Romantiskam brīdim

Kā gribētos pie Tevis būt tagad..
Vienu nakti vēl pie Tevis.
Es zinu, ka Tev es nepatīku ...
Tikai, kad Tu pagriezies ...
Un ar savu saulaino smaidu uzsmaidi kādai ...
Tikai ne man ...
Man sirds sāp tik ļoti ...
Kāpēc Tu tā dari ...
Kāpēc sāpini mani tik ļoti ...
Tik gaidu to brīdi ...
Kad mēs būsim kopā ....
Kā gribētu, lai savu smaidu Tu dod man ...
Kā gribētu es dzirdēt Tavu balsi ...
Kā gribētu Tevi just ...
Bet Tu tikai pasmaidi ...
Tikai ne jau man ...
Man Tu dod aukstu skatienu ..
It kā es nekas nebūtu ...
Un es jau sāku pierast pie tā ...
Un man sāk likties ...
.... es tiešām nekas neesmu ....
Es neesmu pelnījusi ko citi ...
Man nav lemts....
Nebūsim mēs nekad draugi ...
Un vairāk nevar vēlēties. ..
Un man nākas Tevi aizmirst ...
Kaut sirds to nespēj ....
Tikai Tu ... kopā mēs abi ...
Tikai ... manos sapņos ...............

Viss galds noliets ar līmi
Bet grīdu neredz, tikai saplēstas avīzes,
Avīzes un nodrāzti žurnāli,
Žurnāli ar meiteņu bildēm,
Bildēm ne tādām kā TU...

Ak, ko lai es daru, lai tik Tu būtu mana?
Un kas, ja šīs gaismas izdzisīs un vairs nedegs?
Un tagad vējš mani dzenā kā lapu ? vientuļu lapu..
Lapu kas meklē otru lapu..

Viss galds noliets ar viskiju
Bet grīda nošķiesta ar spirtu,
Spirtu un sirdi, lai mirtu,
To rokām manām vairs nepacelt dzīvu
Tik Tavas rokas to darītu siltu...

Ak, ko lai es daru lai tik Tu būtu mana?
Un kas, ja vējš mani aiznesīs tālu?
Man vienam uz mēness ir staigāt tik skumji
Tik meklēju Tevi kaut zinu ka dumji...

Viss galds noliets ar mīlu
Tik tēva pistole, lode un šņabis pa grīdu
Es guļu un domas kā dzīvināt mīlu,
Mīlu starp tevi, mani un grīdu,
Grīdu kur dzērumā mīlēt es līdu...

Ak, ko lai es daru lai tik Tu būtu mana?
Un kas ja mana sirds beigs pukstēt uz laikiem?
Man vienam bez Tevis uz ielām tik skumji
Un zinu bez Tevis pat elpot man dumji....
/E.Markus/

Šī var būt pēdējā reize, kad saku šos vārdus..
Šī var būt pēdējā reize, kad saku ka mīlu
Sakot šos vārdus es zinu ka tīru,
Tik tīru kā Tevi man nedarīt brīvu
Brīvu no sevis, jo Tevi tik mīlu...

Un pēdējā reizē, kad mīlēsim kopā
Kārtējo reizi Tu teiksi: ?Tu domā...??
Un pēdējā reizē, kad kritīsim kopā
Mīla būs tikai putekļu slotā...
Un reizē šajā, kad mīlēsim kopā
Tad pēdējo reizi būsim vēl kopā
To reizi, kad mīlējām abi mēs kopā
Uz mūžiem es glabāšu mīlošā domā....

Kad kārtējo reizi mīlēsi domās
Un mani, un viņu dalīsi lomās
Tā mana loma būs puika kas solās,
Bet viņa loma uz mūžiem Tev domās...

Par domu tik vienu, kā nemīlēt, mokās
Tavs prāts un sirds vēl sāpēs lokās,
Bet dienās, kad domā ka mīlā Tev sokās
Tu atceries mani, kas sirdi tur rokās
Bet atmiņas kura ap Tevi tik grozās...

Kad kārtējo reizi zināšu ? raudi
Tad mana mīla Tev būs kā saldi
Tik saldi kā tikai mīlas maldi,
Bet mīla mana kā pārpilni galdi
Un galdi šie pilni tik mīlu kā kalni....
/E. Markus/

Es mirstu... es mirstu un mirst mana sirds,
Pat liekas ka irstu... un sairst kas mīlošs un silts,
Tik silts kā tas kas starp Tevi un mani, un Tava mīlošā sirds
Tā sirds, kas sildīja mani, kad biju tik auksts kā nekurta pirts...
Tai pirtī bij` dūmi.. tik dūmi.. tik dūmi ne drusciņas silts..
Bet Tu, un Tavs siltums ko kūri man bija kā dzērājam spirts.

Vel tagad, kad patinu laiku es iepriekš un iepriekš arvien,
Es atceros laiku bez Tevis ? tik pīpji, gaļa un spirts...
Ak, neļauj vairs nokrist tik zemu, kad tad kad biju bez Tevis, bez sirds..
Bez Tevis man dzīve tik lēta.... tik lēta kā neteikti vārdi un flirts....

Bez tevis man dzīve tik lēta.. kā sēta ? veca, šķība un lēta
AR TEVI MAN MŪŽAM VĀRDI UN MĪLA TIK TAVA BŪS SVĒTA....
/E. Markus/

Esmu iemīlējies Tevī,
Bet kā, lai Tev to pasaka?
Kā izteikt?
Vai ar acu skatienu?
Vai ar vārdiem?
Vai ar skūpstu?
Esmu neziņā -
Ko lai dara?
Es gribu Tevi redzēt,
Es gribu Tevi sajust,
Es gribu būt ar Tevi,
Es gribu mīlēt Tevi.
Šis dzejolis ir domāts Tev:
Cerams, Tu to saproti.
Ar vārdiem, ar burtiem
Tev to gribu teikt.
Visas Latvijas priekšā gribu Tev teikt:
Es mīlu Tevi!
Bet vai Tu sapratīsi,
Vai sajutīsi?
Mani māc šaubas,
Bet mēģināt var.
Viss vēl priekšā man un Tev.
Mēs nonāksim paradīzē,
Kur būsim brīvi
Un visu mūžu pavadīsim kopā.
Es gribu Tevi redzēt,
Es gribu Tevi sajust,
Es gribu būt ar Tevi,
Es gribu mīlēt Tevi.
Šis dzejolis jau beigsies,
Bet vai Tu sajutīsi to?
Vai būsim mēs kopā?
Es gribu dzirdēt atbildi no Tevis.
Saki: es Tevi miilu!
Un sākums ir arī beigas.

Dzīve ir sākums,
Nāve — gals
Vidū mīla kā nedegošs skals.

Es negaidu nevienu glāstu,
Nevienu vārdu,
Neko, ko dzīve varētu man sniegt.
Jo man nāktos kliegt kā bērnam,
Kurš nezin laimi,
Kuru pašam ir jāaizsniedz
Un jāizbauda,
Lai nenāktos nožēlot padarīto...
(visiem, kuri mīl)

Uzdāvini man zilo debesjumu
Kad pirmā vakarzvaigzne spīd
Visās varavīksnes krāsās.
Kaut ikviena tā spētu manus sapņus piepildīt!
Ko vēlējos es aizmirst tobrīd
Es zinu, dzīvība ir mirklis īss
Vairs pati sevi nesajūtu
It kā es arī zvaigzne būtu,
Kas bezgalībā pazudīs.
Es lūkojos uz zvaigznēm,
Kas zemei dāvā maigu rasu
Un nemitīga es sev prasu,
Kad līdzīga es būšu tām.

Aizraujoša, spārnos paceloša...
Mīlestība.
Mānīga, sāpinoša, viltīga...
Mīlestība.
Tik grūti izprotama,
Tik ļoti visiem vajadzīga.
Kas īsti ir šī mīlestība?
Kur tā ir atrodama?
Sīrdīs?
Ne. Garā.
Ko tā mums dāvās?
Prieku? Laimi?
Vai sirdsdēstus nevajadzīgos?
Mēs cenšamies Tevi, mīlestība iepazīt...
Tu neļaujies...
Ar katru brīdi savādāka,
Ar katru brīdi neizprotamāka...
Kurš var pateikt kāda Tu esi?
Kurš Tevi ir patiesi iepazinis?

Vai mīlestība tā, kas mani vada
Pa tavām pēdām cauri dzīvei šai,
Kad tumšās skumjās gājis gads pēc gada
Līdz ziedu svētku dienai saulainai?

Varbūt. Tu vēlies skaistu vārdu ķīlu,
Kas zūd un gaist kā staru pavediens?
Mans labais draugs, vai teikt: "Es tevi mīlu,
Kā nava mīlējis neviens!"

Dzied mana dvēsele
Skumju dziesmu.
Asaras sit takti,
Un gaudas kā melodija skan.

Šī dziesma tik izjusta,
Un nekad vēl nedzirdēta.
Tajā skan kliedziens skaļš-
"Kāpēc neesi Tu mans?"

Manas rokas ir aukstas,
Un tajās lēni ledus kūst.
Pamazām tās kļūst sārtas,
To visu šajā dziesmā var izjust.

Stīga pēc stīgas,
Griež sirdi pušu
Vēlos izzust no šīs bezgalības,
Un neieraudzīt pat mušu.

Gribu pazust no visa
Jo viss starp mums klusa.
Aizbēgt no domām
Tālu, tālu projām.

Še, ņem manu salauzto sirdi,
Vai Tu mani dzirdi??
Nēēē.....nedzirdi,
Jo klusums
Sen jau iestājies starp mums.

Dziesmai nav gala,
Pat pēc gada...
Tā skanēs mūžīgi-
Skumji un negaidīti.

Es Tevi dievinu!
Es gribu būt vējš un ik dienas Tevi pavadīt.
Es gribu būt saulīte un ik rītu Tevi modināt.
Es gribu būt tumsa un ik nakti Tevi miegā pavadīt.
Es gribu būt Tevī, lai mēs nemūžam nebūtu viens bez otra.

Pie Tavām krūtīm ļauj man dusēt,
Ap mani savas rokas skauj,
Liec savām lūpām mīļi klusēt,
Tik sajust vien šo brīdi ļauj.

Kāpēc Tu man melo?...
Kāpēc man nestāsti patiesību?...
Kāpēc... Tu man nedod iespēju....
Iespēju dzīvot un pierādīt savu mīlestību?...
Kāpēc tieši tā?...
Es Tevi mīlu un Tev uzticos...
Bez Tevis manai dzīvei nav jēga...
Ir sāpīgi redzēt laimīgus cilvēkus,
Kuri ir kopā, jo tie nēesam mēs...
Es mūžīgi vēlos Tev būt blakus,
Bet Tu mani atraidi...
Jo uzskati, ka būs labāk,
Ja Tevi aizmirsīšu...
Bet es zinu... tā nebūs,
Jo es Tevi tiešām mīlu.....

Love is name
Sex is game
Game for two
Me and You

Ja es nebūtu iemīlējusies,
Es Tevi liktu mierā.
Ja es Tevi nemīlētu,
Es neraudātu.
Bet es esmu iemīlējusies,
Un es mīlu Tevi.
Un Tev no tā neaizbēgt.
Lai ko Tu darītu,
Lai ko Tu teiktu,
Es neatkāpšos,
Jo mīlu Tevi...

.: Tu!
Tu mana mūza, Tu mans rīts un vakars, Tu, kas spīdi kā viss spožākā zvaigzne debess klajumā. Tu man kā gaiss tīrākais, kā saulriets skaistākais. Tu zini, ka zvaigznes mēdz mirdzēt cita par citu spožāk, bet mēdz arī krist. Nokristu mana zvaigzne no debesīm un uzziedētu kā viss krāšņākais zieds, bet Tu neuztraucies es zinātu kurš zieds Tu esi. Tu esi tāds mazliet neizsniedzams, jo audz uz klintīm un kas lai zina, varbūt Tev skaistums ar ērkšķiem aizsargāts. Tev māte zeme mirdzētu un ziemā nenosaltu Tu, jo vienmēr atradīsies kāds, kas Tevi sildīt gribētu. Tev gan jau patiktu, ja allaž es Tev smaidītu un mīļus vārdus sacītu. Tu skaista esi un varbūt neapzinies to, bet gan jau vārdus šos bez manis teicis kāds...

Tu atkal ievelc un izpūt — atkal smēķē?
Labāk noskalo savu bēdu peļķē
Necenties labot neko, labāk paklusē
Tāpat neviens nebūs Tavā pusē
Tu kā nekas būsi un paliksi
Līdz atnāks kāds un teiks — celies!
Bet piecelties ir grūtāk nekā krist
Dziļā izmisumā atļauties dzist
Bet izdzist jau katrs muļķis prot
Vai tiešām tik grūti ir mācīties dot?
Ņemt mēs katrs protam un gribam
Bet savu sirdi atdot citam
Vai mākam?
Mēs tikai ejam un izliekamies
Tēlojam tos, kas neesam
Krītam depresijās un ceram
Kad atnāks kāds — kam mēs deram
Cilvēks, kas der cilvēkam?
Vai mēs ticam pasakām?
Paskaties apkārt cilvēks cilvēkam nav
Tikai tukšums un sāpes atkal jau...

Katram vienu siltu sirdi,
Kurā mēness gaismu liet!

Vai zini, kā tas ir,
Kad pusi savas sirds esi atdevis kādam,
Bet viņš Tev nē?
Tad sirsniņai ir tik auksti...
Pārņem tukšuma sajūta...
Pietrūkst Tava sirsniņa,
Kas vienīgā spētu sasildīt!
Vienaldzība sāp visvairāk,
It sevišķi, ja jūtas ir tik spēcīgas...