Dzimšanas dienā

Plūc rozes vasarā
Steidz mīlēt jaunībā.
Ziemā rozes neziedēs
Vecumā vairs nemīlēs!

Lai nekad Tev netrūkst spēka
Visu grūto atvairīt.
Un pat lāstekai aiz loga
Mīļi, mīļi pasmaidīt!

Ja dzīvē Tev grūti klājas
Un skaistākās cerības irst,
Tad nenokar nespēkā galvu,
Bet smaidi, kaut asaras birst!

Vari sasist pulksteni pie sienas,
Vari kalendāru liesmās sviest,
Tik un tā uz priekšu steigsies dienas
Tik un tā Tev gadi projām ies!

Kad biji maziņš, vecāki
Aizliedza rozetē mēli bāzt
Šodien paliek .....
Īstais laiciņš mēģināt!

Smaidi sāpju brīdī,
Smaidi sirds, kad lūst,
Smaids liek visu aizmirst
Visam pāri plūst!

Ziedi tā, kā vijolīte,
Klusi savā nodabā.
Nevis tā kā lepna roze
Pašā dārza vidiņā!

Dzīvo tā, lai Tava dzīve
Nav kā uguns postīts sils,
Bet kā puķu pilna pļava,
Kurai pāri debess zils!

Dzīvo laimīgs sirmiem matiem,
Brauc ar tamborētiem ratiem.
Meklē dzīvē tādas takas,
Kur uz akmeņiem aug bekas!

Neskaties atpakaļ!
Kas bijis, lai paliek, kur ir,
Laiks Tevi no visa reiz šķir,
Neskaties atpakaļ!
Tālumam tici!
Un neprasi – grūtums lai saudz,
Jāiet būs ilgi un daudz!

Lai Tavs prāts
Ar gudrībām pildās
Un Tava sirds
Pie čaļiem sildās!

Centies īsto ceļu atrast,
Centies īsto laimi gūt,
Centies labāk domas saprast,
Jo bez mērķa cilvēks zūd!

Visspožākā pērle
Ir cilvēka sirds,
Turi to ciešāk,
Lai spožāk tā mirdz!

To spēku, kas zaļajos zaros
Un līganos stiebros spīd,
To prieku un dzīvības ilgas,
Ik dienas sev paņem līdz!

Šo sirdi skaisto es tev dodu
jo šodien tava diena
un šodien tevi ciena
pat viss sīkākā no sikākajām būtnēm
jo šodien tava dzimšanas diena!

Var uzkāpt visaugstākā kalnā
Un neredzēt vairāk par leju.
Var stāvēt viszemākā vietā
Un pavērst pret sauli seju!

Lai sudrabots mākonis
Pretī tev lido ar pavasari un stārķi vidū.
Lai nakts liek dilušu mēnesi paunā
Un aiznes nokalt tev dziesmu jaunu.
Lai sniegu,kas šodien balti krīt,
Nāk stirnas kājām aprakstīt.
Lai zvaigznes debesīs iesēj pļavu
Un uguni nosauc par tavu.
(A.Štrauss)

Kā varavīksni sevi veido,
No vienas krāsas otrā ej.
Un nesavtīgi tūkstoš veidos
Ik mirkli rādies pasaulei.
No tevis prasa tūkssstoš jūtu,
Lai tiek ar zibšņiem skaldīts gaiss
Un vienlaicīgi lai tu būtu
Kā nomērīts — viens veselais.
Bet tu, kaut sevi nenoklusē
Pa vidam būdams melns un balts,
Tu mūžam esi tikai pusē -
Līdz galam laukā neizkalts.
Tu sevi netiesā un nesit
Ja liecies vienaldzīgs un rāms,
Tu citiem tūkstošveidis esi,
Sev pašam viens un nedalāms.
(A.skalbe.)

Ir jābūt ļoti,ļoti lielam,
Lai kaut kur nekļūtu tu mazs.
Bet vajag arī būt tik mazam,
Lai vēl ir sasniedzams kaut kas.

Noplūc kā puķes tās dienas,
Dzīve ko dāvina tev.
Un lai nebūtu tādas nevienas,
Ko tu nevēlies vairāk sev.