Kā ķīvītes kliedziens pēc lietus — pēc tevis tā sauc mana sird...

Kā ķīvītes kliedziens pēc lietus — pēc tevis tā sauc mana sirds.
Tikai tu vairs nedzirdi mani un asaras acīs man mirdz...
mēms klusums ir ienācis mājās, tik mēms, ka pat ausīs sāp
un no tavām notīm uz galda, mēma nolemtība kāpj.
Tikko vēl piekalnē bērzi ar zariem skūpstija sauli un es, kā meitene maza, posos uz pirmo balli.
Pirmo reiz, sagaidot tevi, sirds, likās man izleks no krūtīm, kā zīlīte maza,
kā putniņš, kas sitas pret loga rūtīm.
un tad, kā no debesīm zibenss, kā stiprākā kalnu auka, kā pēdējo svētku diena -krūtīs mīlestība man plauka.
Tavi skūpsti dega man lūpās, pie tavām krūtīm bij bezgalīgs miers,
un siltums no tavām rokām — likās dvēselē ienācis Dievs.
kur palika tas, kas mūs vieno, kāpēc nedzird vairs sirdi sirds?
tikai melns klusums man priekšā un bezcerība, kā klints.
viss tas, kas bija, ir brīnums, kā vasara, ziedos, kas tvan,
kā skaistāko svētku diena, dzīves pēdējā himna kad skan.