Ziemassvētkos

Ziemassvētku vakars kad satumst aiz loga,
Zaigot sāk zvaigznes kā dimanta pogas,
Spīd zelta mēness, mirdz sudraba sniegs,
Ir bagāts ikviens, ja vien sirdī mīt prieks.

Skan "Klusa nakts" dvēseļu Dievnamos,
Nes to vēja zvans sniegotos klajumos,
Un meži sāk šalkot, sarmas dimanti viz,
Ik zaru kāds spožums tāls aizskāris.

Svecītes mirgo un laistās,
Sirds viņu mirdzumu dzer,
Debess ar pasauli saistās,
Zvaigžņotos vārtus ver.
(J. Akuraters)

Kad pārtop par dzejoli eglīte sniegā
Un dziesmā jau lāstekas spēlē,
Uz brīdi piestāsim darbdienas steigā,
Balts miers lai mums cerēt un ilgoties liek.
(G. Micāne)

Zinu, arī tavā sirdī
Šonakt Kristus roze zied,
Un tu izej ziemas naktī
Klausīties, ko zvaigzne dzied.
(K. Skalbe)

Zaļš egles zars uz balti klāta galda —
Tas mīlestības mūžīgumu pauž.
Un visā telpā ceļas smarža salda,
Gars saskanīgi jaukas ainas auž.

Tālu prom no ielām
nakts ar zvaigzēn lielām
Sniega laukus sedza,
Svētku gunis dedza.
(K. Skalbe)

Laimīt, man Ziemssvētkos mīļumu dāvā,
un svecīti, gaiši kas mirdz.
Laimīt, man sirsniņā prieciņu ielej,
un actiņās spožumu liec.
Laimīt, man Ziemssvētku brīnumu sūti,
Lai piepildās sapnītis kluss.
Laimīt, Tu svētkos nāc pati —
Un svētība visiem mums būs.

Krīt sudrabaini sniegi,
Pār laukiem zvīļojot,
Un atskan zvani liegi:
Dievs, ļaudis mīļojot,
Ir saulei ceļu spriedis
Kāpt jaunā stāvumā.
Jauns prieks kā zelta briedis
Nāk staru skāvumā.
(F. Bārda)

Ziemassvētku laiks...
Kad vārdi, ko vēlamies teikt,
Tiek rakstīti sirdī,
Kad atmiņas zūd
Ikdienas rūgtumu garša,
Kad atceramies būtisko...
Tas ir Ziemassvētku laiks,
(V. Zemītis)

Pūtiet saldi, Latvju vēji,
Šņāciet mīksti, slaidie koki,
Lai ir viegli galvai domāt,
Lai var skaidri acīm redzēt
Jauno pasauli un ļaudis
Jaunā gada gaismā.
(J. Sudrabkalns)

Simtiem cepu kukulīšu,
Ziemassvētku gaidīdama;
Simtiņš nāca danču bērnu
Ziemassvētku vakarā.

...tas mirdzums, kas tur trīc,
Ticēt liek un cerību ne līdzi!
(i. Ziedonis)

Ik katru gadu jaunu velēnu griež lemess,
Ik katru gadu citu ziedu smaržu jūt,
Bet tas, kas labs ir padarīts uz zemes,
Tas it nekad no zemes nepazūd.
(I. Ziedonis)

Paveikt nepaveicamo,
Saglabāt neiespējamo,
Par spīti ikdienišķībai —
Uzplaucēt brīnumu dzīvē.
Par spīti grūtumam -
Laimīgiem būt.
(L. Brīdaka)

Tas baltais ziemas miers, kas iespīd istabā
No sniega laukiem rīta klusumā,
Ir tā kā Dieva miers tur, augstībā,
Kur, baltos spārnus klusi saglauduši,
Uz ceļiem eņģeļi stāv galvas noliekuši.
Uz ceļiem eņģeļi
Kā sniega mākoņi.
(K. Skalbe)

Dievs šonakt dala savas balvas,
Un katram sava zvaigzne tiks.
No baltām debesīm virs galvas
Balts prieka sniedziņš skumji snigs...
(G. Račs)

Aiz egļu zariem blāzma sarūk,
Viss ezers zvaigžņu piebārstīts.
No katras dienas kādu staru
Sirds jaunai dienai paņem līdz.
(Z. Purvs)

Tā gaisma, ko izstaro svece,
Tas gaišums, kas liesmiņā plīvo,
Izplēn, pazūd un gaist.
Bet gaisma, kas cilvēkā dzīvo,
Un siltums, ko izstaro sirds,
Tas nezūd. Tas palīdz.
Un mirdz.
(V. Egle)

Ik katram gadam laimes brīdis savs -
Kā katram rītam sava gaiša mala.
Bet katram gadam ir savs svētvakars,
Savs slieksnis balts, aiz kura atstāt bēdu:
Pie loga putenis tik tīru dvieli kar,
Un egles apsnigušās pilnas baltu vēdu.
(P. Jurciņš)