Valentīndienā
Ja tevis nebūtu,
Kur liktu mīlu savu?
Vai apmainītu to pret nopelniem un slavu?
Ja tevis nebūtu,
Man pietiktu ar prātu,
Un skumstot vienatnē es tevi izdomātu!
Ko lai vēl egle?
Lai tā augtu-
Tā izaugs arī bez manis.
Ko lai vēl svecei?
Lai tā degtu-
Tā izdegs arī bez manis.
Ko lai vēl Tev?
Lai tu laimīgs
Un tāds būtu arī ar mani.
Tik lēnu, lēnu sirds man trīs,
Jo zinu, redzēšu es tevi drīz,
Es tevi cieši apskaušu
Nevienam tevi nedošu
Par tevi vien es domāju,
Daudz jauku sapņu loloju,
Es domās tevi lamāju,
Jo redzēt tevi nevaru
Ar lūpām aizvēršu tev acis ciet
Un mīļi lūgšu gulēt iet,
Un skūpstīšu es tevi tā,
Ka neaizmigt tev šā vai tā!
Kad gāji tu man garām,
Mani apbūri ar acīm savām...
Patīc man tu ļoti, ļoti
Bet tu to laikam nesaproti...
Viena zilbe pār tavām lūpām,
Viens vārds no tavas sirds,
Viens mājiens, kas nebūs mūžīgs,
Un atkal pazudusi sirds...
Kur ir patiesība milestībā?
Vai patiesība ir ciest?
Vai patiesība ir būt laimīgam?
Vai varbūt tomēr patiesība ir:
Mīlēt un mīlētam būt?
Nogurusi viena ceļā
Atkal dvēsele skūpstu lūdz,
Skūpstu līdzīgu kā atvars
Kurā liekas saprāts zūd!
Nokrīt skūpsts kā rīta rasa
Man uz lūpā karsts un maigs
Lūpas atbildi vēl prasa
Lūdzot to kas ir jau ņemts!
Skūpsts kā uguns iesāk deju
Kurai pievienojas viss:
Augums, elpa, rokas, glāsti...
Kritiens, lidojums un viss-
Nokrīt skūpsts kā rīta rasa
Man uz lūpām karsts un maigs,
Galva noreibst kā no vīna.
Sirds kā neprātīga sit-vēl un vēlreiz kausu cilā,
Asins neprātīgi sit....
Dienas skrien viena pēc otras
Un laika nav atlicis it nemaz
Katru vakaru sēžu pie datora,
Bet tur man liels tukšums parādās.
Neko Tu man neraksti,
Laikam mani jau aizmirsi
Sāku domāt ka tās ir atvadas
No Tevis un saules siltās...
Ir sākušās lietainas dienas,
Un asaras pil bez mitas
Tomēr kāda tam nozīme,
Ja Tu vairs neesi mans,
Bet vai vispār jebkad esi bijis tāds?
Lēni, lēni bērziņš auga
Zaļajām lapiņām
Es uzaugu pie māmiņas
Tā kā rozes dārziņā.
Es redzu Tevi
Sniedzam man roku
Tu esi mans sapņu tēls
Es Tevi mīlu un reizē ienīstu
Vai tas ir iespējams jautāju sev
Ieskatījos sirdī un sapratu:
Mīlu es tikai vienu
Īstais ir tikai viens
Laukā parādījies Tu
Un Tu esi tas īstais un vienīgais.
Piedod draugs, ka tiecos
Es pēc Tevis nezinot...
Ka mīla bija tikai malds
Nestāšos es dzīves ceļa Tava ubagot
Nav manai sirdij ļauts!
Ir pienācis dzestrs rīts, 14. novembris
Ziema un aiz loga zied ledus puķes
Esmu aplaimota, jo zinu, ka pēc brīža satikšu Tevi
Sirdī kūsā mīlestība
Esmu neziņā kā tas būs atkal redzēt Tevi
Eju pa ietvi pretī Tev
Uztraukums mani nepamet ne uz mirkli
Bet redzot Tevi nākam pretī es aizmirstu visu....
Diena ir burvīga es eju Tev blakus un domāju kā būtu būt Tavai meitenei....
Lieliski taču vai ne? Galvā tikai viena šī doma.....
Es pavadīju sava mūža laimīgākās stundas kopā ar Tevi..
Un nezinu vai tur ir ko nožēlot.....
Šodien atceros visu, tā it kā tas būtu noticis vakar
Tik skaisti un neizmirstami....
To vajadzētu atcerēties ar smaidu, bet šodien tikai skumjas acīs saskatāmas...
Kā tā var būt, ka atkal esmu nelaimīga un pamesta....
Dzīves ironija, ka pat nezinu, kur Tu tagad esi un ar ko....
Dzejolis veltīts kādam cilvēkam, kurš nekad neiedomāsies, ka tas ir viņam.......ceru atkal satikt Tevi!
Ja reiz saprastu Tu, ko Tu man nozīmē, laiks iet, bet vējš manā sirdī turpina slīkt un slīkt. Ja vārdi un dziesmas spētu Tevi atrisināt kā mīklu, tad laime spertu pirmo soli manā vienmuļajā dzīvītē! Tu tiešām domā kā, lai saku Tev paliec un neaizej, bet šie vārdi nav izsakāmi ne man, ne kādam citam. Saproti taču kā tu bojā manu dzīvi, ja nevēlies to saprast, tad piedodiet man, Tavi draņķi ko saki, man nav vajadzīgi dzirdēt. Tāpēc jau šodien saku Tev atšujies! Un nekad nepieskaries vairs man, jo ja zinātu Tu kā tavi pieskārieni mani sāpina, tad liktu mani mierā uz visiem laikiem!!! Saku vēl un vēl atšujies, pazūd no manas dzīves, negribu Tevi vairs nekad redzēt un pat domāt par Tevi! Gan manā sirdī ienāks kāds cits, kas pratīs mani mīlēt tā kā tu to nespēji!
Es Tevi mīlu. Tas ir arī viss.
Šai verdzībā un pāris mirkļos brīvos
Bij vērts man celties, vērts būs krist,
Lai mīlestība mūžam pastāv, dzīvo.
J.Peters
Tu esi blakus. Es esmu droša_
Pārējais viss ir aizejošs.
Pārējais viss no dzīves šīs
Tā kā mākonis izdzisīs.
Kāds spēks ir īstai mīlestībai,
To varam tikai apbrīnot,
Visdziļai tumsai, vientulībai
Spēj gaismu tā un prieku dot.
Vienam sirdi valdīt grūti,
Vajag diviem kopā būt.
Tāpēc, zaķīt, vai Tu dzirdi?
Neliedz man to savu sirdi!!!
Katru rītu — bučiņu vingrinājumi,
katru dienu — apskāvienu nodarbības,
Katru vakaru — glāstu treniņi,
Katru nakti — skūpstu,apskāvienu, glāstu stafete...
Ir mīla brīnumaina-
Nekā, nekā tai nevajaga
Un dara visu, visu:
Tā mazam iedod lielumu,
Tā skarbam iedveš maigumu,
Tā augšup paceļ kritušu.
Rainis
