Romantiskam brīdim
Tavi vārdi smaržo pēc rudens
Viegli kā pilnmēness nakts
Tavi vārdi klusi un maigi
Pūlas laukā no pelniem
manu dvēseli rakt
Tavi vārdi pār mani cerību atspulgu tur
Pārvērš par rozi sāpes,
kas tikai smaržo,ne dur..
/K.Apšukrūma/
Paskaties debesīs... Tā mazā zvaigznīte nes smaidu un sveicienus no Manis...
zini, ka tikai eņģeļi to redz?... Tu esi Mans eņģelis... Un Es gribu būt Tava zvaigznīte... Es Tevi mīlu!!!
Ar smaidu maigi aizveru Tev acis ciet,
Un mīļi lieku gulēt iet.
Un tad noglāstu es tevi tā,
Ka neaizmigt tev šā vai tā.
Es mīlu jūras viļņus, jo tie nekad nebeidzas... Es mīlu vēju, jo tas nekad nepagurst man nest ziņs no Tevis... Es mīlu saules starus, jo tie vienmēr atrod ceļu līdz manīm... Es milu tumsu, jo tā atnes man sapņus par Tevi... ;)
/KristiiKei/
Ты мой сон, ты мечты, мои мысли,
От тебя я уйти не смогу.
Мне так хочется быть к тебе близко,
Только жаль, что пока не могу...
Ты такой же, как синее море,
Как луна в облаках и рассвет!
Я хочу, чтобы только ты понял
То, что лучше тебя в мире нет...
Šonakt......
Sapnī redzēju Tevi.
Pa ziedu pļavu,
Basām kājām,
Pretī varavīksnes tiltam gāji.
Rokās....
Rudz`puķu buķete skaista,
Galvā....
Pļavziedu vainadziņš pīts.
Vējā...
Plīvoja mati,
Kā Dieviete....
Biji Tu pati!
/kurshininks/
Es Tev varētu dāvāt
Zeltītu mēnesi
Un sudraba zvaigznes,
Bet nedāvināšu.
Tos jau Tev uzdāvās citi.
Pastiep roku un noķer
To mazo sniegpārsliņu -
Tā būs no manis.
Un vēl miljons citas
Tev būs tikai no manis.
Tu biji mans mīļuma rīts, tu biji mans maiguma vakars
Un nesaki, ka tas bijis un kāds tev ar to vairs sakars.
Ir gājuši mēneši, dienas,bet zudis jau nav nekas.
Tik noslēpts aiz nedienu sienas ,aiz vārda ,kurš bija tik ass..
Varbūt tāpēc nosargāt vēlos liesmiņu mazo ,kas tumsā trīc,
Jo tu biji mans maiguma vakars, jo tu biji mans mīļuma rīts.
Un tikai pilnīgā tumsā to dzirkstīti ieraudzīt var
Kura starp pelniem kvēlo ,kuru abi tā baidamies skart.
Bet kaut kur sirsniņā dziļi dziļi šī mazā oglīte gail
Tikai dusmās nenopūt viņu jo tai no vēja ir bail
Un kaut kur atmiņās tālu tālu vēl kāda stīga trīc
Jo tu biji mans maiguma vakars, kļūsti atkal mans mīļuma rīts
Dzīve ir kā roze, pilna ar ērkšķiem. Lai pasmaržotu ziedu ir divas iespējas, vai
šos ērkšķus nolauzt, vai mēģināt tiem nepieskārties!
Izbaudiet visu, jo rozes zieda smarža izdzēš visas sāpes!
Kad es ieskatos Tavās acīs, es redzu visu, kā man pietrūcis, visu, kas man
vajadzīgs, visu, ko cilvēks grib vairāk nekā to vispār iespējams jelkad iegūt.
Pienāk tādi brīži, kad šīs alkas kļūst par dzīves pamatu un saturu, elpu, uguni un
dzīves brīnumu. Tik skaidri to iespējams apjaust varbūt tikai dažas minūtes vai
sekundes, bet šajos brīžos dzīve sastingst un pasaule negriežas. Tā pārdzimst.
Vai varbūt beidzot piedzimst. Mīlestība ir tas, ko nekad nevar piepildīt. Nekad.
Tāpēc tā nekad nebeidzas!!!
Tu jautāji, par ko gan Tevi mīlēt, Tu taču neesi nedz skaista, nedz ideāla.. Es atbildēju, ka ne jau mīl to, kas ir skaists, bet skaists ir tas, ko mīl.
Kad enģelītis tavās acīs ieskatās, viņš apjūk un neprātīgi iemīlās,
vairs nealkst tas debesīs uzlidot, bet mūžīgi palikt pie tevis!
Šonakt es saņēmu zvanu no debesīm. Dievs meklēja kādu eņģeli, bet nebaidies, saulīt, es viņam nepateicu, kur tu esi!
Manas lūpas daudziem smaida,
Manas acis daudziem mirdz,
Bet es mīlu tikai Tevi,
Jo Tev pieder mana sirds!
Lai mīlētu, nav vajadzīgs daudz.. tikai tava paša sirds, patiess vārds, silts pavasara vējš. Lai saprastu, nav vajadzīgs daudz.. tikai klusums, Viņas acis un mīlestība. Lai dzīvotu, nav vajadzīgs daudz.. tikai balta sniegpārsla plaukstā, Dievs debesīs un mīļā cilvēka smaids. Lai būtu laimīgs, nav vajadzīgs daudz.. tikai ticēt, cerēt un mīlēt
Nekas šajā pasaulē nav svarīgāks par cilvēkiem,
īpaši tiem, kuri ir mums blakus, kuri ir mūsu domās un sirdīs...
Vakarā, kad saule riet, Vēlos es pie tevis iet, Vēlos mīlet, skūpstīt, glāstīt Un par sevi blēņaas stāstīt, Un tad vienīgais tu būsi, Kas par mīļāko man kļūsi!
Klusums skaists, lūpu pieskāriens maigs... Tikai tu un es, tikai 2 mēs... Tikai neatstāj mani, tikai neatdod nevienam, ja reiz mana mīlestība lemta tikai tev!
Piedod...
Piedod man, ja kādreiz lūpas manas,
Tev smaidā atklātā un īstā paužas.
Ja neizteiktus vārdus grib tev sacīt,
Bet attapušās, paliek nopietnas.
Piedod man, ja kādreiz acis manas,
ar Tavām sastopas,
Ja tās kā apburtas grimst Tavās dzelmēs,
Bet pēkšņi apmulsušas novēršas.
Piedom man, es negribēju, tiešām,
Tā neatļauti tevi mīlēt.
Bet zini draugs, ir ļoti, ļoti grūti,
Kaut ko šai muļķa sirdij pavēlēt.
Mans glāsts pār tevi nolaižas — pie tevis paliek. Mans skūpsts pie tevis pieduras, pie tavām lūpām paliek...
