Grūtā brīdī

Katrs cilvēks laiku pa laikam jūtas vientuļš, bet ņem vērā, ka uz zemeslodes ar tās 6 miljardiem iedzīvotāju, vientulība ir drīzāk dvēseles stāvoklis...

Mūžs par īsu, lai pie vienas uzvaras mēs apstātos. Mūžs par garu, lai par vienu kļūdu mūžam lādētos.

Tie stiprie, tie sit visgodīgāk, tie gļēvie — tie dzeļ viskodīgāk.

Man sacīja — viss zied un pārzied,
viss aizmirstas uz pasaules.
Es sacīju — tas, kurš vairs nemīl,
ir kā koks, kuram mizu noplēš — žūst..
Ir vārdi — mīļš un mīļotais..
Šī pasaule nu reiz ir tāda,
ka mīlestību vajaga ikvienam...

Apklust tava sirds un zvaigzne dziest?
Uz zemes pēdām balti sniegi snieg?
Kādēļ tava saule tik ātri riet?
Tu maniem smaidiem varēji vēl pretī smiet?

Let the magic dry your tears and heal your heart....

Ceļš uz dvēseli un kāpiens kalnā jāveic vienatnē, tikai nav jābūt pārliecinātam, ka Tu to dari viens...

Kad sāpes ir tevi piespiedušas pie zemes,tad atliek tikai viens ceļš — uz augšu.

Pēc tam...
Tu teici lūk...
Tā beidzas viss kas reiz bijis ar miljons asarām...
Bet varbūt tava sirds vēl to jūt...
Kā smaržo debess kad lijis pēc tūkstoš asarām...
Un es meklēju sevi telpā starp tavām pasakām...
Un es lūdzu par tevi, ļauj sev` saskatīt...
Es baidos tev lūgt, vēl blakus tev būt..
Un mācīt tev laiku apturēt, mirkli iemīlēt...
Es baidos tev to lūgt...
Un laimes tik daudz, bet laika tik maz...
Man vienai nepaspēt to visu iemīlēt...
Es baidos tev to lūgt...
Bat varbūt tu...
Pēc tam vairs nebūs nekā...
Ttikai sapnis par tevi un tūkstoš vasarām...
Bet pat tad es būšu tepat...
Zeme smaržos, kad līs pēc manām asarām...

Mani sit,gāž gar zemi,
Es ceļos un eju.
Mani sit,gāž gar zemi,
Es ceļos un eju.
Mani nesit un negāž jo es necēlos,bet sāku rāpot.
Es rāpoju,rāpoju uz priekšu...

ir kāds pārbaudīts paņēmiens:
ja tev klājas grūti...
atrodi cilvēku, kam klājas vēl grūtāk un mēģini viņam palīdzēt!!!
Dzīve iegūs jēgu, dvēseles tukšums aizpildīsies!

Sakod zobus ciešāk,
Vaids lai nevar izspraukties;
Tev vel visa dzīve priekšā- Nedrīkst mirklim padoties!

Vecais puika, ko Tu činksti, klaigā!
Pasaulē jau nav kā pirmodien.
Ko Tu mīli, tas Tev iespļauj vaigā,
Kas Tev vienaldzīgs, pats pakaļ skrien.

Tu esi katram viena, tomēr tikai viena,
Pie kuras kā pie saules bērni turas klāt.
Un tāpēc ir tik grūti, zaļām skujām birstot,
Uz mūžu smagai zemei tevi atdot, māt!

Kad būšu debesu lāsīte uz
tavas zemes, teic
mākonītis,
kad mani sauks par pērkona
asaru, čukst mākonītis,
neaizliedz mani, nesaki mani
nepazīstam,
ļauj manī pabradāties
tavu bērnu pēdiņām
kā saulītēm. /V.Ļūdēns/

Kā latviešu Cojs viņš izdega ātri
Viņš brāzās tai virzienā
Prāta Vētra
Jo talants ir zvaigzne
Zvaigzne, kas mirdz
Jo talants ir dvēsele, mīlestība un sirds...

(Bils)

Es iekāpu liftā, liftā uz Nekurieni
Bet tas pēkšņi apstājās
Augstāk esot tikai Debesis
Kur tikai Nāve mūs aiznesīs

Šai liftā nav stāvu
Nav pogu, nav...Nekā
Tik liftnieks ? īsts džentelmens ? melnā frakā
Kurš godīgi dara savu darbu
Nogādā Dvēseles...TUR
Tur, kur it kā nav Nekā
Tur ? Nebūtībā

Man kļuva, ja godīgi, baisi
Es redzēju to cilvēku acis
Kuri devās Turp, augstāk
Es redzēju viņu Dvēseles

Es iekāpu liftā
Liftā uz Nekurieni
Es piedzimu...
(Bils)

Aiz-miršana ir labāka par no-miršanu, bet reizēm tas ir viens un tas pats.

Laime ir tikai mirklis,
Oāzes sala, sauss irklis.
Tad aizplūst viss prom
Un kļūst tāls,
Un ir tikai viens,
Varbūt šķitums ?
Kalna virsotne apvārsnī tur,
Aiz kuras ir kritums.
Un atkal būs kāpums ?
Ilgs un sūrs,
Lai brīdi pabūtu tur.
Jā, laime ir tikai mirklis.

(Gunta Kraulere no krāj. "Kad zvaigznēs pienenes snieg...")

Vienīgais, kā dēļ ir jāraud, tas ir tuva cilvēka zaudējums, pārējais viss ir pārējoš...