Romantiskam brīdim
Bez mīlestības suņi gaudo,
Bez mīlestības rozes vīst,
Bez mīlestības žēli raudot
Pa jumtiem naktīs kaķi klīst.
Ja būtu Dievs es viņam lūgtu,
Lai sargā Tevi, kurp vien ej.
Lai mīlestības nepietrūktu,
Un saules Tavai dvēselei.
Nāc un paņem manu mīlu,
Nāc un atņem vientulību...
Nāc un ieskaties man acīs
"Tevi vēlos" — tās tev sacīs!
Es gribu lai kāds mani mīl.
Es gribu lai kāds mani grib.
Es gribu lai kāds mani pieglauž sev klāt,
Un nekad nelaiž vaļā!
Es gribu, lai tas esi tu!
Skaisti mēs runājām,
Skaisti mēs spriedām,
Ar vārdiem viens otru glāstijām
Un dvēseles priekā mēs kliedzām.
Jūra bij., tavas un manejās mājas,
Kad gulējām tajā...
Smaidot tu mīlēji zēnu,
Smaidot tu skūpstīji to,
Smaidot tu lauzi tā sirdi,
Smaidot tu pameti to.
Ja katra sirds,kā balta lapa būtu;
Un katris vārds, kā apmaldījies bērns
Tad mīlestības ceļi zustu
Un pasaule daudz sāpes justu.
Es mīlu tevi arvien vēl tāpat!
Ja pasauli pelni segtu,
Uz viņas gruvešiem vēl tad
Manas mīlas liesmas degtu.
/H.Heine/
Tad kad nakts pār zemi klājas,
Mana sirds ir tavas mājas,
Jo es gribu tikai vienu,
Skūpstu sniegt tev katru dienu.
Ja tu jautātu,
ko es mīlu vairāk —
Tevi vai savu dzīvi —
es atbildētu, ka savu dzīvi.
Un tu aizietu
nemaz neuzzinājis,
ka mana dzīve,
tas esi Tu.
Ļauj man Paradīzes vārtus vērt,
Tavā sirdī mīlu sēt.
Vārdi, kas tiek noklusēti,
Lai liek sirdij notrīsēt...
Tu esi Saulīte mana,
Kas silda mūsu attiecības,
Es esmu Tavs mākonītis,
Kurš reizēm atvēsina tās,
Bez Tevis tās nebūtu siltas un jaukas,
Bez manis mēs neilgotos pēc tām.
Paņam mani maigi,
velc sev tuvu klāt,
apskauj mani bieži
un lūdzu neatstāj.
Tavi apskāvieni
kā sapņi man šķiet,
neļauj man tiem garām iet!
Man jūtas kā puķes kas naktīs zied
tam zvaigznu augstums un mēness baltums.
Tu drīksti pa piena ceļu nākt
un tās visas salasīt!
Tu skaties, bet kur?
Tu mīli, bet ko?
Tu smaidi, bet kam?
Cerams ka man!
Kā vijīgs zieds ap tevi vēlos vīties..
Ar taviem glāstiem sevi noglāstīt...
Ar jūras čukstiem iečukstēt tev ausī,
Kā vēja dvesma tevi noskūpstīt...
Lai pirmais skūpsts, kad gadi drūp,
Ar vienaldzību neapsūb,
Lai valda prieks — tik balts un liegs,
Kā pavasara ievu sniegs.
Ja kādreiz satikt lemts būs tevi,
Tad ziedus dāvāt steigšu.
Un ne jau rozes, gerberas vai kallas,
Bet narcises; dālijas vai margrietas
Jo nepārāk izcilas, bet tomēr mīļas
Tās tak dzīvas zaļas un brīvas!
Dzīve ir kā rožu dārzs,
Katrā rozē kaut kas dārgs.
Tavā rozē mīlestība,
Kas mums abiem vajadzīga.
Pa mežiem
Pa pārdomu ceļiem
Pa iedomātiem skaistuma kalniem
Es ceļojumu gribu sākt!
Varbūt Tu vēlētos man līdzi nākt!
/Jūlijs Purviņš/
