Grūtā brīdī
Vienmēr būs vismaz viens cilvēks, kuram bez tevis būs auksti.
Būs kādas acis, kas ilgosies pēc tava smaida, un kāda sirds, kas tevi arvien vēl gaida...
Pasmaidi, par Tevi kāds domā :)
Būtu labi tā ? reiz kādu dienu
Bez darba vienkārši nogulēt;
Nu ko es tik skrienu, skrienu un skrienu,
Tāpat zinu, visu man nepaspēt!
Būtu labi tā ? reiz kādu nakti
Vienkārši atļaut sev nodejot;
Varbūt mirkļi, kas laimei tiks zagti,
Pelēkai dzīvei spēs mirdzumu dot.
Būtu labi tā ? reiz kādu gadu
Bez raizēm pa pasauli paceļot;
Es jau tik godīgi ikdienu vadu,
Ka nav pat drosmes vairs pasapņot!
Būtu labi tā ? vienu vien sapni
Par īstenu dzīvi padarīt;
Es jau zinu, ka likstas var apnikt
Tā, ka nav spēka vairs pasmaidīt.
Būtu labi tā ? vienu vien mūžu
Vieglus spārnus pie pleciem nest,
Jo, kad augstu virs zemes būšu,
Man ar dubļiem nedrīkstēs mest!
Būtu labi?, bet ir ? tā, kā ir,
Un ko es tur varu padarīt!
Bet ? kaut arī smaids neko neizšķir,
Ir labi, ja var kādreiz pasmaidīt!
(Gunta Kraulere no krāj. "Kad zvaigznēs pienenes snieg...")
Mēs varam celties debesīs un lidot, un varam arī ļoti zemu krist,
tos vārdus pasakot, ko nevar piedot, ar kuriem ļoti sāpīgi var sist.
un brīžam, neko ļaunu nedomājot, mēs spējam otru aizvainot un pelt,
un tad ar lielu pārliecību no darvas mucas gribam medu smelt.
jo tikai savu taisnību mēs redzam, tik savu sāpi, otra sāpi nē.
jo cita grēks ir vienmēr labāk redzams, un akmens, mestais otra dvēselē...
un tā mēs visu dzīvi ejam, pa ceļam draugus pametot, jo cita acī skabardziņu redzot, vara paša acī baļķi nemanīt.
tik vēlāk, tad , kad mūzš jau pāri pusei, mēs sāpīgi jau apjaušam,
ka vietā tur, kur mīlestība plauka, mēs redzam suņuburkšķi noziedam.
Ja Tev dzīvē klājas grūti... tad pie velna visus sūti.. atceries uz brīdi mani.. pasmaidi.. un viss būs labi..
Miera osta
Es gribu sēdēt ar tevi jūras krastā
Ar tevi vērot kā karogs plīvo mastā
Pierast pie neparastā
Es būšu tava cerība
Kas nekad nepametīs
Es būšu tava ticība
Kad citi nesapratīs
Kad visa pasaule liksies auksta
Tevi sargās mana siltā plauksta
Un no jebkura posta
Tevi sargās mana miera osta
Es būšu tava vēlēšanās
Es būšu tava fantāzija
Vēja šalkoņa priedēs
Un tava kabatas baterija
Tikai tev es gribu dāvāt smaidu
Tikai tevi vēlajos vakaros gaidu
Es būšu tava mīlestība un sapnis arī
Tu zini — Mīlēšu tevi ziemā, gan pavasarī
Es būšu tava siltā sega
Kad iesnas tevi mocīs
Es būšu stipra mūra siena
Kad vētra kokus locīs
Ar tevi gribu uzkāpt augstākajā kalnā
Ar tevi nebūs auksti pat bargākajā salnā
Ar tevi raudāt, smieties, kliegt un klusēt
Klausīties kā sitas sirds un ļaut tai pulsēt
Es sagaidīšu ar tevi katru saules rietu
Lai kur tu būtu, lai kur tu ietu
Un kad pieturēs gala stacijā
Mans pēdējais elpas vilciens
Es tad būšu — viss, ko tu vēlēsies...
Līst lietus un asaras
dvēselē plaisā.
Un sāpes kā urgas
sirdsdziļumos raisās.
Kā gribas man izkliegt šo sāpi uz āru.
Tik saprāta balss klusi čukst man — par vēlu!
Es aizsūtīju savu sargeņģeli pie tevis,
lai palūko kā tev klājas.
bet eņģelis atgriezās un teica:
"Eņģelis, eņģeli nesargā!"
Es mīlu tevi!
Smaidi dzīves tumšos brīžos,
Smaidi, ja tev skumīgs prāts,
Smaidi saulītē, vai lietū,
Smaids ir vienmēr saules stars!
Apskāviens ir kā nieka grasis uz zemes. Tam nav liela vērtība līdz brīdim, kad to saņem kāds, kam tas patiešām nepieciešams.
"Nāve ir tā vērta, lai dzīvotu. Mīlestība ir tā vērta, lai gaidītu..."
/V.Cojs/
Lai nu kā,tomēr katru rītu
Uzaust saule un putni lido.
Lai nu kā, tomēr katru nakti
Spīd kāda uguns tumsas vidū..
Neticu es,ka nav iespējams atrast
Ozola zīli vai kādu citu nieku,
Tādu,kas augs un augs tik ilgi,
Kamēr pārvērtīsies par prieku.
/Ā.Elksne/
Neviens nav Tavu asaru vērts, bet, kas ir, tas neliks Tev raudāt.
Lai tu sadrūmis un nomākts
Rudens miglā neklejo,
Dod man savu slikto omu,
Dod — es salāpīšu to.
Kaut gan šurp pa slapjām pļavām
Smagus mākoņus veļ rīti,
Man no mīletības Tavas
Sirds kā saules kamolītis.
Un man jāvar un man jāmāk
Tumsu prom no Tevis dzīt,
Katru sāpi nemanāmi
Saules stariem aizlāpīt.
/Ā.Elksne/
Mīlestība eksistēs tik ilgi, kamēr viens to mīlu sargā — otrs var staigāt apkārt, būt nodevīgs, aiziet pavisam, bet ja tu glabā sevī JŪSU MĪLESTĪBU, tad to vēl var glābt...Labāk mīlēt un ciest, nekā bezssirdīgam būt. MĪLĒT — tā ir laime, kura nav katram dota. Sargā šo dzīves dāvanu, ja jau esi to saņēmis.
Ir nepasākāmi skaisti gaidīt, ja zini — atnāks un atnākt, ja zini — gaida...
Ko darīt, ja ticība
rītdienas brīnumam — garām,
ja dienas kā pelni,
kur tikai ziemelis pūš,
ja pagātnei pieder
visi ziedošie zari
un kails kā ābele
rudenī vēlā šķiet mūžs?
Ko darīt, ja gaismas
un siltuma klātbūtne projām,
ja sildīties nākas
pie uguns, kas palēnām dziest, -
ak, glabāt un neļaut
iet pēdējai cerībai bojā,
un ticēt, ka gana
būs likteņa pārbaudes ciest.
(Kornēlija Apškrūma)
Aizej un atnes vienu ziedu tam, kurš to negaida vairs.
Aizej pasaki vienu vārdu tam, kurš to negaida vairs,
Pasaki, ka tu piedod tam, kurš to negaida vairs.
Tu teiksi: bet ja nu ir jau par vēlu?
Ja viņš mani projām raida — tas, kurš negaida vairs?...
Neprāto un nenokavē,
Jo visvairāk gaida tas, kurš negaida vairs...
Ir negodīgi turēt otru muļķa lomā,uz cita jūtām nekaunīgi spēlējot,
un domāt — pasaulē tu viens tas gudrais un dzīvi dzīvot, lomas tēlojot.
Bet katra izrāde jau vienreiz beidzas un katrs priekškars tomēr paceļas
un izrādās — tu dzīvo muļķu zemē, jo melni darbi vienmēr atklājas.
Jo tikai mīlestība kausē ledu, tik labie darbi atalgoti tiek
un neceri tu iebraukt paradīzē pa ceļu to, kas citiem raudāt liek.
Tāpat kā divreiz nevar iekāpt vienā upē, uz divām taburetēm sēdēdams.
reiz pienāk laiks, kad katrs vadzis nolūst un smagums nokrīt, skaļi dārdēdams.
Un atceries to veco patiesību, kas dzīvi godīgi mums dzīvot ļauj,
un tad kad pienācis ir sirmais rudens, ko katrs ir sējis to tam jānopļauj.
Šī dzīve mani bargi mācijusi un gūtie puni nežēlīgi sāp,
bet zini — nevarēsi mani piespiest divreiz uz viena grābekļa tu kāpt.
Ir rudens, lietus grabinās logu rūtīs.
Un pīlādžkoks pilns sārtiem ogu ķekariem,
Es eju kā sapnī, zem krāsainām koku rindām,
Bet dārzā krīt āboli, atkal bez tevis...
