Grūtā brīdī
ROC TE, BĒRNS, te neaug nekas,-
sacīja vecāmāte.
Un vietā, kur neaug nekas,
tika cālīši apglabāti.
Es arī to vietu nu zinu,
kur neauga itin nekas.
Mēs kapusvētkus tur svinējām
un dziedājām dziesmiņas.
Bet izdīga ceļmallapa
tajā vietā, kur neaug nekas.
Un nu jau virs cālīšu kapa
spārni dzīsloti šūpojas.
Nāk salna. Bet zaļš vēl visapkārt.
Skrien nezāļu sēkliņas.
Vai jums nav kas miris,
ko aprakt
manās rokās,
kur neaug nekas? /M.Misiņa/
Cik ziedoņu nav gājis,
cik skumīgu atmiņu,
cik laimes dienu gaišu
uz mūžu zudušo.
Ir smagums baiss, kad putnu dziesmu rītā
Nāk pavasaris zaļu prieku sēt,
Jo sirds kā zaķu nomizota ābelīte,
Vairs nesadzīst un nespēj uzziedēt.............
Sanācām, kad rudens lietus lija,
Aiziesim, kad druvas briest jau sāks.
Un tāpat kā vecs ar jaunu mijas
Mūsu vietā citi putni nāks.
Sapnī nevajag tev
Pārāk aizkavēties.
Tur ir tumšs.
Tev svece jāaizdedz.
Lai būtu, ar ko applaucēties.
Sapnī nevajag tev
Pārāk aizkavēties.
Šeit ir gaišāks,
Nāc un paskaties-
Ir sirdī rēta tev
No sveces.
- Būs ko atcerēties!
Rudens ziediem smaržas nav,
Piedod, ka to nezināju,
Silti sauca skatiens tavs
Nedomājot pretī gāju.
Rudens ziediem smaržas nav,
Es to biju aizmirsusi...
Vienīgais, par ko jāsēro no sirds, ir tuva cilvēka zaudējums. Viss cits ir pārējošs un pārdzīvojams.
Smilšu strēle vēl nav zeme, ogle vairs nav ugnskurs. Glāze ūdens vēl nav jūra!Dubļu sauja vēl nav purvs.
Nav cita ceļa kā vien bailes iepazīt un tās uzvarēt.
It nekad neviens nav spējis
Atsaukt bijušo vēlreiz šurp.
Dažs ir gājis un meklējis,
Taču atradis nav nekur.
Šī ir patiesība, tik svēta,
Un tik negrozāma kā nāve.
Vari atgriezties vecajā vietā,
Nekad vairs — pagātnē savā!
Rīta svaiguma pilna
uz lūpām sūrst valga dvaša,
Ja tev jāiet, tad ej, -
tikai gļēvuļi nožēlo.
Visai garajai dienai,
visai dzīvei spēka pietiks man pašai.
Un, ja drusku pietrūks,
tad nevienam es neteikšu to.
(B. Saulītis)
Glāb mani, jūra,
es slīkstu!
Slīkstu atmiņās, veltīgās gaidās,
un pat cerību salmu
man te krastā nemet neviens.
Sasmēlies mutē bijušu skūpstu sīvums,
bijušu glāstu paisums pār galvai man kāpj.
Jūra, es esju pie tevis,
lai vaigi, ja kādreiz kļūst sāļi,
no tava putainā viļņa degošā valgumā sūrst,
ja vaids, tad no vēja dūres,
kas negaidot pakrūtē cērtas,
ja smeldze — tad tāpēc,
ka saulei,
rietā iztekot, grūti mirt.
Glāb mani, jūra,
tu viena lielāka esi par mīlu,
plašāka esi par ilgām
un vienkāršāka — kā glāsts.
Glāb mani, jūra, es slīkstu!
Man jāmetas tālumos tavos,
lai atkal par cietu zemi
kļūst atmiņu saēstais krasts...
(V.Belševica)
Un galu galā,
ne vien laimīgie neskaita stundas.
Neskaita arī nelaimīgie...
(O.Vācietis)
Jā, sevi atceros kā taureni-
cik esmu bijis sevī brīvs un laimīgs.
Un tad man likās — kādam vēl ir jānāk, vai viesim,
ciemiņam, vai citam kādam.
Es sētā izskrēju un gaidīju.
Es gaidīju, bet tā jau bija kļūda.
Jo gaidīšana jau ir nebrīvība...
Ar asarām acīs nav ko iet smaidus dzēst-
sāpju pasacīto kā palaistu putniņu noķert vairs nevarēs...
(O.Vācietis)
Ja Tev grūti — smaidīt sāc,
Uzdziedi. Uz mežu nāc!
Saposies un ļaudīs ej!
Sirdī sāpes? Rosies, smej!
Lēni līgojas koku galotnes,
Vēsi pūš vējš,
Strauji pukst sirds,
Lēni pazūdi tu...
Mēs mirstam, lai piedzimtu no jauna!
Ja mūs izšķirs, kas tad piedos
Dzīvei abus mūs?
Kas? Jo katros pieneņziedos
Tavas acis būs.
(O. Vācietis)
...vientuļniek!
Tu esi puse no visa.
Otra-meklēt sevi liek.
Tev jāatrod pareizā rise,
Tā jāsatiek!
/A.Mežaks/
