu šīs rindas domāju par Tevi
Kavējos tajā jaukajā dienā, ko pavadīju Tev blakus
Diena, ko vairs nekad neatgriezt....
Visvairāk atceros Tavas acis, smaidu.....
Tas bija kā sapnī
Tik daudz saules un mīlestības
Bet šodien nav ne saules, ne Tevis
Paliku tikai es un asara uz baltas papīra lapas......
Cik ilgi man sāpes just?
Cik ilgi Tavai sirdij kust?
Kad man Tavu mīlestību just?
Apšaubīt, ka saulei stari.
Šaubīties — ceļš sauli nes.
Patiesību apšaubīt, to vari,
Bet ne to, ka mīlu TEVI es!!!
Tev 5as bučiņas uz lūpām,
5as uz kakla.
10 uz vaiga,
Un pārējās 75
Kur vien vēlies!!!
Tavas acis pavedina,
Tavi vārdi pamudina.
Tavi glāsti samulsina,
Tavi skūpsti apklusina!
Vienmēr būs vismaz viens cilvēks...
Kuram bez Tevis būs auksti.....
Būs kādas acis...
Kas ilgosies pēc Tava smaida.....
Un kāda sirds...
Kas Tevi arvien vēl gaida.....
Mana mīļā,
Tu man esi viena, vienīgā,
Atceries!!??
Kā mēs ar Tevīm
Nakts tumsā pa Rīgas ielām staigājām,
Ak, jēl, lai pagātne atgriežas,
Lai es varētu pateikt Tev,
Mana mīļā,
Ka mīlu Tevi!
Kad, Mēs pirmo reizi tikāmies,
Es biju kā pats,
Ne savs
Ne Es varēju vārda bilst,
Ne Es varēju klusēt,
Bet, Es mīlu Tevi,
Mana mīļā!!!!
Kad esmu ar Tevi kopā, man ir bail Tevi uzrunāt.
Kad es Tevi uzrunāju, man bail Tevi noskūpstīt.
Kad noskūpstu Tevi, man bail Tevi iemīlēt,
Bet tagad bail Tevi pazaudēt!
Šodien ārā laiciņš jauks —
Putniņi čivina, puķītes plaukst.
Tikai sirsniņa mana,
Vēl joprojām pēc Tavējās sauc.
Uzziedēji manā sirdī Tu,
Plauki, zēli lapoji.
Līdzīgi kā rozīte
Tu manā sirdī smaržoji.
Bet kā visām rozēm arī Tev,
Dzelonīši uzradās.
Sadūra tie sirdi manu,
Netaupija pat ne pili.
Asins plūda aumaļām,
Tikai roze sirdī manā nedomāja izziedēt.
Cik asiņu izliets,
Cik asaru raudāts.
Tik dzeloņu dēļ,
Tik Tevis dēļ.
Aizmirst Tevi nespēju,
Arī to ko nodarīji man.
Labi buutu, ja vien speetu
Rozīti no sirds sev raut.
Bet varbūt nemaz nevajag,
Atliek tikai dzēloņu —
Lielos, asos dzeloņus —
Aplauzta tā lai nedur tie!!!
Bet, ja spēja izaugt tie,
Spēja durt un sāpināt.
Tad kāpēc gan sāpināt vēlreiz,
Lai tie mani nespētu?
Tāpēc labāk raušu es
Rozīti no sirsninjas.
Tāpēc labāk raušu es
Tevi nu no galviņas.
Sāpēs ļoti, rētas būs,
Bet, lai rožlapiņas Tavas
Izzied labāk citur kur.
Aizmirsīšu Tevi, piedošu es Tev.
Tālāk vismaz dzīvošu,
Citu rozi meklēšu.
Rozīti bez dzeloņiem,
Ērkšķiem, asām lapiņām!!!...
Viss tukšs bez Tevis, nav prieka dzirkstis,
Kas manām dienām pulsēt liktu,
Nav priecīgs brīvais krēslas mirklis.
Nav jūtu, lai pie Tevis tiktu.
Rit rāmi, viegli manas dienas -
Nedz sāp, nedz aizskar, nedz prot vilt.
Tik jēgas nav no manis vienas -
Viens tērauds neprot guni šķilt.
Kaut kliegtu, sauktu Tevi lūdzot,
Tu nenāksi man gaismu slēgt.
Tu aizņemts, aizgājis uz mūžiem
No manis — citai piederēt.
Nu esmu palikusi viena
Ar Tevi saltā istabā -
Ar Tevi — tad kad bija diena,
Ko projicēju atmiņā.
Mūžam atceries mani,
Mūžam atceros Tevi,
Kautdien vai nakts —
Tu esi mans!
Es vēlos būt Tev tik tuvs,
Cik rozei lapu daudz...
Es vēlos būt Tev tik mīļš,
Cik uguns kartā ir....
Es vēlos būt Tev tik labs,
Cik man gadi tik Tev abi!!!
Veltu Tev mana mīļā Ieviņ, Tev šo pantiņu!!! Ievai no Manis!!
Es esmu ietiepīga,
Tāpēc nerunāju
Esmu ietiepīga
Tāpēc izvairos,
Jo mīlu Tevi,
Un gribu būt
Kopā ar Tevi...
Tu teiksi — tas ir smieklīgi
Bet zini, tā nav...
Tas ir ļoti
sāpīgi...
Paiet Tev garām
neko nesakot...
Lietus lāses krīt un krīt
Tik nebeidzami...
Kā manas asaras spilvenā,
Kad zaudēju Tevi.
Atceros...
Toreiz spīdēja saule
Tu teici, ka mīli,
Bet aizgāji
Un sāka līt lietus.
Dodu Tev erotisku, asinsstindzinošu, lūpas dedzinošu, jaukāku par paradīzi, karstāku kā elli, saldāku kā zemeni, super garu, dziļu skūpstu.
Ar prieku uz lūpām es atminu TEVI,
Ar smaidu uz lūpām es ieragu TEVI,
Ar lūpām uz lūpām es noskūpstu TEVI,
Jo kvēli un karsti mīlu es TEVI!!!
Es gaidīšu, kaut nezinu vai Tu nāksi,
Un gaidot, mācīšos pacietīgs būt.
Es gaidīšu, kaut sarma sabirs matos
Un gaidot, mīlēšu vēl vairāk Tevi es!
Cik ilgi drīkst ta domas ilgi klejot?
Celt atmiņas, kaut smagas tās...
Cik ilgi drīkst likt kādam sevi gaidīt?
Vai godīgāk nav pateikt — negaidiet?
Man plaukstā krīt sniegpārslas
Tik trauslas, ka bail pat elpot.
Šovakar es Tev sūtu leduspuķi,
Kas zied manā logā.
Pieskaries tai un tā uzziedēs vēl krāšņāk!
Vēlos šai naktī Tev blakus būt,
Nezinu, vai Tava sirds to jūt!
Vēlētos Tevi cieši skaut,
Jūtām kaisles vaļu ļaut!
