Ik vakaru sēžu es pie loga....

Ik vakaru sēžu es pie loga.
Raugos kā lēnām sniegpārsliņas krīt no debesīm.
Skatos kā tās nolaižas uz aukstās zemes,
Tā pat kā agrāk nolaidās Tavi skūpsti uz manām lūpām.
Tu ar savām lūpām sildīji mani,
Bet tagad es esmu sasalusi kā ledus klucis.
Neviens nevar mani atsaldēt,
Tas nav iespējams.

Ik vakaru sēžu es pie loga.
Raugos kā vējš glāsta koku zarus.
Skatos kā vēja pirksti maigi glāsta krūmus,
Tā pat kā agrāk Tu ar savām lūpām maigi glāstīji mani.
Tu mani darīji skaistu,
Bet tagad es esmu neglīta un aizmirsta.
Nevienam nav spēkos mani skaistu padarīt,
Tas nav iespējams.

Ik vakaru sēžu es pie loga.
Raugos kā saule riet aiz mežiem.
Skatos kā saule slēpj savu smaidu aiz koku galiem,
Tā pat kā agrāk tu slēpi savas acis no manis.
Tu padarīji mani aklu,
Bet tagad es visu redzu, skaidri un gaiši.
Un par to es gribu tev pateikties,
Tu atvēri manas acis uz šo pasauli.