Nejauši sveicieni

Man gribētos Tevi vest un vest
Pa tumšzilām sapņu pļavām
Man gribētos Tevi satvert un nest
Uz debesīm tavām un manām.

Ar sidraba lāsteku dzīvības grāmatā
Patiesu laimi lai Jaunais gads raksta!

Ballīte ir izdevusies- no rīta ir kauns, bet nevar atcerēties par ko.

Sieviešu kļūda ir tā, ka viņas domā, ka visi vīrieši ir vienādi, bet vīriešu kļūda: viņi domā, ka visas sievietes ir dažādas.

Un tad panigu, dziļu, tīru sniegu
Kā divas slēpes iesim — tu un es.
Tu čukstēsi pie auss man kaut ko liegu,
Lai vējš to citiem neaizness.
(A. Čaks)

Nāc, Ziemassvētku naktī ieklausies,
Kad debesis sniega dzirnavas maļ,
Mums cerība laimes pakavus
No zvaigžņu mirdzuma kaļ.

Tik draudzība dzīvē
Tas skaistākais vārds,
To nespēj lauzt vētras,
Ne pasaules lāsts.

Tev šajā dienā saldu sapni izsapņot!
Tev šajā stundā senu sapni piepildīt!
Tev šajā brīdī skaistu domu iemantot!
/I.Beijere/

"...vārdi, vārdi...
Cik daudz uz pasaules ir vārdu...
Bet katram no mums ir sirds,
Viena sirds un tajā mājo -
Mīlestība."

Nu Tu vari pirkstā kost,
Gadiņš klāt, nevis nost
Lec uz augšu, lec uz leju,
Grumbiņas Tev bojā seju.

Šajā dienā, kad Tu dzimi,
Lai Tev rozēm kaisīts ceļš,
Biji maziņš mīlīgs puisēns
Izaugi kā lielais teļš.

Ir pienākusi diena;
Kas gadā mēdz būt viena,
Un priecīgs lai Tev prāts,
Lai lūpās mirdzums sārts.

Ko tas līdz, ja cits par Tevi labāks,
Ja tam pretī neskan mana sirds,
Ja man zvaigžņu skaidro gaismu glabā
Debesis, kas Tavā skatā mirdz,
Ja es Tevī atradusi esmu
To, ko sakne zemes dzīlēs smeļ,
To, ko zaļo kļavu šalkas dvesmo:
Spēku, kas pret sauli ceļ.
/Ā.Elksne/

Tam baltumam matos neticiet, jaunie
To nesauc par mūža pāragro ziemu
Tas ir no lielceļu putekļiem krājies,
Tas ir no plaukstošo pīlādžu laika,
No junija dienām, kad ziedēja rudzi.

Maziņi mēs bijām,
Vabolītes rijām.
Tagad lieli esam,
Iztiekam ar desām!

Sudraboti sniegi
sniga vecā gada vakarā.
Sudrabiņa laime nāca
Jaunā gada rītiņā!

Ir zāļu vakars lēnprātīgs un svinīgs
un vēlu, vēlu augsta, augsta saule
pār bāreņu un mātesmeitu pierēm,
pār vedeklu un māršu gaišām pierēm.

Drīz saule griezīsies.
Drīz saule griezīsies uz labu.

Nāks agri krēsla mājās
un arājs soļiem smagiem,
un Tole kūtiņā siltā
sapņos par zelta ragiem.
Degs māte skalu un guni,
un zvejnieks vairs neies jūrā.
Palagi, dvieļi un cimdi
locīsies māsai pūrā.
Kaimiņos kāzas svinēs,
kā nu varēs un spēs.
Bērni vakaros mīklas minēs.
Var būt, ka atminēs.

Ir zāļu vakars lēnprātīgs un svinīgs
un vēlu, vēlu augsta, augsta saule.

Kaut slāpes katrs mirklis nes,
ir jāprot dzesēt tās -
pa mazai lāsei dzeru es
no krūzes sūrākās.
Un sūra mana laime zied,
kā pļavā vērmeles -
ja varētu pēc citas iet,
to nedarītu viss.....

Ak, jaunība, mēs aizejam pa vienam
No Taviem dārziem pusnakts klajumos.
Bet simtiem citu atnāk mūsu vietā
No jauna mīlēt, ilgoties un tvīkt.

Es iekāpu liftā, liftā uz Nekurieni
Bet tas pēkšņi apstājās
Augstāk esot tikai Debesis
Kur tikai Nāve mūs aiznesīs

Šai liftā nav stāvu
Nav pogu, nav...Nekā
Tik liftnieks ? īsts džentelmens ? melnā frakā
Kurš godīgi dara savu darbu
Nogādā Dvēseles...TUR
Tur, kur it kā nav Nekā
Tur ? Nebūtībā

Man kļuva, ja godīgi, baisi
Es redzēju to cilvēku acis
Kuri devās Turp, augstāk
Es redzēju viņu Dvēseles

Es iekāpu liftā
Liftā uz Nekurieni
Es piedzimu...
(Bils)