Romantiskam brīdim

MEITENE RUNĀ PAR NELAIMĪGU MĪLESTĪBU.

-Mīļais,
Man ir skumji,Jo
mana mīlestība ir nelaimīga...
Tu
nemīli mani...

-Mīļā,
Es tevi
ļoti, ļoti mīlu!

-Un tomēr mana
mīlestība ir nelaimīga
Ēs to
jūtu.
Varbūt es Tev esmu
trīspadsmitā?

Tu man esi pirmā,
Un
es Tevi ļoti,ļoti
mīlu!

-Nezinu,mīļais,
Man ir
skumji
Jo es jūtu, ka mūsu mīlestība ir
nelaimīga...
Varbūt Tu man esi
trīspadsmitais?
Nezinu,
Bet man ir
ļoti, ļoti skumji,
Mīļais.

/Arvīds
Grigulis/

Nekas te, zemes virsū nav
mūžīgs, ne lieta, ne cilvēks mums
nepieder. Tikai īsākam vai garākam brīdim
augstāka vara mums visu aizdod; mums
jāpaliek nomodā un jābūt pateicīgiem, lai
mēs kādā dienā nepaliktu tukšām rokām un
nemierināmu sirdi.
/ Zenta Mauriņa /

Dievam un mīļotajam cilvēkam mēs esam
tuvāk,pieverot acis un klusējot,nekā tad,
kad to aplūkojam ar palielināmo stiklu
un apbruņojamies ar vārdu sistēmām.
/Z.Mauriņa/

Tu jau pieproti to mākslu
Citus sāpināt!
Nezinu vai speciāli tas,
Bet Tev tas izdodās!

Skūpsts var būt maldīgs, bet tomēr kaislīgs!

Es nezināju, ka var tik jauki aiziet gulēt un saldi pamosties, Tik cieši kādu mīļot un ļoti satraukties, Es nezināju, ka kādu var tik ļoti gribēt.

Ir novītis zieds
Ar draudzības beigām,
Bet tik tālu iets
Un viss vējā...
Ir tā, ka mani
Kāds ienīst.
Un reizē arī kāds iemīl.
Ja nebūtu mani cits saticis,
Te stāvētu otrs ..novītis!

Es Tevi mīlu,
Bet Tu to neizproti...
Es Tevi mīlu,
Bet Tu to noliedz...
Kas man jādara,
Lai Tu mani saprastu?
Kas man jādara,
Lai Tu mani iemīlētu?
Kas man jādara,
Lai Tu man dotu iespēju?
Iespēju Tevi mīlēt...
Un dzīvei jēgu dot.....

Sameklē mani
Ja vari...
Pameklē, ja nav grūti
Esmu paslēpusies Tavās ilūzijās...
Es Tavas acis sedzu ar miglas segu..
Es gribu, lai Tu jūti
Kā tiecies pēc manis,
Bet manis nav...
Esmu Tevī...
Tevis izdomāta..

Es sasniegšu sauli...Es sasniegšu visu ko tik tu man lūgsi...
Es uzkāpšu uz mēness...
Zagšu kaimiņiem puķes...
Es darīšu visu...
Bet Tu atļauj man to visu pasniegt Tev...

Piedod man, ka redzot Tevi
Un Tavu jauko smaidu,
Mana sirds pukst straujāk,
Un Tevī ieskatos es vairāk.
Grūti man no Tevis skatu novērst,
Grūti nenoglāstīt.
Grūti neraudzīties acīs Tavās,
Kas aizmirsties man liek.
Taču brīžiem nezinu es
Raudāt kā bērnam man vai smiet
Par likteņa šķēršļiem liktiem,
Ko nemūžam nenovēlu citiem.
Piedod man, ka nevaru
Piedod man, ka nespēju
Ķermeni un jūtas kontrolēt.
Piedod man, ka mīlu Tevi es!

Arī man nenāk miegs,
Man grūti bez Tevis,
Bet liktenis mani pie Tevis ir vedis...
Es aizveru acis un sapņus Tev sūtu.
Ak, kaut tuvāk viens otram mēs būtu...

Ak, cik skaisti viņš prot pateikt vārdos to,
Ko es pat negaidu!
Dzirdot tos, es vienmēr pasmaidu.

Dzejā pasaka viņš to, ko jūt
Un nebaidās...nebaidās viņš smieklīgs kļūt!
Tā dzejnieks mīl...
Un viņa jūtas patiesas.
Nevienam tās nav aizliegtas...

Ciik ilgi drīkst tā domās kljeot, celt atmiņas kaut smagas tās, cik ilgi drīkst likt kādam sevi gaidīt — vai godīgāk nav pateikt negaidiet....

Šī dzīve neizturamā liek jukt man prātā.
Reizēm šķiet, ka nav jēgas dzīvot.
Mana jēga — aizlidojusi,
Kā putni.
Nav jēgas...
Nav jēgas nekam un nevienam.
Bet to nesaprot neviens.
Es kliedzu:
NAV JĒGAS!
Bet mani nedzird un negrib dzirdēt...

Sāp man viss..,
Bet visvairāk sirsniņa..
Tā raud un raud un nerimstas
To dziedēt vari tikai Tu un siltums Tavs..
Ja vēlēsies, lai mana sirds nerimstas-
Nenāksi pie manis, aizmirsīsi..
Bet ja vēlēsies būt ar mani-
Centīsimies būt mēs kopā-
Cīnīsimies...

Pakš ... pakš... — aiz loga nopil pēdējās lietus lāses;
Tās aizskalo visus netīrumus un gružus.
Zeme padzeras un notās aug jauna dzīvība.
Mani pārņem mīlestība.

Pakš...pakš... — man norit pēdējās rūgtās asaras;
Tās aizskalo ciešanas un sāpes.
Es esmu bezspēcīgas, bet sirdī kaut kas plosās...
Tur atriebība rosās.

Kādēļ apkārt viss tik miglains?
Kaut zinu to, ka ārā saule spīd.
Tās tikai asaras, kas visu dara blāvāku
Un manu sirdi sažņaudz mazāku.
Bet redzot Tevi visa migla gaist...nē...
Es negribu vairs Tevi vaļā laist!

Es slīgstu domās par Tevi...
Par Tevi.....par sevi....
Es kavējos atmiņās par Tevi...
Par Tevi...par sevi...
Es acu priekšā redzu tik Tevi...
Tik Tevi...tik Tevi...
Vai arī tev tā ir?
Par mani, par sevi... par mums...?

Jau tūkstošiem veidu izdomāju kāpēc Tu man neraksti.
Domāju, ka viens būs pareizs
Un vis būs kārtībā,
Un atkal mēs būsim kopā.

Protams, ka viens bij pareizs
Tas pats reālākais,
Tas kam es vismazāk gribēju ticēt-
Tev ir cita

Tavs smaids,
Tavi maigie glāsti,
Tavi skūpsti,
Tagad man ir liegti uz visiem laikiem.
Tas viss priecē citu.

Kā aizmirst var vārdus ko nozīmi sapratām vienīgi mēs?
Kā aizmirst var brīžus, kad lūdzām, lai apstājas laiks?
Laikam tas nabija Tev nemaz svarīgs
Bet zini.......man tas bija VISS