Grūtā brīdī
Atstājiet mani!Ļaujiet man vienam būt!
Es zinu to dziesmu,ko dzied lapas,kad rudenī trūd.
Es zinu to ceļu,pa kuru dūmi debesīs zūd.
Atstājiet mani!Ļaujiet man vienam būt!
Atstājiet mani!Un Ļaujiet man vienam iet!
Es zinu,cik skaisti pusnaktī pūce dzied.
Es kokus kā cilvēkus jūtu.Un tie mani kā koku jūt.
Atstājiet mani!Ļaujiet man vienam būt!
Es negribu ar jums ēst maizi un pacelt skanošas glāzes.
Kad pār galvu aizlido dzērvju kāsis,
Es aizeju.
Kad es esmu viens,nekas manī nepazūd.
Ļaujiet man vienam būt!
Noņemiet no mana pleca savas rokas!
Lai paliek ar mani mana nelaime un manas mokas.
Man jāsaprot pašam,cik dziļi un kas manī trūd.
Ļaujiet man vienam būt!
Manu prieku ļaujiet satikt man ceļā vienam.
Es nebridīšu to braslu,pa kuru mēs visi brienam.
Es negribu uz jūsu striķa kā krekls starp krekliem žūt.
Ļaujiet man vienam būt!
Vai jūs zināt,cik grūti ar savām saknēm karot?
Vai jūs zināt,cik grūti no maza pumpura žuburos zarot?
Jūs es iegūšu pēc tam.Tagad gribu es sevi gūt.
Ļaujiet man vienam būt!
Cik pasaule daudzveidīga!-
Ir debess, ir vanags, ir lode,
Ir zemenes tavā saujā,
Ir šosejas skumjā stīga...
Cik vienāda nebūtība!
Nav tevis, nav skūpstu un smieklu,
Nav ābola kailā zarā,
Nav Jāņuguns karstās stīpas...
(A. Ločmelis)
Ir pienācis atkal rudens.
Un nu jau laikam pēdējais —
Krīt kokiem pēdējās lapas,
Un mēs viens otram sakam pēdējos vārdus.
Šie vārdi ir visnozīmīgākie -
Jo tie ir pēdējie.
Tie jāpaņem mums katram ceļa maizei līdz.
Es aiziešu pa līdzenu ceļu,
Bet tu droši vien pa tīrumu,
Jo tev tā ir taisnāk līdz pieturai.
Bet es iešu uz mājām,
Jo šovakar vairāk man pieturas nebūs.
Tu aizgāji no rudens ziemā,
No Mīlestības
Baltā
Sniegā...
Nenostādi sevi žēlojama nabadziņa lomā. Tie, kas spēj uzņemties atbildību par notiekušo, vairo savu spēku.
Vēl ilgi kalnā raudās priedes, vēl ilgi kāpās zari šalks, vēl ilgi klusās sāpēs — pēc tevis sirds mana sauks.
Nenožēlo,ka nepiepildījās tavi sapņi: Nožēlojams ir tikai tas, kas nekad nav sapņojis.
Ik pārbaudījums labu dara, jo skaidri apzināties liek, cik uzveikt grūtību tev vara un kur vēl spēka nepietiek.
Ne pazemība pazemina, ne augstprātība paaugstina, bet vienaldzība, katrs zina, tā cilvēcību nogalina.
Tev uzticīgam jābūt sev līdz galam. Un sliekšņi jāpārkāpj, kur citi klūp.
Viņa skatījās man acīs
Es taču neesmu Dievs
Viņa gaidīja, ko tās sacīs
Acis
Dvēsele sažņaudzās, Dvēsele juta
Viņa vēl cerēja, viņa gaidīja to
Ko es nespēju vairs dot
Piedod!
Es tevi saprotu
Vismaz man tā liekas
Ir grūti būt liekam
Piedod! Lūdzu piedod!
Es iedošu to, noteikti iedošu to
Atver savu Dvēseli, nebaidies...
Uz palodzes sēdēja putniņš, nez no kurienes uzradies
Viņa paskatījās man acīs
Viņa smaidīja
Aizlidojot...
(Bils)
Kaut slāpes katrs mirklis nes,
ir jāprot dzesēt tās -
pa mazai lāsei dzeru es
no krūzes sūrākās.
Un sūra mana laime zied,
kā pļavā vērmeles -
ja varētu pēc citas iet,
to nedarītu viss.....
Priežu adatās
Smalku tīmekli veru -
Šuju daudzās dvēseles
Rētas ciet....
Par visu dziļāk cilvēku sirdīs prot ieskatīties tās acis, kas daudz raudājušas.
Šķiet dzīve dažreiz īsta jezga, vai redzi sākumu un beigas?
Bet jācenšas dzīvi neuzlūkot kā kūstošu sveci.
Tā ir kas līdzīgs brīnišķai lāpai, kura uz mirkli nonākusi manās rokās un,
kurai es gribu likt liesmot pēc iespējas ilgāk un gaišāk....
Mums atkal spārnos jāceļas, kaut jūtas sāpju saēstas, kaut dvēsles krāsas izdzēstas, kaut nav vairs palicis nekas....
Caur tumsas dzīlēm ledainām
Kā rokas stari tiecas,
Un divas zvaigznes veltīgi
pār melnām tālēm sniedzas.
No zemes ļaudīm izskatās,
ka abas blakus spīd,
Bet zvaigžņu ceļi krustojas
vien tad, kad viņas krīt...
Vēl sāp,
bet nu jau citādāk.
Tā laikam brūces dzīst,
tā, laikam ritot,
jaunas kārtas pērlei aug,
kad smilšu graudiņš sīks
sev spožu rotu
kāda sāpēs rod...
Asaras nelaimi nekad nemazina.
(D. Defo)
Jādzīvo,
cik vien var sadzīvot vienā dienā.
Cik minūtē stundu var sabāzt,
tik jāsabāž.
Neviens nevar zināt-
vai rītdiena viņam būs atvēlēta.
Agrāk vai vēlāk, Šajā vai Tajā Pasaulē, mēs stāsimies Sirdsapziņas tiesas priekšā, un tas mūsu mūžīgajā dzīvē būs izšķirošais brīdis.
