Romantiskam brīdim

Ja Tu redzi debess zilgmē
Divas spožas zvaigznītes
Tie mēs cilvēki vai putni
Skumju domu pārņemti.
Viens no otra tālāk, tālāk
Piekāpties un pielāgoties,
Vai no jauna iemīlēties
Vai ar vēju tālāk skriet.
Aizmirsti sāpes manas
No jauna atkal roku sniedz
Tu dedzini rētas savas
No jauna sevi mīlēt ļauj
Dejot ātrā saules dejā,
Krist uz leju, leju leju...
Tavas domas nolasīt,
Mazliet laiku apturēt,
Asaras no acīm skūpstīt,
Sejā smaidu ieraudzīt,
Lai tās zvanu dziesmas skan
Abiem diviem tev un man ...
Aizmirsti sāpes manas
No jauna atkal roku sniedz
Tu dedzini rētas savas
No jauna sevi mīlēt ļauj

Vai tikai jauniem izauguši spārni?
Vai tikai jaunie putni lidot māk?
Bet vecie putni taču arī lido
un augstāk celties prot par tiem, kas lidot sāk...

Es paņemšu vasaras sapni
Un dāliju pielikšu klāt.
Pie dālijas asteres ziedu,
Lai rudens smaržojot nāk!

Vēl saulgriežu zeltītās saules
Ar actiņām melnām,kas kvēl,
Bet reibinot liliju kausi
Stāsta,ka vasaras žēl.

Ver logu uz ābeļu dārzu
Un brīnumu istabā laid,
Lai vasaras saulainā elpa
Vēl smaržojot neizgaist.

Sūnās starp krītošām mellenēm
Ir jau nosarcis dzērvenes vaigs.
Šķiet-vēl vakar narcises plauka,
Cik gan ātri ir aizsteidzies laiks!

Tādēļ paņemšu atmiņu sauli
Un zvaigžņu lietu pielikšu klāt,
Lai kāds laiku vēl atpakaļ pagriež
Un vasaras stāsts atgriezties sāk!
/Agnese Līcīte/

Mana mazā zvaigznīte,
Logos straujā ceļā krīt.
Zinu, nav ko skumt par viņu,
labāk jāpriecājas ir par to.
Krīt tā tikai par mums abiem,
pilda vēlēšanos : Mums abiem tuvu būt, un nekad, nekad nepajukt.

Es gribu vairāk (Tevis),
karstāk (skūpstīt),
kaislīgāk (mīlēties),
mīļāk (murrāt),
dziļāk (just),
ilgāk (baudīt),
gribu Tevi visu pilnībā..

Nav neviena, kas aizliegt spētu
Jūru sasmelt gliemežvākā,
Saules pilnus smieklus smieties,
Man tavās acīs ieskatīties.

Tavās acīs bezdibenis,
Kuram jau uz malas stāvu
No tā soli projām spert
Varētu likt tikai gļēvums.

Cilvēkiem viss diezgan ātri apnīk, bet visātrāk tas, ko viņi visvairāk mīl. /B. Šovs/

Visskaistākie vārdi uz pasaules
Ir vārdi, ir vārdi, ko nepateicām
Viens otram tai brīdī, kad mīlējām
Un melot, un melot vel nemācējām.

Es negribu, negribu rudeni,
Bet ābolus dzidros – gribu.
Un baraviku burvību,
Bet ne rudens vientulību.

Es gribu saulainu vasaru,
Kad pļavās klusi dzied spāres.
Negribu pelēkās lietavas,
Kas izmērcē priekam spārnus.

Es gribu kā balti piesnidzis mežs
met aiz apkakles sniegu,
es gribu kā ejot zem kājām
gurkst sniegs,
bet negribu slapjdraņķi ziemu.

Es negribu sāpes nu vilšanos,
Tukšumu, vienaldzību..
Es gribu gaišu, godīgu
Un īstu mīlestību.

Bet tu tikai maigi pasmaidi:
„Rimsties, un baudi šo brīdi,
Un mierīgi visu „izgaršo”-
Jo viss kopā tas saucas – dzīve.”

Kad pēdējie ziedi, pēc dzīvības tiecās
Kad kokiem lapas nespēkā vīta,
Tu nāci, kā Dieva izraudzīta..
Tu nāci ar sapni plaukstās,
Tu nāci ar mīļumu gaišu,
Lai iesētu manī, mīlas un cerības dēstus...
Es atveru vārtus un čukstu...-
tik klusi, bet tomēr TU esi atnākusi

GJ

Lēns sniegs, dzeļoši auksts gaiss, metāla garša mutē, elpot pilnu krūti nav iespējams… piestāj, noliecies atspiedies pret ceļiem, nokrīti ceļos, atgāz galvu, piever acis skrien cik ātri vari, tik un tā viņas mēteļa smarža joprojām ir jutama gaisā …
Tu nevari apstiprināt viņas profilu draugos,
Tu izdzēs visu sarakstes vēsturi kad esi to pārlasījis vismaz 3 reizes,
Telefons no kura sazvanāties jau ir nomainīts ceturto reizi katram Jums, kontakti no SIM karšu mainīšanas jau nodiluši tā, ka jāieliek papīrītis starp bateriju lai tas strādātu, jāsaņemās jānopērk atsevišķs telefons, taču to paslēpt būs grūtāknekā SIM kartiņu…
Jau 37 gadi nobumbulēti un pārāk vēlu ko mainīt, ne bērni ne radi nesapratīs da arī pašam nav skaidrs
Piecelies kājās, atskaties atpakaļ, jā, Ŗīga atšķirībā no metrapolēm guļ. Un ir labi, ka tā, ejot var dzirdēt kā gurkst sniegs…
Mājās šodien būs gaļas pankūkas, aukstas tās ir pat garšīgākas…
Vairāk domā, kā nozagt laiku nakamajai tikšānās reiziei un mazāk Tevi uztrauc ko teikt par šo…
Saproti, ka tas sāk palikt bīstami
Tas beigsies. Tas ir skaidrs. Jautajums: “kad?” tas nav skaidrs.
Kāpjot pa trepēm pārbaudi kabatas vai tajās nav kas lieks, kāds čeks no benzīntanka vai rekāmas vizītkarte no viesnīcas… kāds velns mani dīdija ko tādu paņemt?

Brīžiem liekās, tam visam ar jūtam nav nekāda sakara, Tu esi adrenalīna narkomāns. Katrs tērē savu dzīvi kā grib… tā mēdz sevi mierināt un esi jau sagatavojis šo frāzi brīdim, kad atkāpties nebūs kur.
Bet pagaidām Tu jau esi tik slīpēts ka pašam sāk palikt bail no tā, ka gribi būt pieķerts, kā manjaks savā parliecībā parasti iekrīt…
Paskaties apkārt, redzi šķirtas ģemenes visur: rados, draugos, paziņās un taču citādi normāli cilvēki, kā tur teica Minhauzens, šķiršanās ir patiesības augstākā izpausme?
Piever acis un apmēram piemet, tas bija tas pavasaris, kad upe izgāja no krastiem un aiznesa kaimiņu veco pienagaldiņu līdz pat pilsētas ceļazīmei kur tas nogruntējās līdz rudenim, tur arī viņa stāveja un balsoja roku pacēlusi kā glaudot neredzamu suni…jau trešais gads riņķī, pat neticās kā tik ilgi var būt mīļākie…
Neuztraucis, šī spēle ilgs tikai visu Tavu atlikušo dzīvi.

Citiem ir nauda, dažiem īpaši talanti, dārglietas, nekustamie īpašumi, bet Tev ir ļoti paveicies — Tev esmu es! :-)

Tas nav nekas slikts — pateikt kādam, ka Tu viņu mīli un ka Tev ir labi kopā ar viņu. Mēs to jūtam bieži, taču nepasakām. Allaž atliekam uz velāku laiku. Dažkārt šis "vēlāk" nepienāk nekad.
Ja kādu mīlam, tas jāpasaka!

Saspied ciešāk roku manu,
Saspied tā, lai pirksti kaist,
Lai zūd šaubas, lai es manu -
Nav tas sapnis, kas var gaist

Ienāc manā pasaulē.

1. Aizver savas acis,
Ienāc manā pasaulē.
Šeit ir smilšu pilis,
Kuras ūdens apskalo.

2. Tik never acis vaļā,
Lai sapnis turpinās.
Tas laimi atnesīs,
Skumjas aiznesīs.

3. Mūsus strīdus jūrā aizskalos,
Uz laimes salu aizpūtīs.
Brīnumbērns tās izlasīs,
Un visus strīdus apturēs.

Piedz.Ienāc manā pasaulē,
Tavas acis mirdzēt sāks.
Prieka asaras raudāsi,
Jo raizes projām ies.

4. Pasaulē ir brīnumbērni,
bērni kas laimi nes.
Laimi bēdas spēj apvietot,
Mīlestību savienot.

5. Atver acis un pasmaidi,
ka esi kopā ar mani.
Neej projām vēl,
Durvis kopā jāaizslēdz.

6. Pasaules durvis aizslēgsim,
Realitāti aptvērsim,
Slēgsim reizē,
Jo tā ir mūsu pasaule.

Raivis Raspopovs

Izjūtas.

Tavs vārds laužas ārā no sirds manas,
Vai vēl atceries, ka tur reiz rokas bij tavas.
Tu klausījies manus straujos pukstus,
Un maigā balsī runāji ar mani čukstus.

No manas sirds ārā laužas skumjas,
Tās tālumā gar mums stumjas.
Tu mēģini izprast šo dienu,
Vai atstāsi mani vienu.

Raivis Raspopovs

Vakara saule.

Vakara saule jūrā plūda,
Viļņus pie krasta grūda.
Mūs abus apskaloja,
Mana sirds tevi iekāroja.

Vēji maigās smiltis stūma,
Mana sirds palika drūma.
Tu mani mierināji,
bet bēdu nezināji.

Raivis Raspopovs

Paskaties uz savu gultiņu... Tā tik jauki tev smaida un aicina tevi... Tu jau zini cik mīļš tu viņai esi... Viņa apsola, ka ja iesi čučēt, Tad viņa tev sagādās vissaldākos sapnīšus par ko vien vēlēsies.... Tikai pačuksti savu vēlēšanos spilvenam ausī un segas apskāvienā tev guļot, Tā piepildīsies...

Tu būsi mans eņģelis,
Es būšu pie tevis dienu un nakti,
Mēs dejosim kopā.
Un domāsim viens par otru!

Tu domā ka mīlestība ir spēle
Bet tā ir jūtas un sapņi kvēli — tāli
Es guļu tavās rokās
Un mūsu sirdis vienā ritmā pukst
Mūsu jūtas un sapņi ir vienādi
Bet nekā kopīga vairs nevar būt
Katram savs ceļš ejams!
Bet es lidoju pie tevīm
Ar sapņu un cerību spārniem
Pie Tevis!