Grūtā brīdī
Ejam!!
... saulstariņus uztvert un iespīdināt kādā ēnpuses logā!!! :))
Aiznes kaut vienu ziedu,
Aizej, aiznes un iedod
Tam, kas to negaida vairs.
Pasaki vienu vārdu,
Pasaki, ka tu piedod
Tam, kas to negaida vairs.
Bet ja ir jau par vēlu,
Ja tevi projām raida
tas, kurš negaida vairs,
Neprāto, nenokavē-
Zini, visvairāk gaida
Tas, kurš negaida vairs.
Lija. Ilgi, ilgi lija. Koki ar kailiem zariem ieķērušies debesīs kā bērni mātes svārkos un lūdzās sauli. Es nelūdzos. Man nebija spēka pacelt rokas. Es neticēju, ka saule tur ir. ES vairs nezināju, kad tā lec un riet, jo visi pulksteņi bija aizlijuši. Lielas lāmas sakrājušās zem pulksteņiem, un to atspulgi peļķēs skaitīja laiku atpakaļ. Nakts bez zvaigznēm staigāja ap māju un bezcerīgi lūkojās logos. Man bija bailes paskatīties tai acīs.
Un tad saplūda zeme ar debesīm. Zeme pēkšņi likās tālu, tālu, debesis zemu, jo zemu. Putni un lūgšanas necēlās debesīs, bet nositās pret zemi.
Es visu laiku domāju, ka māku zaudēt. Es nepratu. Ne toreiz, ne tagad.
Ceturtās dienas rītā uzlēca saule. Un viss bija sasalis. Dārzā stāvēja puķes aizsalušām acīm. Pulksteņos stāvēja sasalis laiks. Un debesis bija aizsalušas...
Tur aiz tām debesīm palika mana mīlestība...
Spīdēja saulīte,un debesīs piedzima prieks. Pasaulē ieradās kāds mīļš cilvēciņš. Un tas biji — TU!!!
Pasmaidi par savām bēdām,
un viņu sūruma vairs nav.
Pasmaidi par savu ienaidnieku,
un viņa dzēluma vairs nav.
Pasmaidi par sevi,
un tava ļaunuma vairs nav.
Bet, ja tu spēj pasmaidīt par pasauli,
tad viņa smaidīs tev pretī.
Tev vēl nepietiek?
Ja tu spēj pasmaidīt par pasauli,
kad viņa zūd, — tev atvērsies cita.
/Rainis/
Ilgu pilnajos brīžos par tevi
Bieži domāju, draugs,
Vai es varēšu tikties ar tevi,
Vai man paliks tik atmiņu lauks?
Reiz redzēju es sapni skaistu,
Kurā devi man skūpstu maigu,
Pēc tam — pieskārienu kaislu,
Man pat likās, ka es gaistu!
Neticēju, ka patiesi tas notiek,
Likās man, ka sapnī burvīga es esmu.
Un tad es teicu Viņam: " Ieknieb man,
Lai zinu, ka tas nav sapnis,
Kurš tūlīt beigsies."
Bet viņš atbildēja:
"Nē saulīt, es Tev nekniebšu,
Jo negribu, lai Tu pamosties no šī sapņa burvīgā,"
Un tad viņš teica :"Neskumsti saulīt,
Es tik un tā, mīlēšu Tevi mūžīgi..........
bēdu jūra nereti beidzās pie paradīzes krastiem ... turpini peldēt, un tu to sasniegsi! :)
Mēs ciešam tādēļ, ka neesam tie, kas varētu būt!
Lai kas arī dzīvē negadītos, nebeidz cerēt un cīnīties ar grūtībām, jo tikai drosmīgajiem pieder pasaule!
Daudz labu vārdu mums ikkatram,
Tie spēj gan mierināt, gan sveikt.
Vai spējam tieši īstos atrast,
Ko katrā dzīves brīdī teikt?
Nepadodies, cīnies — ar visu var tikt galā. (A.Sakse)
Pār Tavu galvu pelnus kaisīs rudens vējš,
Un stāvu Tavu miglains lietus tīs.
Un salnās pirmajās būs jāmirst cerībām .
Kad kritīs sniegs,
Sals dzels, bet nesapēs .
Es apsolu — tas ilgi nepāries .
Ar katru dienu tukšums paņems vēl un vēl ;
Līdz neatliks vairs Tevī it nekas no tā,
Kas lika sāpēs sarauties un laimē atplaukt,
Kas lika dzīvē atgriezties un nomirt atkal.
Un tikai, kad būs izjusts viss,
kad piedots būs un aizmirsts,
Kad Tava sirds būs atkal dzīva, —
Tu būsu BRĪVA ....
Gribu raudāt, gribu smiet
Un par spīti gribu kliegt,
Bet vai kāds to sadzirdēs,
Šajā vēlā vakarā?
(I.B)
Visa pasaule pieder tam, kas prot gaidīt.
(Napoleons)
Es atkritu zālē un raudāju. Pār mani noliecās zāles stiebrs un jatāja:
- Kāpēc tu raudi?
- Cilvēki man nodarīja pāri. Tie samina kājām manu darbu, ko es strādāju viņu labā,- es atbildēju.
- Cilvēki mani katru dienu min kājām. Es tomēr slienos atkal uz augšu un turpinu augt,- teica zāles stiebrs.
Es noslaucīju asaras un ķēros pie darba.
/A.Sakse/
Vēl jau nav sacīts, vai liktenis tev, vai tu liktenim uzskrēji virsū. Vilciens neuzbrauc tam, kas nestāv uz sliedēm...
I
Ir dzīvē grūti brīži,
Kad aizbēgt prom no visa,
Man gribas vairāk par visu.
Bet tā nevar,
Nevar tikai bēgt no dzīves.
Ir jātiek pāri sāpēm,
Ir jāvar aizmirst visu,
Bet kurš var palīdzēt,
Kurš var sniegt savu roku,
Lai varu dzīvot atkal,
Priecāties un aizmirst visu?
II
Bet nav neviena,
Kapēc tā,
Kapēc dzīve ir tik grūta,
Nav atbildes nekur,
Ir tikai asaras un sāpes,
Asaras kas plūst pār vaigiem
Un nerimstas,
Man nav spēka,
Vairs nē!.....
(puchiite)
Es mūžīgi tajā kalnā būšu,
lai cik mani lejā nestu.
Veltīgi atnāci ? īstenībā
tikai augšā es esmu.
Aproc mani un nokaucies,
paldies par nesumu?
Bet tikai galā, tikai tur augšā,
manu zaķi,
es Esmu.
K. Elsbergs
Es jums saku; dziediet! Dziediet, kad jums ir labi. Bet visvairāk dziediet, kad jātiek pāri nejēdzībai. Dziediet acīs tam, kas jūs lamā. Gavilējiet savā pārākumā, kad jūs sit.
/I.Ziedonis/
