Pēdējā gaitā aizvadot

Paliek balta ziedu taka,
Rudens zelts zem kājām bērts.
Un no dziļās laimes akas,
Pasmelts tik, cik atvēlēts...

Paliec, māt, smaidā,
Paliec, māt, glāstā,
Paliec jaukajā bērnības stāstā...

Kur vārdus var rast, kas būtu mierinājums,
Kad cilvēks zemes klēpī dusēt steidz,
Kad negaidot ir pārrauts mūža gājums
Un ardievas tik daudz kam jāpateic.

Tu esi katram viena, tomēr tikai viena,
Pie kuras kā pie saules bērni turas klāt.
Un tāpēc ir tik grūti, zaļām skujām birstot,
Uz mūžu smagai zemei tevi atdot, māt!

Pie tevis iešu, māt, ar ziediem baltiem,
Ko vasara tik bagātīgi sniegs,
Ar egles zariem, sniegotiem un saltiem,
Kad ziema smaržojošas puķes liegs.

Apklust pēdējā dziesma
Un klusi dziest sveces liesma
Ir beidzies sapnis, nāk diena
Tu aizej un es atkal palieku viena.

Ies Cilvēks, līdz zeme to apņems
Savās pēdējās skavās,
Bet saule ik rudeni ziedēs
Viņa stādītās kļavās.
/I.Ziedonis./

Nezināmais mūs biedē,
Bet to, kas bijsi ir labs,
Nevar paslēpt zem ziediem,
To mūžam neatņems kaps.

Mēs tikāmies kā ceļinieki sveši,
Kas tālumā pa svešām zemēm klīst.
Teic,kamdēļ nevaram mēs sveši šķirties,
Teic,kamdēļ sirdī sāpju rasa līst!

Vai atceries pēdējās vasaras sauli?
Atceries,Tev atvērtā logā ieskrēja vējš. . .
Un Tavā pēdējā rudenī
Gājputni kavējās aizlidot prom.
Gulbji peldēja starpledus tumšajās lāmās,
It kā gribētu ar tevi parunāt,
It kā zinātu,ka tu kaut kur tālu posies. . .

Turp, kur tu aizgāji, apstājas laiks,
Norima rūpes, sāpes un bēdas,
Nu tavi darbi, asaras, prieks
Snigs mūsu atmiņās balti kā sniegs.

Dieviņ, iededz vakarzvaigzni
Zemes bērns uz mājām iet...

Tev liksies, ka durvīs kāds stāv,
Bet manis tur nebūs
Es akmenī, puķē un papīra lapā būšu.

Tais tālajās pļavās,
Kur atmiņas zied,
Tur vienmēr jūs mani satiksiet.

Lai paliek ābele, ko iestādīju,
Un vārds ko kādam teicu mierinot,
Lai godīgs darbs bez saļuma ir vainags
Pie zemes vārtiem, ko līdzi dot.

Tālu gāju ilgu mūžu,
Daudz darbiņu padarīju;
Nu apsīka mani soļi
Baltā smilšu kalniņa.

Gaisma, kas cilvēkā dzīvo,
Un siltums, ko izstaro sirds,
Ts nezūd. Tas paliek. Un mirdz.

Tuvs cilvēks neaiziet,
Viņš tik pārstāj līdzās būt.

Es tagad aizeju, bet ne jau prom,
Es aizeju tepat — ar citām puķēm, citu sauli,
Ar citu zemi parunāt.

Laiks apstājas ar skarbu piesitienu —
Nav rītdienas, ir tikai vēju balss.
Un kādai mīļai, labai sirdij
Nekad vairs nesāpēs, ne arī sals.