Kad manas rokas tevi skāva,...

Kad manas rokas tevi skāva,
Tad nojauda, — tas nebij māns,
Jo visu manim sajust ļāva
Tavs apģērbs vaļīgs, viegls un plāns.
Pats nejauši tas risa vaļā,
Kad, kopā saķērušies, mēs
No sola kritām zālē zaļā,
Kur velgums smaržains bij un vēss.
(E. Virza)