apsveikumi.lv

Pēdējā gaitā aizvadot

Ņem mūsu mīlestību, lai Tev nesalst,
Ņem siltus vārdus aukstā ceļā līdz...

Kas smagāks vēl var būt,
Pa dzīves taku ejot,
Kā atdot zemei to, kas sirdij tuvs un dārgs.

Par tevi, tēvuzeme, cīnījos un cietu,
Ļauj tagad tavā klēpī rast man miera vietu.

Reiz pienāk diena, nelūgta un skarba,
Kad sirdī dziļi smeldz un sāp...

Šalkšu kā vējš tajā birztalā,
Skanēšu putnu dziesmās,
Atminas mirdzēs kā pavediens
Dziestošā vakara liesmā.

Bet pietrūkst vienas dzērves kāsī.
Kam gaiša mīla krūtīs rūgst.
Mums tieši tādas dzērves trūkst.
No sejas sejā vējš dzen rūgtu lāsi.
Mums pietrūkst vienas dzērves kāsī
Ikvienai dvēselei.

Tas parāds Jums ir nenodzēšams,
Un rudens puķes arī šogad skums.
Mēs varam vienīgi tā dzīvot.
Lai parādā kāds paliek mums.

Vēl gribētos tālu līdz apvārsnim staigāt
Un redzēt, kā tīrumos kvieši briest,
Bet melnas dzērves pa rudeni klaigā,
Un cilvēka skatiens satumsis dziest.

Tā aiziet mūsu mīļie,
Aziet no ikdienas rūpēm
Mierā un klusumā prom.
Paliek vien dvēseles gaisma.

Nevar pazust tas, ko mīli,
Nezūd darbs, kas krietni veikts,
Arī tad, ja mūža gājums
Šķiet pārāk negaidīti beigts.

Runājiet ar mani klusu,
Saudzīgāk kā citudienu.
Šodien sirds man palikusi
Smagāka par sāpi vienu.

No mazām sāpēm sirdis raud,
No lielām — top tik klusas.
Aud savu mieru, aud,
Kaut cērtas asa krusa.
Ieciet un nes daļu
Kā lapu, kā cerību zaļu.

Nesen, tik nesen bijām vēl kopā,
Līksmi kā dziesma mirkļi šie skan,
Aizbrida tālāk laimīte skopā,
Sirdīs vien rūgtais atmiņu zvans.

Lai paliek ābele ko iestādīju,
Lai vārds, ko kādam teicu mierinot,
Lai godīgs darbs, bez skaļuma ir ainags
Pie zemes vārtiem, ko man līdzi dot.

Nu tikai patiesība viena
Vairs dzīvot turpinās ar mums
Kā māmuļa bij saules diena
Un mīlestības starojums.

Tai tālajā pļavā, kur atmiņas zied,
Tur mani jūs vienmēr satiksiet.

Zaudējums iztukšo, taču mācies nelaimē neaizvērt sirdi un prātu.
Ļauj dzīvei tevi atkal piepildīt!
Bēdās tas šķiet neiespējami, bet jauni prieki gaida, lai aizpildītu tukšumu.
(P.Brauna)

Vakars vēls-acīs parādās tavs tēls,
acīs sniega pārslas birst,
bet sirds bez tevis skumjās mirst...

Es stāvu kruscelēs
un jūtos samulsis.
Es cenšos izlemt pats:
Uz kuru pusi iet
Un kādu dzīvi dzīvot.
Aizbēgt no visa, kas mani
Saista un nīst,
Aizbēgt un baidīties!?
Baidīties vai, kas mainīsies,
Un vai uz labu?
Nav vērts mocīt sevi-
Manā vietā jau izlemts
Un vienīgais, kas atliek man-
Dzīvot vai mirt...

Cik bērnības sapņi ir skaisti!
Cik skaisti tie spulgo un mirdz.
Kā ziedi pa straumei tie aiziet
Un ātri aiz atvara zūd!