Pēdējā gaitā aizvadot

Mēs klusējot paliekam...
Vēji šalko un mierina mūs,
Bet tava vieta, kas bija šai dzīvē
Ir, bija un vienmēr būs.

Ir sāpes, ko nespējam dalīt uz pusēm,
Nav tādu vārdu, kas mierināt spētu.

Bez atstāta prieka
prom negribu aiziet,
kaut daļiņu gaismas sieka
No manis sev paņemiet.

...Visvarenākais vārds reiz
sakrīt putekļos —
Vien dzīve nebeidzas tā atmirdz
Dieva vaigā
Ar kauju dārdoņu un sauli rasas zaigā.

Lai sapnis balts viņas dvēseli aijā
un klusasi miers ar saviem spārniem sedz...

Laiks apstājas ar skarbu piesitienu,
Nav rītdienas, ir tikai vēja balss...

Cik daudz prieka, cik daudz bēdu
Glabā tēva mūža stāsts.
Tomēr visiem laikiem pāri
Liecas dzimtās zemes glāsts.

Gaisma, kas cilvēkā dzīvo,
Un siltums ko izstaro sirds.
Tas nezūd. Tas paliek. Un mirdz.

Tajās lapās, ko mūžības
Vēji nu šķirsta,
Paliek cilvēka mūžs...

Es tagad aizeju, bet ne jau tālu,
Es aizeju tepat — ar citu sauli, ar citu zemi parunāt...

Tēt, Tu arvien būsi šai pusē,
Tai Gaismā, ko atstāji mums,
Kaut arī sirds Tava klusē,
Mums paliek šis mantojums.

Aiz katra paliek dzīve un pasacītais vārds,
Bet atmiņas tik dārgas sirds ilgi saglabās.

Lai tēva mīla paliek dziļi sirdī
Par avotu, kur mūžam spēku smelt.

Ir sāpes, k nevar dalīt uz pusēm,
Nav tādu vārdu, kas mierināt spētu...
Nostājas blakus Tev draugi un klusē,
Kaut vai tā lai Tev palīdzētu.

Ak, Kungs, Tu esi mūs radījis pavisam mazus;
mūsu gadu gājums beidzās kā pasakā, kas tik ātri izstāstīta.
Palīdzi paturēt prātā, ka aiz mūža īsajām dienām
mūs sagaida Tava mūžīgā mīlestība.

Cilvēka mūžs ir
līdzīgs koklei
Satrūkst stīga un viss
ir kluss...

Mēs klusējot paliekam...
Vēji šalko un mierina mūs,
Bet tava vieta, kas bija šai dzīvē
Ir, bija un vienmēr būs.

Lai mātes mīla paliek dziļi, dziļi sirdī
Par avotu, kur mūžam spēku smelt...

No dzīves kamola
pa dzijai attinusi,
iet tālus ceļus
māmuliņas sirds.

Neremdināmas bija manas dzīves alkas.
Jā, kas tad bija dzīve?
Nepielipt lietām, lidot pāri tām,
Kalnā kāpšana bez mitas,
Līdz atveras plaši apvāršņi.