Romantiskam brīdim

Es esmu spītīga,
Tāpēc ar Tevi nerunāju?
Es esmu ietiepīga,
Tāpēc izvairos?.
Es esmu stūrgalvīga,
Tāpēc atraidu?
Ik reiz kad tā daru ? nožēloju..
Bet laboties nespēju..
NELABOJAMA
Tāda es esmu?
(muļķīt, kad tu to beidzot sapratīsi)

TU MANU SIRDI ESI PAŅĒMIS
NO KRŪTS MAN IZCĒLIS
AK TAVA ROTAĻA
CIK NEVĒRĪGA
KAD SIRDĪ TRŪKST
NU KĀDA STĪGA
PATS ZINI CIK TĀS
SMALCIŅAS
BET TEV NEKAS
KĀ BĒRNI ĀBOLUS
TU SIRDI SVAIDI
ROKĀS ŽŅAUDZI UN
SPAIDI
KAD MAN NO BAILĒM
KARSTI KĻŪST
KAD MANA SIRDS NU LŪST....

Bez mīlestības var dzīvot, kad tā nav iepazīta, kad to iepazīst, tad jau vairs nevar.

Bieži domu viļni virsū nāk,
Sirds par tevi domāt sāk
Neko nevar tagad pateikt tā,
Kamēr neesi vēl manā tuvumā...

Bet cerība mirst pēdējā-
Ja tā sieta jūtu pavadā,
Cerēt vajag ļoti, ļoti,
Lai laimes mirkļi tiktu doti...

Es tevi mīlu kā ceptu pīli,
Un tavas lūpas kā pipar kūkas...
/ Made my self /

Iemīli mani melnu, baltu mīlēs daudzi,
Iemīli mani melnu ar visu sāpju kaudzi,
Iemīli skumjās acis, smeldzošos, asus vārdus,
Iemīli vājuma brīžus, kad negribu redzēt nevienu.
Satver manu roku cieši tad, kad vēlos projām iet,
Atstum malā tumšu domu, neļauj skauģu sunim riet.
Iemīli mani tumšu, nebūt bez nakts i dienai,
Kļūsti par zvaigzni spožu man dzīves naktī vienai,
Skarbumā salušiem vārdiem neļauj kļūt mīlai par salnu,
Spītējot svešuma vējiem, iemīli mani melnu.

Mīli vai nīsti,
bet īsti!

Ir 20 mazu eņģelīšu. 10 no tiem guļ uz mākonīšiem, 9 spēlējas, bet pats mīļākais eņģelītis ir tas kurš šaja brīdī lasa šo vēstulīti... ♥

Kas ir mīlestība???
Vai mīlestība ir tad, kad
Viens cilvēks nodod otru..
To sāpina?
Dod liekas cerības?
Bārsta vārdus ?Es tevi mīlu?
Kaut patiesi tā nedomā?
Mūsdienās jau šis vārds ?mīlestība?
Ir tik novazāts pa pasauli?,
Ka tas jau skan banāli..
Mana mīlestība ir:?
Manas sirds siltums..
Dvēseles miers..
Manas domas par tevi..
Asaras un smaids, kas veltīts tev..
Mani sapņi..
Manas ilūzijas?
Sāpes?
Prieks?
Ja tu esi, tad mīlestība, ko jūtu pret tevi..
Ir visa mana dzīve, ko veltu tev?
Lūdzu, lūdzu piedod man?
Neaizmirsti mani?
Katram ir savas kļūdas?.
Man to ir par daudz?
Bet arī es varu laboties..
Mācīties no savām kļūdām..
Katram ir dota tāda iespēja..
Kāpēc tev to nedot man??

Mīlestība ir kā sega, kurai pa priekšu ir jātdot savs siltums, tad tā Tev atdos savu divtik, taču segas paliek netīras un bieži mazgājot dilst, tapēc tās ir jāmaina, bet ir grūti, jo pieķeramies un iemīlam, bet veco tik grūti pamest un ne vienmēr jaunā silda tikpat labi kā vecā...

?Tu nāci pie manis?
Es Tevi atraidīju?
Tu lūdzi, lai saku jā?
Es teicu nē?
Darīji visu, lai man izpatiktu?
Bet man nekas nebija pa prātam?.
Cits jau bija ieņēmis manā sirsniņā kādu vietu?
Tu lūdzi, lai pasaku kas???
Bet es tikai teicu?.
Liec mani mierā?
Nu tu esi citas skavās?
Un man tas sāp?
Sāp tik ļoti, ļoti?
Nu jau par vēlu tam, ko palaidu garām?.
Zinu?Tu teiksi pati vainīga?.
Jā, esmu gan?
Bet cerība mani nepamet?
Ka tu reiz atgriezīsies?.
Lūdzu piedod?

??īs no?ēlojamās cie?anas??īs nepanesamās sāpes?vientulība?panīkums??īs neaprakstāmi STULBĀS un NEIZSKAIDROJAMĀS sajūtas, kas pārņem un neļauj vairs dzīvot, ?ī muļķe, kas ir manī, ?ī muļķe sirds, kura vairs nav sadziedējama, jo trūkst tai daļas, ko līdzi paņēmi TU?BET kādreiz viss, pilnīgi, viss bija savādāk?bija skūpsti, glāsti, viegli pieskārieni, tavs smaids un burvīgās acis, kurās es varēju maldīties bezgalīgas stundas un sākt to darīt no jauna un jauna ?mati, kuros pazuda mani pirksti un spēlējās kā mazi bērni?lūpas no kurām manējas nespēja atrauties?smaids, kur? bija dziedino?āks par visstiprāko morfiju?krūtis, kuras, varēju piespiest stipri savējām, klusi ieelpot un klusām, cik klusām vien spēju, teikt ES TEVI MĪLU?kājas, kuras mēdza zem, galda rotaļāties ap manām?tavas smar?as, kuras es nespētu sajaukt ar nevienam citam?tava SIRDS, kas tik klusi spēja dzīvot līdzās manai?man bija Vesela sirds, kas stipri neizsakāmi stipri tevi mīlēja, cieta un priecājās?taču TAGAD man nekā vairs nav, pat sirds, kas visu mū?u nu būs tava, bet tev vienkār?i ir vienalga, kad es lēnām mirstu, pazūdu, izgaistu no ?īs?nu jau pelēkās un drūmas pasaules?kas, man mirkli deva iespēju būt laimīgam, kas man atņēma visu dēļ kā man bija vērts dzīvot, bet zini paturi ar to manu sirds daļu, jo, ja būtu iespēja es visu izbaudītu vēlreiz, kaut zinātu kā tas beigsies?TIK ATCERIES VIENU, ES TEVI SAUSMĪGI MĪLU IK DIENU?

Es centos Tevi aizmirst?
Par Tevi nedomāt?.
Tevi nicināt, pat ienīst?
Aizmirst Tavus glāstus un skūpstus?
Man tas izdevās,
Bet Tev nebija labi?
Tu atkal un atkal nāci pie manis?
Es naivi ticēju, ka atkal būs kā agrāk?
Bet tu??.
Skūpstīji, sāpināji un pameti?
Pagāja mēnesis, divi?
Un atkal esi klāt?
Bet tagad vienīgais ko mana sirds Tev saka :
?Nekad vairs, neskūpsti, nesāpini un nepamet,
Jo priek? tevis manā sirsniņā vairs nav vietas ?
Es centos tevi aizmirst?.
Un man tas izdevās?.

Ja Tu gribēsi aiziet pie cita, tad no tā Tevi nespēs atturēt neviens, tādēļ nav ko lieki saspringt!

Es izvēlējos palikt, Tu — aizceļot
un kurš no mums ir vainīgs,
kurš būs tagad laimīgs?
Es vienu lietu zinu
mīlēt nespēšu vairs tā...
Nevienu dzīves mirkli, es dzīvot negribu!
pēc saldiem mīlas vārdiem, Tu mani pameti,
Tu saplēsi man sirdi, Tu paņēmi to līdz!
Un varbūt kādreiz, es Tevi satikšu,
tad jūtas ko es jutu,
es just vairs nespēšu!
Kādēļ Tev bija jāskrien,
kādēļ bij jāaizbrauc,
kamdēļ Tev bija melot,
kamdēļ man prātu jaukt?

Tu sabradāji mani, Tev acīs ļaunums mirdz,
Tu nezini, ko dari, Tu neapjaut, ka sāp...

Mīlestība ir viss tas jaukākais un tīrākais kas var būt uz pasaules...Tā ir jāizjūt....

Tā skumst, kad Tevis nav līdzās
Bet priecājas, kad Tevi sajūt tuvumā
Tu esi kā krīto?a zvaigzne
Kurai krītot es ievēlos vēlē?anos
Tu esi kā sapnis
Kur? atrodas ?ajā skarbajā realitātē un dziļi manā sirdī
Un Tu esi tas, kuru nespēju izmest no prāta
Jo Tu esi ieķēries manā
Kā āķis, kuru nespēju izraut
Un ?obrīd, kad rakstu ?īs rindas domāju par Tevi
Kavējos tajā jaukajā dienā, ko pavadīju Tev blakus
Diena, ko vairs nekad neatgriezt....
Visvairāk atceros Tavas acis, smaidu.....
Tas bija kā sapnī
Tik daudz saules un mīlestības
Bet ?odien nav ne saules, ne Tevis
Paliku tikai es un asara uz baltas papīra lapas......

?odien ārā laiciņ? jauks —
Putniņi čivina, puķītes plaukst.
Tikai sirsniņa mana,
Vēl joprojām pēc Tavējās sauc.
Uzziedēji manā sirdī Tu,
Plauki, zēli lapoji.
Līdzīgi kā rozīte
Tu manā sirdī smar?oji.
Bet kā visām rozēm arī Tev,
Dzelonī?i uzradās.
Sadūra tie sirdi manu,
Netaupija pat ne pili.
Asins plūda aumaļām,
Tikai roze sirdī manā nedomāja izziedēt.
Cik asiņu izliets,
Cik asaru raudāts.
Tik dzeloņu dēļ,
Tik Tevis dēļ.
Aizmirst Tevi nespēju,
Arī to ko nodarīji man.
Labi būtu, ja vien spētu
Rozīti no sirds sev raut.
Bet varbūt nemaz nevajag,
Atliek tikai dzēloņu —
Lielos, asos dzeloņus —
Aplauzta tā lai nedur tie!!!
Bet, ja spēja izaugt tie,
Spēja durt un sāpināt.
Tad kāpēc gan sāpināt vēlreiz,
Lai tie mani nespētu?
Tāpēc labāk rau?u es
Rozīti no sirsninjas.
Tāpēc labāk rau?u es
Tevi nu no galviņas.
Sāpēs ļoti, rētas būs,
Bet, lai ro?lapiņas Tavas
Izzied labāk citur kur.
Aizmirsī?u Tevi, piedo?u es Tev.
Tālāk vismaz dzīvo?u,
Citu rozi meklē?u.
Rozīti bez dzeloņiem,
Ērk?ķiem, asām lapiņām!!!...

Es saņēmu zvanu no debesīm —
Dievs meklēja kādu eņģeli...
Bet neustraucies, saulīt,
Es viņam nepateicu kur tu esi...:))

Kad galviņu spilvenā liksi
Tad pie saldiem sapņiem tiksi
Nu Tev brienot sapņu taku
Es ar labu nakti saku!