Romantiskam brīdim

Es gribētu būt vējš,
Jo tam nevajag roku, lai pierādītu savu maigumu.
Es gribētu būt saule,
Jo tai nevajag apskāvienu, lai pierādītu savu siltumu.
Es gribētu būt ūdens,
Jo tam nevajag auguma, lai cieši piekļautos.

Tagad es Tev pastāstīšu, ko Tevis dēļ darīju,
Piedsdesmittūkstoš asaras, ko noraudāju
kliedzot, trakojot un nervozējot dēļ Tevis,
Un Tu tāpat mani nedzirdēji...
Negribu tavu roku, šoreiz pati izglābšu sevi
Varbūt vienreiz atmodīšos
Novārgusi, pilnībā sakauta dēļ Tevis,
Tikai tad, kad domāju, ka sasniedzu apakšu,
Es atkal mirstu...
Es tuvojos zemei...
Slīkstot Tevī....
Es krītu mūžīgi
Man ir jāizlaužas cauri
Es tuvojos zemei...
Murgoju un pieņemu patiesību un melus,
Tā, ka vairs nezinu, kas ir īsts un kas nē
Vienmēr apmulsušas domas manā galvā,
Tā, ka pati sev vairs nevaru uzticēties
Es mirstu atkal
Es tuvojos zemei,
Slīkstot Tevī,
Es krītu mūžīgi
Man ir jāizlaužas cauri...
Tu ej tālāk un kliedz,
Kliedz uz mani, esmu tik tālu,
Es atkal nebūšu salausta,
Man ir jāelpo, es nevaru turpināt tuvoties zemei Tevis dēļ...

Klusā vakarā
Teici Tu atā
Tā reiz beidzās stāsts-
Dzīve apstājās...
Sirdī tukšums mīt
Nezudīs tas arī rīt-
Nekad nespēšu mīlēt kādu
Tik ļoti savādu
Kāds biji Tu...
Saki, lūdzu-
Kā man tagad spēt
Kādam noticēt?
Labāk paklusēt
Un savas sajūtas slēpt...
/Es mīlu Tevi/

Es lūdzos Tev nerunāt,
Parāk daudz
Nedomāt,
Izliecies it kā viss kārtībā...
Es baidos būt klusumā,
Tur esi Tu tuvumā,
Nevietā,
Nelaikā,
Ne savā skatā...
Tik bēdīgs Tavs sveiciens,
Liekas, laikam, Tu vīlies,
Tu vīlies!
It ko nožēlot...
Tik bailīgs Tavs pieskāriens,
Tas stāsta viss beidzies,
Viss beidzies!
Viss beidzies.....

Kāpēc esmu es kautrīga?
Tevi ieraugot...
Kāpēc es apmulstu?
Ar Tevi runājot...
Kāpēc Tu sāpini mani?
Ar citu dejojot...
Kāpēc Tu devi man cerības?
Tā jauki pasmaidot...
Vai Tu spēlējies?
Jautājumus uzdodot...
Vai Tu man meloji?
Mīļi acīs skatoties...
Kāpēc es par Tevi rakstu?
Un domāju...
Vai tā bija spēle, tas bija tikai teātris?
Šai naktī...
Ak vai, piedod...
Protams, ka Tu drīksti ar mani parunāt, ar citu padejot...
Jautājumus pajautāt, acīs ieskatīties...
Ko gan varu liegt Tev es!
Tā taču esmu tikai es, bet kāpēc....
Kāpēc, kāpēc šis teātris???!!!

Par Tevi vakar domāju,
Kaut pirmo reizi redzēju...
Likās jau, ka viss izdosies
Ak, nē, tad jau cita...
Es jutos zemē iemīta
Ak, nē, viss bija ok...
Es tikai vēlējos kaut mazliet,
Kaut mazliet tās burvības, kas bija citiem...

Tu esi viss!
Priekš manis Tu esi viss!
Tu esi mana dzīve,
Tu esi man prāts, manas domas, manas jūtas!
Tu esi mana sirds...
Tu liec manam ķermenim viegli trīsēt,
Tu liec man uztraukties un skumt.
Tu liec man domāt par Tevi!!!
Tevis dēļ es pārdzīvoju,
Tevis dēļ raudu...
Tevis dēļ es aizmirstu par sevi...
Tu esi viss!
Priekš manis Tu esi pilnīgi viss!
Es mīlu... klusi mīlu Tevi...
Un viss...

Vai vajag daudz,
Lai sauktu Tu par savu,
Kas nepieder vēl Tev?
Pavisam maz, pat ļoti maz
Ir vajadzīgs,
Lai piederētu?

Dažkārt mīlestība sākās ar draudzību, bet ne vienmēr ar to arī beidzas... patiesībā ļoti žēl... kaut gan — bieži vien mums kāds ir nodarijis pāri tik ļoti, ka tādu draugu nemaz negribās...savāda tā dzīve...

Tu atgriezies, lai sameklētu to,
Kas pazudis ? sirdsapziņu
Tu atgriezies, lai lūgtu to,
Ko nelūdzi nekad ? piedošanu
Tu atkal atgriezies, lai sajustu,
Ko nejuti nekad ? mīlestību
Bet, vai atgriezīšos arī es,
vēl nezinu?

Lai runā, ko grib,
Bet sirds ir tā vienīgā,
Kas šobrīd spēj just
Un izlemt,
Ko darīt
Jo Tu esi es
Un es esmu Tu
Un viss, kas man pieder
Ir arī Tavs
Un otrādi?
Jo tikai mīlestība
Ir tā,
Kas mūs vieno
Un jūtas,
Un dvēsele Tava
Smiekli un asaras
Tā arī ir daļa
No mums
Sauc to kā gribi ?
Mīlestība vai nē,
Bet tas, kas te notiek
Ir mūsu pasaule?

Pati labākā
Un tīrākā
Bija šī mīlestība,
Bet nu tas ir liegts,
Jo tālu Tu esi
Un vējš ir aiznesis
Līdzi to Tev
Bet zini, ka vienmēr
Mana sāpošā sirds
Piederēs Tev
Un sirdij Tavai?
Par ko gan man tā
Ir nācies ciest
Un kāpēc mīlēt
Ir tik sāpīgs prieks??

Neko jau cilvēks nespēj gūt ar varu
Bet vēsums Tavs man dziļi sirdī skar
Es Tevi mīlēju kā vien mīlēt var
Un devu visu ko vien sniegt es Tev varu...

Tu visu paņēmi ar vēsu vieglu roku
Bij tavās lūpās smaids...
Vai tas ir riebums, mīla vai naids
No kā es katru mirkli ciešu?

Es nezinu, bet Tevis dēļ es varu visu...
Ciest, zemoties, pat iet kur nāve skar...
Es Tevi mīlēju kā vien mīlēt var!
BET, NEKO JAU CILVĒKS NESPĒJ GŪT AR VARU!!!!

Milu Tevi, milu Tevi,
Vienmēr esmu mīlējis,
Kamēr Tev sirsniņa pukst,
Tikmēr vistas kūtī klukst!

Dzīvē ir tādi mirkļi, kad pēc kāda skumsti tik ļoti, ka vēlies izraut tos no saviem sapņiem un apskaut.

Es mīlēju kādu un tā nebiji Tu
Es apbrīnoju kādu un tā nebiji Tu
Es apdāvināju kādu un tā nebiji Tu
Bet vairs tā nebūs, jo satiku Tevi un kāds biju es.

Es pacēlu papīru un tur bija šis:
Tu esi dārgums, kas saulītē viz!

Ir tik skumji,
Ja nevari pateikt,
Ko sirds vairs nespēj slēpt
Varbūt vēl mirkli
Spēšu es klusēt
Bet visa pasaule
Kādam grūs,
Kad manas jūtas
Zināsiet jūs
Kāds, protams, būs laimīgs,
Kā vienmēr,
Kad otram sāp
Ket, ko gan darīt,
Ja tāda ir dzīve ?
Nav taisnības ne mirkli
Kaut gan, kas zin?
Varbūt vienkārši nespējam
Novērtēt to,
Kas mums ir
Un sajust to..,
Kad esam laimīgi
Tad baudām to mirkli
Kā vien mākam,
Kad sāpes mūs māc
Tad spējam domāt
Vien par to,
Kaut dzīvē vienmēr
Būtu kāds,
Kas sargātu mūs?

My heart fly
In the sky
But my mind
Do not understand
Why my soul is so empty
And my feels is still strong?
My heart is free like the wind
In the sky
Bright like the star
Near the moon
But I do not know why
It can not love
Any more...
Maybe it is afraid
Of arrow
Which can broke it again?

Kā tas var būt,
Ka tik tālu viss
Ir aizgājis ?
Tik nejauši sākās
Un nekādi nebeidzas?
Kā tas var būt,
Ka gribas man teikt
Tos vārdus,
No kuriem tik ļoti bail?
Es vairs nespēju,
Vienkārši nespēju
Savaldīt sevi ?
Man gribas būt ar Tevi
Kādam ļoti sāp ?
Es zinu,
Bet tas vēl nav viss,
Jo tās īstās sāpes
Vēl tikai būs,
Lai arī cik
Grūti tas būtu
Neviens nespēs
Izšķirt mūs?