Romantiskam brīdim
Ko gan vārdi spēj sacīt?
Nojautas, nojautas vien,
rokas spiediens, skats acīs,
vieno mūs, saista un sien.
...Es tavu acu zvaigznēs raugos neapnicis,
kā savu likteni es justu viņu gaismā
un manu dzīvi svētītu to mirdzums...
/Ē.Raisters/
Rīta svaigums
Tev uzpūtis savu elpu...
Vēja svaigums
Tev matos iejucis....
Ziedu svaigums
Tevi pašu apdvesis...
Ikreiz man sapnī pagadās
Tumšsārtas ķiršogas..
Tu saki — tās būšot asaras...
Bet man šķiet, tie skūpsti,
Kas lūpās mums aizmirsās,
Pirms nogurums aizslēdza tās....
Es gribu būt tumši zaļš ozols,
Lai tu kā ābele balta manā pavēnī ziedi.
Un mūžs mums aiziet
Vienam otrā kā brīnumā skatoties.
Prieks ir izstarot un izdalīt.
Izdalīt to, kas mums pieder,
vienalga, vai tā būtu maize vai māja,
doma un sapnis, un zināt, ka ir kāds, kas to saņem.
/Zenta Mauriņa/
Mīli jokot, bet nejoko mīlot.
Ņem spēkus rītdienai
Ar ko kalnus gāzt
Ar ko drupināt.
No ielas atskan trolejbusa skreja,
Un mijkrēslī, ko vakars lēnām auž,
Kvēl tavu lūpu sārtums palsā sejā
Tik valdzinošs, ka sirdi pušu lauž.
( A. Imermanis)
Ar tumšo lietus padebesi,
Ar sauli, kas tev acīs zvīl,
Jā, tieši tādu, kāds tu esi,
Sirds tevi neprātīgi mīl.
Es kūstu Tavā priekšā,
Mans ienīstais un riebīgais,
Mans mīļais un vienīgais!!!
Kā senā pasakā, kā dzejā sirmā,
Par visu skaistāka ir mīla pirmā.
Mīli mani franču mēlē,
Tev ir lemts šo stīgu skart.
Spēle, dvēseliski spēlē
Nu vairs nevar citādāk.
Ar visgrēcīgākām liesmam
Manā cellē sveces deg.
Ar vissvētākajām dziesmām
Sirds uz neprātību iet.
Tu tici mīlestībai no pirmā acu skatiena? Varbūt man parādīties vēlreiz?
Tas, kurš Tevi pazīt ies,
Pazīt gribēs, ne pazīties,
Tam, kurš Tevi saprast ies,
Saprast nozīmēs saprasties.
Tas, kurš Tevi mīlēt ies,
Mīlēt gribēs, ne mīlēties,
Tam, kurš sevi atdot ies,
Vai Tu gribēsi atdoties?
Tas, kurš Tevi aizmirst ies,
Citā nevarēs aizmirsties.
(Z. Purvs)
Bet bulvārī vien lapas krīt no zara
Un rotaļājas rudens saules stars.
Es zinu, draugs, pēc kāda kalendāra
Tev oktobrī ir sācies pavasars.
(O. Vācietis)
Jūra var izžūt, akmens var sabirst,
Bet mirklis tāds paliek,
Kamēr kāds nav teicis -
Tik skaisti nemēdz būt.
Mūžā katram pienāk tāda nakts, kad par zvaigznēm domāt gribas ļoti, kad caur krūtīm auļo pulsa takts tika pa īstam solījumi doti- mūžā katram pienāk tāda nakts./A.Skalbe/
Par visām nātrēm asāk sirdsapziņa dzeļ, par visiem spārniem augstāk mīlestība ceļ.
Ir sirdij tuvākais — tai reizē tālākais,
Ko iegūsti- tas tūlīt gaist,
Ko atmest gribi- seko tev pa pēdām,
un tavi prieki pārvēršas par bēdām.
Manas rokas tevi mīl vairak nekā
es pati, ja tu aiziesi šonakt
Manas rokas tevi atcerēsies
visilgāk...
Un, kad man nekas vairs netīkas,
es ieguļos zālē
un ļauju, lai smilgas pār mani līgojas....
un redzu..
Uz rasas Zvaigznīti,
Stiebra galiņā,
Velkas mazs Kukainīts -
tik liels kā trīs matu kamolīts.
Bet dreb viņš un trīc,
ka tik nu kāja nepaslīd!
Un dreb viņš un baiļojas nabadziņš -
un kā nu nē!!
Tāpat savs romāniņš....
