Romantiskam brīdim
Tu esi tik tālu prom,
Bet par Tevi es domāju — arvien.
Man gribas Tev tuvāk būt — Tevi just,
Jo mana sirds dēļ Tevis pamazām sāk kust.
Vajag mazliet pagaidīt,
Drīz viss būs — varbūt jau rīt.
Tad pār Mums mīlas lietus līs,
Un tuvums no mums neaizies.
Brīžiem domu vilņi virsū nāk,
Un par Tevi vairāk domāt sāk
To nevar izteikt vārdos tā,
Jo par visu vairāk gribas būt Tev klāt.
Vakaros kad esmu viens,
Skatos zvaigznēs — atveras manas dvēseles zieds.
Man gribas skaļi kliegt,
Bet nespēju Tevi sasaukt un mīļu buču sniegt.
Esi Tu uguns, spīdi!
Staro gaismu no sevis!
Esi Tu puķe, ziedi!
Bite lai nāk pie Tevis.
Bet, ja Tu esi straume,
Sargies, lai neizžūsti!
Liela esi vai maza,
Galvenais lai Tu plūsti!
Tu man prasi, ko es mīlu,
Es Tev nevaru to teikt -
Visus lielos burtus saliec,
Izlasi, tad sapratīsi !!!
Tu aizgāji un es paliku viena
Tad jutu, ka pelēks lietus sāk līt
Un to, kas bijis svarīgāks par visu
Es biju aizmirsusi pasacīt...
Tas ir labi, ka Tu esi tālu
Saka: tā vieglāk dzīst!
Bet Tavu seju
Es redzu debesīs...
Tu aizej projām. Istabā būs klusāk.
Varbūt reiz cita manā vietā būs.
Bet cik grūti jaunu mīlu uzsākt,
Ja vecā paliek, ja tā nesarūs!
Ja Tu aiziesi no manis tālēs zilās,
Lūzīs svētais sapņu laivas airs
Baltie mīlas gulbji spārnus cilās,
Gaisos pacelsies un neatlidos vairs.
Es ieeju tumšajā, drūmajā zālē,
Un veros visapkārt, bet Tevis šeit nav.
Man gribas te raudāt, gribas te smaidīt,
Bet mūzikas skaņas to neatļauj.
Un paiet kāds brīdis, es sēžu te malā,
Un gaišajās durvīs pazib kāds stāv.
Kāds pazīstams augums un skats,
Un zilajās acīs vēl liesmiņa kvēl . . .
Tu ienāci . . . ieraugi draugus,
Un smaidīdams klāt tu ej.
Tik es Tev kā svešinieks, viena te sēžu,
Un domās par Tevi tik sēroju draugs.
Es sapratu visu, ka biju Tev lieka,
Un acīs Tavās es saskatīju
Tu paskatījies manī. . .bet tomēr ar steigu
Šo skatienu projām aizraidīji.
Tu aizgāji ar citu,man iesmeldzās krūtīs,
Un acis pildās ar asarām.
Es nespēju valdīt nu vairāk pār sevi,
Es girbu, es gribu pie Tevis traukt.
Tu skauj tagad citu, domā par viņu,
Un viņai kautrīgus vārdus teic.
Bet mani, kā vecu rotaļu lelli,
Tu kaktā esi aizmetis.
Ja Tev visu sirdi dod,
Tad Tev raudāt jāpierod,
Ja Tu tikai daļu sniedz,
tad sev mīlestību liedz!
Mīli tikai vienu,
Ko Tu patiešām mīli.
Ja Tu viņu mīlēsi tik ļoti,
Tad tas otrs Tevi mīlēs tāpat.
Ar laiku gan tas arī pienāks.
Kuru Tu ļoti sen būsi gaidījis.
Vai ārprāts tas, kas stīvām acīm manī raugās
Un kaitinoši skaļi smej?
Nē, tā jau dvēsele ir tumsā,
Kas neprātīgos smieklos asras lej.
Tā raud, ka sapņu priekšskars norauts tika,
Kas īstenību sedz.
Un tagad tā tik zaimus
Un melus, viltu visur redz.
Nevienam nebūs redzēt,
Kas dvēslē dziļi kvēl,
Un tāpēc neprātīgi,
Tā tumsā smiesies vēl...
Es lūkojos Tevī uzmanīgi...
Un saprotu bez Tevis man nav neviena...
Tu man esi viss...
Es ieskatos Tavās acīs tā ir tik skaistas kā nevienam...
Tavs smaids māca arī mani smaidīt gan priekos, gan bēdās...
Es varu pateikt godīgi es nezinu kad būs pasaules gals, kad beigsies kari...
Bet varu pateikt tikai vienu...To zinu droši...
KA TEVI MĪLU!!!!
Es eju, bet nezinu kur..
Varbūt pat mūku, bet nezinu no kā..
Es kliedzu un spiedzu, lai kādam ko pasacītu, bet..
Nav neviena, kas manī ieklausītos, saprastu un mierinātu..
Es vientulībā domāju...
Un aizdomājos, kas lika man pajautāt sev..
KĀPĒC ES AIZGĀJU NO TEVIS??????????
Kāpēc es biju tik stulba un patmīlīga — neiejūtīga...
Kāpēc es pieļāvu tādu kļūdu..
KĀPĒC????????
Es labi zināju, ka mīli Tu mani,
Dievini un apbrīno,
Dzīvo dēļ manis..par manu laimi un prieku.
Bet es?!?!
Man bija vienalga, ko jūti Tu...
Es zināju cik ļoti Tev sāp,
Bet tomēr es pasmējos un gāju tālāk..kaut kur prom...
Es atkal slīku pārdomās..
Par dzīvi, par Tevi un mani.
Ak muļķe es..ko es izdarīju?
Es to tik ļoti nožēloju..
Tie mirkļi, kad bijām kopā divi vien,
Tas bija nenovērtējami brīnišķīgi...
Tikai tagad, kad viss ir pierimis..
Miers un klusums manā galvā iestājies.
Es saprotu, ka tomēr mīlēju Tevi..
Taču to nekādīgi neizpratu..
Mana sirds dungo tik spēcīgi kā raķetes šaudās..
Gribu atgriezties pie Tevis,
Mīlēt Tevi un apbrīnot.
Gribu, lai mēs abi būtu kopā kā agrāk
Un aizmirst visu, kas bij noticis..
Es smejos — bet Tu jau nebūsi man piedevis..
Muļķe es — atkal manas ilūzijas...
Tās nerimstas un laikam, ka nerimsies vairs nekad..
Bet varbūt tomēr, kad satiksi Tu mani..
Es Tevi no jauna savaldzināšu un iekarošu Tevi..
Mīla būs apžilbinājusi Tev acis un sirdi.
Tavas jūtas atmaigs..mēs būsim laimīgi,
Jo atgūšu es Tevi..
Mīlēšu mūžigi...kā saka: "līdz nāve mūs šķirs"
Tikai tu un es..kā viens vesels!!!
To laimi, ko Tu meklē,
To savā sirdī rod.
To sirdi, ko Tu mīli,
To citai neatdod.
Es lūkojos Tevī uzmanīgi...
Un saprotu bez Tevis man nav neviena...
Tu man esi viss...
Es ieskatos Tavās acīs tā ir tik skaistas kā nevienam...
Tavs smaids māca arī mani smaidīt gan priekos, gan bēdās...
Es varu pateikt godīgi es nezinu kad būs pasaules gals, kad beigsies kari...
Bet varu pateikt tikai vienu...To zinu droši...
KA TEVI MĪLU!!!!
Jauna zēna mīlestība
Sērkociņam līdzīga —
Ātri deg un ātri dziest,
Līdz ar dūmiem projām skrien.
Tu esi neprāts, Tu esi grēks
Mani aicināt dzīvot
Tavs dvēseles spēks.
Tu esi sāpe, Tu esi malds
Tomēr Tavs acu mirdzums,
Tik salds...
Es nezinu, kāpēc mana sirds tik ļoti deg — tā liesmo, svilst!
Es nezinu, kāpēc Tavi vārdi ir tik sirdi pildoši.
Mana sirds mieru nejūt, tā augšup ceļas un tad lejā krīt.
Tik skumjas asaras pār manu vaigu rit.
Vai Tu viņas ar karstiem skūpstiem žāvēsi?
Tā vēl nekad manā dzīvē nav bijis.
Tu esi mana saule — mana maza sirsniņa tik ap Tevi trauc.
Vai muļķe viņa?
Tu brīnīsies un pieri rauksi, bet nevajag mani sāpināt.
Par daudz šaja pasaulē ciests.
Pasmaidi — un atkal mana sirds pildīsies ar sauli, ūdenskritumu un varavīksni.
Gribas aizbēgt, bet kājas sastingušas
Gribas mirt, bet sirds pretī Tev steidzas un dzīvot grib
Gribas aizvērt acis, bet acis Tavu skatienu meklē
Gribas Tev to visu teikt, bet mēle vārdus vairs neatrod.
Ar katru elpas vilcienu, ar katru skatienu — es jūku prātā.
Kā tauriņa spārni — tik viegli, tik maigi Tavi pirksti manu ādu skar.
Saki, vai tā var?
Sirds tik pilna, tik smaga, saki, kur lai savas jutas es lieku?
Tās krūtīs bango un galvā pērkons dun.
Tās laužas ārā, bet vai viņas netiks samītas un pamestas grāvī?
Kā lai es to zinu?
Saki, lūdzu, saki — mīļotais?!!
Ar salauztiem spārniem, pretodamās sāpju un iznīcības vētrai
Mana sirds stāvēja uz klints malas
Un čukstēja:
"Nekad man vairs neredzēt Tavu seju,
Nesajust Tavu siltumu
Neskūpstīt Tavas lūpas..."
Dievs, kā sāp..
Vai Tu zini, ko domaaju es
Vai apjēdz
Ka ilgojos es
Vai saproti cik ļoti man sāp
Vai vari iedomāties, kas sāpina mani?
Visa pamatā esi Tu
Tāpēc ienīstu un reizē mīlu Tevi.......
