Nejauši sveicieni

Es brokastis neēdu, jo mīlu Tevi,
Es pusdienas neēdu, jo mīlu Tevi,
Es vakariņas neēdu, jo mīlu Tevi, Es naktī neguļu, jo gribu ēst!!!

Lai, dzīves ceļu ejot,
Tavs spēks tev nepazūd.
Kaut arī nospiež smagums,
Lai gaišus brīžus dvēsle jūt.

Es tostu uzsaukšu par sniegavīru dārzā,

Kam sniegpārsliņa burkānsnīpi skar,

Par bišu dziesmiņu, par ziemu spožā krāsā,

Par rotaļu, kur saulei jāuzvar!

Es tostu uzsaukšu par varavīksnes dienu,

Kad ūdenskritums jautri čalot steidz,

Par ievām Gaujmalā- par pavasari vienu,

Kad harmonija mūsu sirdis sveic.

Es tostu uzsaukšu par pīpeņziediem baltiem,

Kad paparžlapās brīnums mirdzēt sāk,

Par nakti mistisku ar sapņiem zvaigznēs kaltiem

Un balto svēteli, kas laimi atnest māk!

Es tostu uzsaukšu par rudens lapām sārtām,

Kas salnas skavās lēni zemē krīt...

Šis tosts par atmiņām, kas gadalaikos krātas-

Tās vienmēr sirdī goda vietā mīt!

Nāc ar saules zelta smaidu,
Vienmēr tavus soļus gaidu,
Mīlas skūpstus Tev es sūtu,
Lai ar cik Tu tālu būtu!

Vij perēkli cīrulis no saules stariem,
Un ausmu ķīvīte vij savai ligzdai klāt.
Ir zaķi sākuši pa novakariem
Pa olai nokrāsot un savos grozos krāt.
Pa sīkām saknītēm, pa lauku kailu
Nāk Lieldienas un vēlas kūmās stāt
Tam priekam, kurš sēd šūpolēs kā gailis,
Tam priekam, kurš ir visu gadu krāts.
Nāk Lieldienas ar sengaidīto vēsti,
Uz debesīm kas skatienus liek celt,
Kas asnu prieku dvēselē sauc dēstīt
Un pūpolkokos saules zeltu smelt.

Tu esi mans cilvēks ar visu,
kas tevī labs ir un ļauns.
Ar to, ko tevī mīlu,
ar to, par ko man ir kauns.

Tu esi mans kopā ar velnu,
kas tev sirds stūrītī sēž
un, izbāzis roķeli melnu,
aiz matiem man dvēseli plēš.

Tu esi mans kopā ar Dievu,
kas baltu ceļu klāj
un, pasakas kaktiņā sēžot,
sargā un neatstāj.

Tu esi mans cilvēks ar visu,
Kas tevī apdziest vai skan,
kas tevī nomirst un piedzimst,-
TU esi un paliec mans.

Ikviens varēja būt Tu,
Ikviens varēja būt es,
Bet ja tu padomātu, tu saprastu-
Bez mums nevarēja būt pasaules...

Es Tevi gribu satikt,
es Tevi gribu aizsniegt,
es Tevi gribu satikt...

Man ļoti gribas Tev patikt,
man gribas pie Tevis palikt,
man negribas neko sacīt,
jo to nemaz nevar sacīt,
tam jādzīvo gaisā un zemē,
tam jādzīvo visu laiku.

Man spalgi un sveloši gribas,
lai manis Tev drusciņ vajag,
un lai nenomirst pavasaris.

Vēlu atrast ceļu skaistu,
Vienmēr tālāk augšup iet,
Līdzi paņemt drosmi kaislu,
Lai var daudz ko sniegt.

Ja tevis nebūtu, kur liktu mīlu savu ?
Vai apmainītu to pret nopelniem un slavu ?
Ja tevis nebūtu, man pietiktu ar prātu,
Bet skumstot vienatnē, es tevi izdomātu.

Ir vārdu pasaulē tik daudz,
Bet vienu visu mūžu nesam,
Un labi just, kad paguruši esam,
Kāds Tevi atceras, kāds vārdā sauc!

Viss, kas skumdinājis, gaist,
Maigas jūsmas krūtīs kaist.
Sirdi glāsta mīļums liegs.
Dvēselē plaukst laime, prieks.

Mana mīļā,
Tu man esi viena, vienīgā,
Atceries!!??
Kā mēs ar Tevīm
Nakts tumsā pa Rīgas ielām staigājām,
Ak, jēl, lai pagātne atgriežas,
Lai es varētu pateikt Tev,
Mana mīļā,
Ka mīlu Tevi!

Kad, Mēs pirmo reizi tikāmies,
Es biju kā pats,
Ne savs
Ne Es varēju vārda bilst,
Ne Es varēju klusēt,
Bet, Es mīlu Tevi,
Mana mīļā!!!!

Mīli tik vienu
Skūpsti tik vienu
Pievil tik vienu
Un vairāk nevienu.

Šodien baltu rožu klēpi
Dzīve lai Tev pretī sniedz.
Lai Tev katrā dzīves stundā
Būtu īsts un patiess prieks!

Mēdz teikt, ka ar katru izdzerto glāzi mēs iedzenam naglu savā zārkā.
Pacelsim glāzes par to, lai mūsu zārks nekad neizjuktu!

Patiesībā man ir vienalga, ka Tu mani pamet..... Mani sāpina tikai tas, ka atkal tieku pamesta.......

Tu man jautā ko es mīlu?
Es tev varu pateikt to -
visus pirmos burtus lasi -
Izlasīsi jautāto!

Kāp kalnā, nepaliec lejā,
Ja dzīve Tevi sauc.
Un smaidi laimei sejā,
Kaut šķēršļu ir tik daudz.

Uz pasaules dzīvo 6 miljardi iedzīvotāji:
20% strādā
25% guļ
20% sēž
5% dzer
30% dzīvo laimīgu dzīvi
bet tikai 1 idiots lasa šo ziņu !!!!