Pārtraucot attiecības
Lūdzu atbrīvo mani no savas klātbūtnes manos sapņos. Tie ir pārāk īsti, lai būtu īstenība. Negribu vairāk tā, arī mazāk ne, negribu vispār. Ej...
Piedod, ja vari, ja nevari — arī piedod....
Viss kas bija
Bij no tīra vēja
Ne man tevis,
ne tev manis
vajadzēja....
Tu nemaz nezini, ko nozīmē
Gadiem ilgi dienu un nakti sapņot,
Domāt par cilvēku, ilgoties pēc tā,
Bet nedrīkst uz viņu paskatīties.
Tu nezini, ko nozīmē mīlēt vairāk
Par savu dzīvību, bet vienmēr
Būt atstumtai, atraidītai un
Zināt, ka nekad nebūs citādi.
(A. Jansons)
Atzīsti cilvēkā, ko tu mīli, visu labāko, ko tu gribi viņā redzēt, bet nepārmet viņam, ka viņš nav tāds, kādu tu gribētu viņu redzēt.
...šonakt
kamēr Tu gulēji
pārskaitīju melnās olīves
bez kauliņiem
savā atvērtajā olīvju bundžiņā
ko biju atstājis bez uzraudzības
mūsu koplietošanas ledusskapī
dusmās
par to ka visas olīves vietā
pamodināju Tevi
trijos naktī
un pajautāju
kāpēc Tu
mīļā
nenopērc tualetes papīru
jo Tava kārta
un Tu vairāk
dirs...
Izej ārā un noskūpsti lietu...kad skumji, un kad skumsti pēc manis!
Neaizturi to, kurš iet, nepadzen to, kurš nāk!!!
Zinu-
tev vajadzēja iekurt mazu ugunskuru,
pie kura apsildīt rokas un sirdi.
Iekūri,
pasauci arī mani
Sak, nāc, pasildies!
Uguns ir laba.
Biju neuzmanīga.
Iekritu tavā ugunī.
Apdega domas, apdega sirds
Sāp.
Tomēr apliecinu!
Uguns ir laba.
/D.Avotiņa/
Labāk mīlēt īsu brīdi un domāt, ka mīlēsi visu mūžu,
nekā solīties mīlēt visu mūžu, bet mīlēt tikai mirkli.
Tāpat kā atnāci ,Tu aizej projām
Kaut jāatzīst ka tas man drusku sāp.
Šo mīlu,kas tik ātri aiziet bojā,
Pat negribu no bojās ejas glābt.
Vairs tiešām nav no svara,kas ir vainīgs,
Es vainas tiesu uzņemos labprāt.
Tev nav ko taisnoties- ir cilvēks mainīgs:
Ko šodien mīl,to rīt spēj sāpināt.
Un tomēr,kad es atceros,cik skaisti
Mums abiem kādreiz atblāzmoja rīts,
Šīs atmiņas man negribētos aiztikt,
Man ļoti gribētos tās paņemt līdz.
Pats galvenais — Tu vari aiziet projām,
Kas bija skaists,tas projām neaizies.
Par skaistumu,kas mūžam neiet bojā,
Man negribot Tev jāsaka PALDIES !
Ļoti klusu, nemanami,
Kristala vāze plīst...
Maziem, maziem pilieniem
Saturs laukā līst...
Vai ir vērts to kausu līmēt,
Vai tad varam mīlu glābt?
Ko man tagad par to zīlēt,
Kad man tumsu laiki nāk...
Mīļais grib no manis aiziet-
Es to nespēju aizturēt.
Kristala šķembas paliks viņam,
Satura rūgtums manī tek...
D.Gailīte
Tu reizē tuvs un reizē tāls man esi,
Kaut katru dienu tu gar mani slīdi,
Kaut katru nakti manos sapņos sildi.
Sirds reizē mīl un reizē tevi ienīst,
Jo redz tā tavu tumšo ēnas pusi,
Bet gaišo dievina man dvēsele klusi.
Tu reizē ilgots, reizē projām raidīts,
Sirds tevī skata sasniegumu saldu,
Bet reizē arī vilšanos un maldus.
Kā ķīvītes kliedziens pēc lietus — pēc tevis tā sauc mana sirds.
Tikai tu vairs nedzirdi mani un asaras acīs man mirdz...
mēms klusums ir ienācis mājās, tik mēms, ka pat ausīs sāp
un no tavām notīm uz galda, mēma nolemtība kāpj.
Tikko vēl piekalnē bērzi ar zariem skūpstija sauli un es, kā meitene maza, posos uz pirmo balli.
Pirmo reiz, sagaidot tevi, sirds, likās man izleks no krūtīm, kā zīlīte maza,
kā putniņš, kas sitas pret loga rūtīm.
un tad, kā no debesīm zibenss, kā stiprākā kalnu auka, kā pēdējo svētku diena -krūtīs mīlestība man plauka.
Tavi skūpsti dega man lūpās, pie tavām krūtīm bij bezgalīgs miers,
un siltums no tavām rokām — likās dvēselē ienācis Dievs.
kur palika tas, kas mūs vieno, kāpēc nedzird vairs sirdi sirds?
tikai melns klusums man priekšā un bezcerība, kā klints.
viss tas, kas bija, ir brīnums, kā vasara, ziedos, kas tvan,
kā skaistāko svētku diena, dzīves pēdējā himna kad skan.
Ir iestājies klusums un apstājies laiks
reiz atmiņā izgaisīs tev mana seja
tik paliks šīs rindas ko rakstiju tev
un milzīgs tukšums uz tava ceļa
bet pienāks reiz brīdis, pēkšņi apstāsies tu
kājām trīcot, kā zemē iemiets
un sirds tava apjautīs zaudējumu
ko atgūt tev nebūs vairs nolemts
un pēkšni tik mīļa tev izliksies sirds
kurai virsū ar zābaku kāpi
bet blakus neviena — tik tukšums balts
kas nespēs remdēt šo smeldzošo sāpi
un atkal tev izliksies svarīgs it viss
par ko tavas lūpas nicīgi smēja
bet tos vārdus tev neviens vairs nesacīs
tos aizpūta rudeņa vējā
vairs nebūs tās mazās mīlošās sirds
kas tev pretī kā pumpurs plauka
jo tas nokalta pelēkā tuksnesī
jo to nokāva elpa saltā
un nebūs ne sapņu ne ilūziju
jo nevar laimi izmērīt rubļos
ritēs pelēkas dienas, jo sapņus tu
iemini latgales dubļos
un tajā mirklī būs mirusi sirds
par ko lūpas tik nicīgi smēja
ir laime kā putns kurš nosala
un kuru aizpūta rudeņa vējā
Šķiršanās ir kā plastiskā operācija bez narkozes, turklāt velkas gadiem ilgi.
Es esmu kā vecs virtuves skapītis tavās mājās. Īsta pielietojuma vairs nav, tu regulāri pret to sadauzi kājas, bet ārā sviest negribas. Svētas jūtas!
Es gaidīju tavu glāstu
Tu nepienāci
Tik saņēmu nepateiktu lāstu
Tu to panāci
Es aizeju
Vakar
Jau aizgāju
Lietus kad lija
Lietus raudāja
Viens
Arī es
Vairs jau nesāp
Es māku nomirt, dzīvs vēl būdams
Tikai nemoki vairs mani, lūdzams
Es gaidīju tavu glāstu
Tu nepienāci...
(Bils)
Čalīt, ja Tu domā, ka esmu Tava,
Tad Tu stipri maldies, draugs!
Pagaidām es esmu sava
Un skūpsti Tavi mani neuztrauc.
Nav briesmīgāku jūtu par tām, kad cilvēkam viss ir vienalga.
