Nejauši sveicieni
Tik klusībā veidojas domas,
Tik klusībā iegūts tiek viss,
Tik klusībā sapņotie sapņi
Ir nākotnes krāšņākais zieds!
Taču mīlestība vienmēr ir kaut kas nebijis. Nav svarīgi, vai mēs mīlam vienu, divas vai desmit reizes mūžā — vienmēr mēs sastopamiesar kaut ko jaunu.
Mīlestība var mūs iesviest ellē vai pacelt debesīs, bet tā allaž kaut kur ved. Un mums tā ir jāpieņem, jo tikai mīlestība baro mūsu eksistenci. Atsakoties no mīlestības un baidoties pastiept roku, lai noplūktu augļus no pārpilnā dzīves koka, mēs nomirsim badā. Mīlestība ir jāmeklē, kaut arī tas prasītu garas ciešanu un skumju stundas, dienas vai nedēļas.
Dodoties meklēt mīlestību, mums jāatceras, ka tajā pašā brīdī arī mīlestība dodas mums pretim.
Un izglābj mūs.
(P.Koelju)
Lai Jaunā gadā darbi sokas,
Un tālu gaišās domas trauc,
Lai nogurumu nejūt rokas,
Bet sirdī prieks un saules daudz!
Mīlēt mīlēt mīlēties
Tev jau nav ko kaunēties
Klēpī sēdēt skūpstīties
Cieši acīs skatīties.
Daudz gaišu dienu gaidīt un sveikt,
Daudz labu vārdu dzirdēt un teikt!
Gada pēdējos mirkļos-
izilkt savu zelta zivi!
Gadu skrējiens nav apturams,
Visu klās laika sniegs,
Paliks caur mūsu dvēselēm
Cilvēkiem dotais prieks!
Jaunajā gadā — daudz siltu staru dzīves saulei, daudz skaistu dienu nākotnei!
Lai gados nākamos iet garām visas bēdas,
Lai dziesma skanīga caur sniega vāliem brien.
Lai atmiņās uz sirdī paliek skaistā pēdas,
Kad dzīve dienas gadu kūļos sien.
Visi vīrieši ir mēsli, bet sava kaka tomēr tik traki nesmird.
Pa miega vadiem
Viens otram sūtām savus sapņus.
Tālums ir sniegs uz kalniem,
Ko kausē mūsu acis.
(G. Godiņš)
Lai viegli ejamas
Ir jaunā gada takas.
Lai saules daudz
Un jauni darbi sauc!
Tu nesaistīts.... es nealkstu, lai man kas pieder.... man patīk pašai nepiederēt...
Kas putnam spārni — cilvēkam draudzība.
Saule grimst jūrā
Kā sarkana mīna
Zelta ragiem.
Tur mūsu kurss.
Griezīsim sānis
Vai taisni saulē?
Stūrman!?
/I.Ziedonis/
Lai Tavas dzīves kurss vienmēr pret sauli!
Salatētim viegli nav,
Ziemassvētki atkal jau,
Jāstiepj dāvanas pa mājām,
Plus vēl jāiet paša kājām,
Kamanas ir salauztas,
Ziemeljbrieži atpūšas,
vecajam jau kaulus lauž,
Kamēr citi saldi snauž!
Attālums atkal mūs abus šķir
Tikai tumsā es saucu tavu vārdu
Vienmēr tu!
Pieskaries man un sajūti
Cik vientuļi pukst mana sirds
Ja tas ko mainītu
Tad tu atgrieztos pie manis!
Zaudējot tevi....
Tas nav viegli — būt vienai!
Tā nejutīšos vairs nekad
Kā bija tad kad bijām kopā mēs!
Bredijs ir beidzies un acis tik bālas
Glāzes ir sausas un zvaigznes tik tālas....
tepiķis pievemts un drope ir galā
Jūtos zem galda, kā vientuļā salā!
Ja paslīd kāja, pieturies.
Ja pazūd mīla, piedzeries!
Kad biji maziņš, vecāki
Aizliedza rozetē mēli bāzt
Šodien paliek .....
Īstais laiciņš mēģināt!
Dievs nolēma radīt vīrietim sievieti...bet nebija no kā...tad Dievs ņēmis nedaudz spožu saules staru...visas ausmas burvīgās krāsās...mēness sapņainās skumjas....gulbja skaistumu...kaķēna rotaļīgumu...spāres grāciju....lakstīgalas balsi....ledus trauslumu...stirnas trīsas....medus saldumu...magnēta pievilšanās spēku...lai nebūtu pārāk salkani pielicis klāt zvaigžņu auksto mirdzumu...vēja nepatstāvību...mākoņu raudulīgumu...lapsas viltību....zaķa gļēvumu....mušas uzbāzību....ēzeļa spītību..peles neuzticēšanos...tīģera mātītes greizsirdību...dēles asinskārību čūskas indīgumu...opija apdullināšanas spējas...viesuļa nežēlīgumu un pārējās stihijas šausmas...tā visu sajuaucis un un atdevis vīrietim....
Ņem viņu tādu kāda tā iznākusi...necerot uz pārtaisīšanu...dzīvo ar viņu svētlaimē visu mūžu & mocies ar to līdz pašai nāvei!!!
