Reiz es sev jautāju...

Reiz es sev jautāju
Kādēļ vispār dzīvoju?
Lai vientulību justu?
Kas manai dzīvei uzliek krustu.
Lai sāpes mani spiestu
Jeb dziļas rētas grieztu.
Tas mani neatstāj ne brīdi
Griežot brūces kā par spīti
Esmu viena katru dienu
Un Tu savā pasaulē
Ir kā neizsapņots sapnis
Kurš dzīvo manā iztēlē.
Kurš gan saprast mani spēj?
Manus sapņus, sāpes, jūtas....