Romantiskam brīdim
Tu teici ka patīku tev
Bet tagad to noliedz
Kad tavas lūpas izrunāja vārdus
Tu man patīc
Es lidoju un atrados savā sapņu pasaulē
Sapņu pasaulē kopā ar tevi...
Bet tad tu mani pamodināji
Paša sāpīgākajā veidā
Dēļ tevis atkal pār vaigu asara rit
Un sirds pamazām lūzt
Tu paliec tāds ka agrāk
Bet es?... es kļūstu melna un maziņa
Mana sirds kuras pavēlnieks esi tu
Pamazām pārvēršas melnā tukšumā
Manas atmiņas kurās esi tikai tu
Pamazām pieaug un sāpina mani
Manas domas kurās atrodies tu
Pazām kļūst tumšākas un tu parādies kā Melnais tēls tajās
Manas acis kuras meklē tikai tevi
Pamazām aizmiglojas
Mani vaigi kuri kļūst sarkani tevi ieraugot
Pamazām kļūst par asaru ceļu...
Mans spilvens uz kura atrodas mana pilnā galva
Pazām kļūst par kratuvi asarām...
Bet tu esi un paliec tāds kāds esi
Jo tev vienalga un tev nesāp...
Sāp tikai man viss
Es ienīstu sevi par to ka cerēju uz tevi
Bet mīlu tevi, jo tu esi
Tu esi kā visa mana pasaule
Kā mans pasaules valdnieks, karalis...
Tu valdi pār mani...
Tu liec man smaidīt
Tu liec man skumt
Tu liec man lidot
Tu liec man raudāt
Bez tevis es neesmu nekas...
Es būšu eņģelis
Tu mani spārni
Es būšu saule
Tu mani stari
Es būšu puķe
Tu mana smarža
Es būšu grāmata
Tu mani stāsti
Es būšu pildspalva
Tu mana tinte
Es būšu dziesma
Tu mana melodija
Es būšu nakts
Tu manas zvaigznes
Es būšu es
Tu mana sirds...
Bez tevis es neesmu nekas
Ne eņģelis, ne nakts
Tu kā daļa no manis
Daļa kuru aizpildīt nevar ikkatrs
To vari tikai tu
Tā ir.. tā bija...tā būs!
Es aizveru acis.....
Vel pēdējo reizi uzmetu.......
Skatienu pa logu.....
Kur zvaigznes mētājās plašajās debesīs...
Un es aizmiegu.....
Bet TU, jā tieši TU.....
Valdi manos sapņos....
Es sapņoju par tevīm....
Par tevīm kā tas būtu....
Ja mēs būtu kopā....
Ko mēs darītu, kurt ietu.....
Bet tad es pamostos....
Kur jau pa logu mirdz saulīte....
Un apjaušu to kad dzīvoju dzīvi...
Bet vēlētos nokļūt sapnī atpakaļ..
Man jānozog būs no tevis kaut kas.... Maziņš, tas dārgi tev nemaksās tas lielu laiku neaizskavēs tas ļaus man būt laimīgai, kaut uz mirkli, mazu....... Tu ļausi man to nozagt no tevis? Lūdzu ļauj man nozagt atkal, atkal tavu brīnišķīgos skūpstus no tevis!
Man nav kur skriet
Man nav kur steigties
Tev ir?
Man nav no kā bēgt
Ne no tā, kas bija ne no tā, kas būs
Jo tas, kas bija tā tam bija jānotiek
Un tagad man nav vērts to nožēlot
Un atmiņas remdēties
Jo savādāk mani tās vajās visu laiku
Bet man gribās
Es vēlos
Iegūt to kas nav bijis
Dod man roku , nebaidies
Iesim, nav nozīmes uz kurieni
Bet tā vieta būs tikai mums
Vispārējais paliks pagātnei
Tu nāksi?
Tev bail?
Nebaidies, bet nāc
Aizmirsti visu
Tā kā es
Jo es zinu kad tu man esi dārgs
Mēs kopīgiem spēkiem
Uzvarēsim visu
Man nav kauns
Tev pateikt to kad
Es tevi mīlu!
Tagad viss paliek tavā izvēlē
Vai tu nāksi man līdzi?
Vai paliksi te?
Brīžos kad nezinu kur skumjas likt tās lieku uz spilvena
Zinu kad tās tur paliks un pazudīs kopā ar sapņiem laimīgajiem
Cik drūmi iet pa ielu kur pretim nāk cilvēki ar skumjām sejām
Un iekšā tam katram kāda bēda sēž vai domu nomākti tie
Klīst pa ielām drūmām kur apkārt viss tik pelēks
Kas neprot radīt sev sejā smaidu un dvēselē prieku
Un pasauli krāsainu radīt bez skumjām lielām.
Tu un es, es un tu divi vien šai pilsētā, mazā baltā pilsētā tu un es, es un tu tavs rokas pieskāriens pāri man slīd varbūt tomēr kādreiz pie manis tavs ceļš atvedīs varbūt jau rīt, vienmēr es būšu tev klāt kad sauksi tu, zini tev ir kurp iet, kurp paslēpties.
Mīlestība nāk..un iet.., bet īsta mīlestība ir tikai reizi mūžā.., jo katru reizi kad viltus mīlestībā ienāk cilvēks..kaut ko jūt.., bet šajās jūtās kaut kā pietrūkst.... un to kā tur pietrūkst atrod tikai atrodot savu patieso otro pusīti.. :)*
Nav pat jāstāsta nevienam,
Ko es savā sirdī jūtu,
Tavai dvēselei un mieram
Es tev mūžam būtu...
Es arī padošos
Atdošos vējam kā kļavas lapa rudenī
Lai vējš mani nes cauri mūžībai.
Nepietiek vairs spēka cīnīties.
Tu manī salauzi pēdējo ticības stariņu.
Ļoti sāp, bet Tev vienalga
Tu esi liels Egoists.
Tai brīdī domāji tik par savām sāpēm
Bet aizmirsi par savu Maziņo.
Varbūt kādreiz arī es vēl piedzīvošu pavasari
Kas pāries Mīlestības, Ticības un Laimes vasarā
Ticības manī tam nav
(Tu to salauzi)
Bet cerība...
Sāp...
Bet lielākā nelaime — Tu man nozīmē ļoti daudz....
Žēl....
Cilvēki saka, ka dārgumi slēpjas zem zemes...
Bet es taču nevaru ņemt un aprakt tevi...
Ona emu skazala:" Ljublju teba ljublju!"
On gruba ei otvetil:" Ljubi, ja posmatru!"
Ona emu skazala:" Ja bez teba umru!"
On posmatrel i kriknul:" Davai, ja podazdu!"
Ona emu sprosila:"4to delat bez teba?"
On ei smejas otvetil:" Zabudesh ti mena."
Ona emu shepnula:" Nu ho4esh dokazu?"
On ei skazal nevera:" Davai, nu ja ze zdu!"
I podbezav k oknu porhnula pticei v tjmu...
V polote tolka kriknuv:" Ja tak teba ljublju!"
I tut kalnula v serdce on proiznos slova:
" Za4em ze eto gordast prisleduet mena?"
Stojal on o4en dolgo, smotra vso vremja vniz,
Potom on gromka kriknul:
"Za4em mne eto ziznj... "
Kaut ko gaidu — domāju, ko!?
Pēc kāda skumstu — domāju, kā!?
Kāda pietrūkst — domāju, kā!?
Kādu gribu — domāju, ko!?
Palīdzi izdomāt!!!
Apskauj mani tā, lai jūtu
Cik svarīga tev esmu!
Skūpsti mani tā,
Lai zinu, cik ļoti mani gribi!
Turi mano roku tā, lai neaizeju no tevis prom!!!
Es sūtu Tev
Savu mīksto spilvenu — saldam miedziņam,
Siltu sedziņu, lai Tu ātrāk aizmigtu
Un saldu bučiņu- jaukam sapnītim!
Bet tagad es salstu, jo viss ir pie TEVIS!
Atstāj manī tikai to niecīgo daļu, lai es varētu sacīt, ka Tu man esi viss.
Atstāj manī tikai to niecīgo manas gribas daļu, lai es varētu Tevi sajust it visur un tuvoties Tev vienmēr, un ik brīdi savu mīlu ziedot Tev.
Atstāj man tikai tās niecīgās važas, kas mani saistītu pie Tevas gribas un kas palīdzētu man dzīvē, sekot Taviem mērķiem, — tas ir, Tavas mīlas važas...
Lai ko tu teiktu. raksti smiltīs...
Es izlasīšu
Lai ko tu teiktu, saki vējam...
Es sadzirdēšu
Lai ko tu teiktu, jūti sirdī...
Es sameklēšu
Es ilgojos, skūpstu un mīlu...
Tik mirkļi sabirst laikā
Lēkt vai gaidīt, kad grūdīs?
Vienalga —
Satiksimies sapnī!
Tavas acis pavedina,
Tavi vārdi pamudina,
Tavi glāsti samulsina,
Tavi skūpsti apklusina!
Skatos ilgi viņam sejā es,
Sāk parādīties dusmas un asaras...
Kāpēc sāpini mani tu? Jautāju teu es...
Kas būs tālāk, ko domāt man tālāk?
Vai vis ir cauri?
Atbildi, neklusē taču...
Sniega pārslas lēni krīt... lēni pavisam lēni, pat nemanāmi! Tās krīt man uz sejas, krīt matos, aiz kakla un kāda roka maigi un piesardzīgi skar manu ādu un noņem šos baltos debesu kristālus... Kam pieder šī roka? Es nezinu..., jo mans acis ir aizvērtas, baudot šo mirkli...Roka škiet pazīstama, tik saudzīga, bet... tikai tā pazīstama smarža, kas neiziet no prāta!!!Zinu, ka pazīstu šo maigo roku īpašnieku jau sen, es zinu, ka Viņš ir tas...bet nevaru pateikt viņa vārdu...prāts neklausa, jo ir pārņemts ar šo debešķigo eiforiju, šo laimes sajūtu, lūpas baidās ko izdvest tikai klusu un nemanāmu nopūtu, bet kāpēc tās mani neklausa....varbūt atbildi var sniegt Viņš, jo tās ir viņa lūpas, kas liek manējām klusēt...
