Romantiskam brīdim

Man jau nevajag daudz,
Es neprasu zvaigznes no debesīm,
Nedz pērles, kas bezkaislīgi caur pirkstiem birst.
Man tikai vienu vārdu, vienu glāstu,
Un zilas kā brīnums debesis.
Man tikai rasotu rītu, cīruļa dziesmu.
Baltu sveci sniegotā naktī,
Tad — tad jau būs gana,
Tad varēšu mierīgi iet
Dzeltenam lapkritim līdz,
Sadegot kļavu sārtajās ugunīs.

Es gribu tikai vien drusku saules,
Kas lietainā dienā pāri pār peļķēm skrien,
Es gribu tikai vien vienu zvaigzni,
Kas manu skatienu augstāk par zemi sien.

Es gribu tikai vien kādu plaukstu,
Kas manai nastai liks drusku vieglākai tapt,
Es gribu tikai vien rudenī aukstā
Naidā gailošas acis ceļā sev nesastapt.

Es gribu tikai vien mazu brīdi
Pie tavas dvēseles savējo sasildīt,
Es gribu šai dzīvē no laimes sprīdi
Noķert cieši aiz astes un … pasmaidīt!
(Gunta Kraulere no krāj. "Kad zvaigznēs pienenes snieg...")

Mūs nešķir nekas,
Un mūsu starpā ir viss.
Nekas nav bijis, bet viss ir noticis,
Noticis viss, un vairs nebūs nekā -
beigas bija pašā sākumā....

Ar vienu mīlestību mūžu nodzīvot-
To tikai retais prot
Ne tas, kurš zems un sīks,
Ne tas, kurš pieticīgs,
Ne tas, kurš šāvis pāri strīpai,
Bet tas, kurš iemīlējies
Līdz mīlestībai.
/L.Vāczemnieks/ Ar vienu mīlestību mūžu nodzīvot-
To tikai retais prot
Ne tas, kurš zems un sīks,
Ne tas, kurš pieticīgs,
Ne tas, kurš šāvis pāri strīpai,
Bet tas, kurš iemīlējies
Līdz mīlestībai.
/L.Vāczemnieks/

Es gribu Tevi kā
sniegpārslu aukstu,
Sasildīt plaukstā,
lai Tu izkustu laimē.

Ja mīlestībā neveicas
Tad meklē jaunas noslieces,
Kad parādīsies dzīvesprieks
Tad noteikti nepaliksi viens!

Eņģelītis zvaigznes kaisa,
visas tās ir spožas, skaistas,
kamēr sniegs un kamēr sals,
pasakai šai nebūs gals...

Ja gribi iet, tad ej. Un aizej.
Lūk, tālums vilinoši stīdz.
Un durvis verot, ceļa maizei
Ņem pusi manu sāpju līdz.

Nezin dvēsele pati, ko vēlas,
Vakarvēji, kad zvaigznes tai plūc.
Varbūt grib tā kā roze kvēlot
Kādam gājējam skumjam pie krūts?

Man plaukstās krīt sniegpārsliņas –
tik trauslas, ka bail pat elpot...
šovakar es Tev sūtu leduspuķi,
kas zied manā logā...
pieskaries tai
un tā uzziedēs vēl krāšņāk...

Tu mana nakts, kas tūkstoš sapņus devi
Tu mana diena, kas man spīd un mirdz.
Es ilgojos un mīlu tikai tevi.
Tev dotu visu, bet man ir tikai sirds.

Vienmēr būs vismaz viens cilvēks,
kuram bez tevis būs auksti.
Būs kādas acis,
kas ilgosies pēc tava smaida,
un kāda sirds, kas tevi arvien vēl gaida.

Gribu ieaugt Tevī kā koks
savus zarus ap Tevi tīt.
Kā lapu tīmekļiem Tevi
sapīt un sasaistīt.
Gribu savējās saknes
caur tavējām dzīt,
Kad nokritīs tavas lapas,
lai manējās arī krīt.
Gribu pieaugt pie Tevis kā koks,
liānas gredzeniem vīt,
lai tad, kad reiz saauguši
neviens nevar atskaldīt!
(D.Dreika)

Es nezinu, kā Tev to pasacīt...
Kad baltas sniegpārslas
Pār zemi lēni krīt,
Man gribas savās plaukstās sasildīt
To putnēnu, kas Tavās krūtīs mīt.

Nepūlies iemantot pasauli,
Tā jau ir Tevī.
Tu tikai ej pa pasauli,
Un saullēktus glabā sevī.

Nemīli laimi, kas zeltā kalta,
Tās dvēsele auksta, kā ledus
Mīli patiesību, tai dvēsele balta,
Kaut sāpju sagrauta, bet tomēr stalta!

Ja tu aizietu, es nomirtu,
Ja tu saslimtu, es atnāktu,
Ja tu lidotu, es skrietu tev līdz,
Ja tu nokristu, es lūgtu, lai Dievs tev palīdz!

Ja es aizietu, tu svinetu,
Ja es saslimtu, tu aizietu,
Ja es lidotu, tu aizbēgtu,
Ja es nokristu, tu nepalīdzētu!

Ja es nomirtu, tu aizmirstu,
Ja tu nomirtu, es pazustu..

Cik skaisti skan zvani,
Vai jūti,tu mani?
Es jūtos tik liegi -
Kā pārslu sniegi.

Spārnotās jūtas,
Man kā vēja pūtas
Tās jaucas ar sapņiem,
Un krāsainiem smiekliem...

Nav zvaigznes bez spožuma
Nav sirds bez mīlestības
Nav jūra bez sidraba viļņiem
Nav mīla bez asarām.