Grūtā brīdī
Lai kurp es ietu, vienmēr esmu tik tālu no tevis. Tu izgaisi kā dziesma, nepasakot kāpēc. Kāpēc, mīļotais, kāpēc ziedi mirst?...
Kad norimst sāpes, atmiņas sniedz mierinājumu...
Vīrietis ir kā vecs čemodāns, panest grūti, bet aizmest žēl!
Viss prasa spēku.
Neizsmel sevi līdz galam
Paglabā graudiņu gaismas,
Gan kādreiz noderēs salā.
/Ā.Elksne/
Var jau būt, ka mīlestība nomirst,
Aiziet tā, kā aiziet cilvēks mīļš un dārgs,
Nozied tā, kā zelta pienenīte —
Tikai baltas pūkas vējā kaisa.
Bet, ja nomirst draugs, tad
Paliek atmiņas un sēras,
Un, ja nozied zieds,
Tad rodas sēklas —
Pamats atkal jaunai ziedēšanai.
Kas var palikt vēl pēc mīlestības?
Atmiņas un sēras?
Baltas pūkas vējā?
Nē!
Mīlestība -
tā lai dzīvo vēl pēc manis.
(J. Sarkanbārdis)
Ja kāds no tevis grib šķirties
Lai iet!
Kas iet grib tas ja paliktu,
Tik vairāk sāpes darītu.
Gaidīt-
Tas ir labāk,
nekā atcerēties to,
kā gaidītais neatnāca,
kā sabruka augšējais plakstiņš
un vientuļa migla pārklājās
asaru mežezeram.
Gaidīt -
tas ir skaistāk
nekā sagaidot neielaist
sirdī cerēto prieku,
un turpināt sāpēt par mirkli,
kas attālinājies
līdz "nevarzinātkad" robežas
pēdējam pieturas punktam.
Gaidīt -
tas ir gluži kā dzīvot
un patiesāk,
nekā būt par karogu
mājās bez ticības vairs,
kad vienalga tāpat
bez gaisa strāvas
vajag laimīgi plīvot.
Tas ir tā,
it kā mīlēt drīkstētu tikai reizi,
jo nemaz negaidīt
nedrīkst nekad...
(M.Svīķe)
Es atnācu pateikt, ka Tev viss būs labi.
Nemierinu un nemāžojos -
"būs labi" ir tas tukšais pūslis,
ar kuru mēs jautrinām nelaimīgos.
Es zinu — ap Tevi ir tumsa
tā savilkusies, ka neredzi izstieptu roku.
Man ir ticībai līdzīga nojauta, ka viss būs labi.
Pie manis to psacīt atnāca stariņš,
kas jau ir pārcirtis tavu tumsu.
Ar savu ticību Tev ir jāpalīdz viņam no iekšas
atliekt tās šausmīgās knaibles.
Stariņš nopūtās — Tu vairs neticot, ka ir ticība.
Straiņš sūtija mani parādīt Tev, ka ticība pastāv!
(O.Vācietis)
Tās asaras, kas dusot Tev zogas uz vaigiem,
kad roka par gurdu viņas noslaucīt,-
pats Asaru eņģelis spārngaliem maigiem
nakts klusākā stundā nāk uzlasīt...
Viņš zin, kuras raudātas svētlaimes brīžos:
nakts dzidrajā gaisā viņš izkaisa tās.
Un vijīgos, rožainos mākonīšos
tās pārvēršas tūdaļ un aizlaižas.
Bet sāpēm, kas raudāta iznīcinošām,-
uz zvaigaigžņoto debesi aiznes viņš to,
starp zvaigznēm tur mūžīgi svētām un spožām,
lai mūžīgi mirdz tā un vizuļo.
(F.Bārda)
Ja Tu būtu mana asara,
Es nekad neraudātu,
Tikai tāpēc,lai nekad
nezaudētu Tevi....
Ja Tev dzīvē slikti klājas,
Sirsniņa aiz bēdām stājas.
Atceries uz brīdi mani.
Pasmaidi,un viss būs labi
Tomēr vairāk par visu lūdzu un vēlos
Vienalga,cik tālu vai tuvu taka vēl kopā ies,
Lai pat šķiršanās brīdī nebūtu jānožēlo
Ka reiz gadījies dzīvē abiem mums sastapties.
No viena acu skata tik viegli kļuva man!
No viena mīļa vārda viss tālums dzidri skan!
Nekas vairs nav par grūtu, pie pleciem spārnus jūtu
Un skūpstu debesis!
Ar citu sāpēm mēri savējās! Un tici — mazākas kļūs tavējās
Arī kritiens ir lidojums.
/V.Drusts/
Laime kur esi, kur paliki
Kāpēc no manis aizgāji?
Lai arī ko es darīšu,
Tevi Laime gaidīšu.
Tu atnāci un savas rokas uzliki,
Un es jutu siltumu, ko Tu man iedevi.
Bet vai tas ko iedevi, turpināsies mūžīgi?
Man tagad ir smagi,
Bet vienu es spēju just -
Ja kādreiz kaut mirkli biju tev dārga,
Tev nevar viss mirklis zust.
Ja Tev dzīvē klājas grūti... tad pie velna visus sūti.. atceries uz brīdi mani.. pasmaidi.. un viss būs labi..
Man ir sāpīgi redzēt tevi
Man ir sāpīgi dzirdēt tevi
Man ir sāpīgi domāt par tevi
Man ir sāpīgi raudāt dēļ tevis
Man ir sāpīgi sapņot par tevi
Es gribētu neredzet tevi
Es gribētu nedzirdēt tevi
Es gribētu nedomāt par tevi
Es gribētu neraudāt dēļ tevis
Es gribētu nesapņot par tevi
Kāpec es to nevaru izdarīt???
Sometimes its hard to believe that u remember me
